Nez vai arī reālajā dzīvē, gulēdams pustumšajā autobusā, viņš kliedza?
Reizē ar pēdējo sāpju vilni Ēna tika virszemē, un viņa pirksti krampjaini ieķērās rudajā mālā. Ēna bija pateicīgs, ka sāpes ir prom un viņš atkal var ieelpot silto vakara gaisu.
Uzslējies sēdus, viņš ar delnu notrauca no sejas zemi un palūkojās debesīs. Visapkārt plīvoja rāms, violets mijkrēslis, cita pēc citas iedegās zvaigznes, daudz spožākas un dzīvākas, nekā viņš jelkad bija redzējis vai iedomājies.
- Drīz, sprakšķēja uguns aiz muguras, tās kritīs. Tās kritīs, un zvaigžņu cilvēki satiksies ar zemes cilvēkiem. Viņu vidū būs varoņi un tie, kas nogalēs briesmoņus un atnesīs zinības, bet dievu te nebūs. Dieviem šī zeme ir pārāk nabadzīga.
Sacēlās neiedomājami auksts vējš, tas skāra Ēnas seju. Viņš jutās kā apliets ar ledainu ūdeni. Atskanēja autobusa vadītājas balss. Priežsils.Ja kāds grib uzsmēķēt vai izlocīt kājas, lūdzu, autobuss stāvēs desmit minūtes, un tad brauksim tālāk.
Ēna izsteberēja laukā. Autobuss stāvēja pie lauku uzpildes stacijas, kas bija gandrīz tāda pati kā iepriekšējā. Vadītāja palīdzēja divām pusaudzēm salikt bagāžas nodalījumā somas.
- Paklausieties, ieraudzījusi Ēnu, viņa iesaucās, jūs taču izkāpsiet Leiksaidā, vai ne?
Ēna samiegojies pamāja.
-Jā, tā ir tiešām jauka pilsētiņa, sieviete turpināja, šad tad nodomāju: ja man vajadzēs pārcelties, noteikti došos uzLeiksaidu. Skaistāku pilsētu neesmu redzējusi. Jūs jau sen tur dzīvojat?
- Būšu tur pirmo reizi.
- Notiesājiet pie Meiblas manā vietā pīrāgu, norunāts?
Ēna nolēma mainīt sarunas tematu:
- Sakiet, lūdzu, vai es pa miegam nerunāju?
- Ja arī runājāt, es neko nedzirdēju.
Viņa iemeta skatienu pulkstenī.
- Braukuši! Kad tuvosimies Leiksaidai, es pateikšu.
Abas meitenes, kas nupat bija iekāpušas, Ēna šaubījās, vai kādai no viņām bija vairāk par četrpadsmit, apsēdās viņam priekšā. Nejauši ieklausījies sarunā, Ēna nosprieda, ka viņas nav māsas, bet draudzenes. Vienai tikpat kā nebija nekādas nojausmas par seksu, toties viņai bija plašas zināšanas par dzīvniekiem meitene palīdzēja vai daudz laika pavadīja kādā dzīvnieku patversmē, bet otru meiču dzīvā radība neinteresēja. Apbruņojusies ar diendienā internetā un televīzijā uzlasītām druskām, viņa sevi iedomājās par cilvēku seksuālās dzīves eksperti. Gan šausminādamies, gan uzjautrināts Ēna noklausījās viņas pārgudrajā spriedelēšanā, kā ar Alka-Seltzer tabletēm var uzlabot orālo seksu.
Ēna ieklausījās abās meitenēs gan tajā, kurai patika dzīvnieki, gan tajā, kura zināja, kāpēc Alka-Seltzer sniedz lielākus orālos priekus dzimumakta laikā (un arī pat piparmētru dražejas) nekā, piemēram, dubļu laizīšana no pašreizējās Mis Leiksaidas ķermeņa (kā zināms, kronis un titula lente viņas taukainajās rokās nonāca tikai tāpēc, ka meiča flirtēja ar žūrijas locekļiem).
Ik pa brīdim viņš atslēdzās, dzirdēdams galvenokārt satiksmes trokšņus un pa ausu galam meiteņu sarunu.
Goldijs gan ir tik labs suns, pa pusei retrīvers. Ja vien tētis piekristu… ieraudzījis mani, uzreiz sāk luncināt asti!
Ir Ziemassvētku laiks, un viņam jāļauj man braukt ar sniega mašīnu.
Zini, ar mēli var uzvilkt uz viņa mantiņas sāna savu vārdu.
Man pietrūkst Sandija.
Man ari.
Šonakt sasnigšot desmit centimetri, bet viņi tik tā saka. Izgudro laika ziņas. un neviens pat neaizrāda…
Autobuss bremzēdams nošņācās, un vadītāja iesaucās:
- Leiksaida!
Durvis atvērās.
Ēna sekoja meitenēm uz apgaismoto videonomas un solārija autostāvvietu, kas acīmredzot šodien strādāja un bija Greyhound pieturas vizītkarte. Gaiss bija mežonīgi auksts, tomēr atsvaidzinošs. Juzdamies mundrāks, Ēna pameta skatienu uz pilsētas ugunīm dienvidu un rietumu malā un blāvu, ledū kaltu ezeru austrumos.
Meitenes stāvēja pieturā, mīņādamās un izmisīgi pūzdamas uz pirkstiem. Viena, jaunākā, zagšus nopētīja Ēnu un, manīdama, ka viņš to ir ievērojis, neveikli pasmaidīja.
- Priecīgus Ziemassvētkus! Ēna uzsāka sarunu. Šķita, ka tas ir drošs sarunas temats.
- Jā, atsaucās otrā meitene, varbūt gadu vecāka par draudzeni, -jums arī priecīgus Ziemassvētkus!
Viņas mati bija burkānu krāsā, deguns uzrauts un kā nosēts ar vasarraibumiem.
-Jums ir jauka pilsēta, Ēna sacīja.
- Mums tā patīk, dzīvnieku mīļotāja kautri pasmaidīja, atklājot priekšzobus ar zilu zobu korekcijas platīti. Jūs man kaut ko atgādināt, viņa nopietni teica. Vai neesat kādam brālis, dēls vai…?
- Tu nu gan vari muldēt, Elison, draudzene aizrādīja. Katrs taču ir kādam dēls, brālis vai vēl kaut kas.
- Ne jau to es biju domājusi, Elisona attrauca.
Visus trīs uz mirkli apžilbināja baltas mašīnas ugunis. Tas bija pikaps, un pie mašīnas stūres sēdēja māte. Pēc dažām minūtēm abas meitenes ar somām aizbrauca, pametot Ēnu autostāvvietā.
- Jaunais cilvēk! Varbūt varu jums palīdzēt?
Vecs vīrs, aizslēdzis videonomu, iemeta atslēgas kabatā.
- Ziemassvētkos mēs nestrādājam, viņš jautri trieca, tomēr atnācu uz autobusu, lai zinātu, ka viss kārtībā. Nemūžam sev nepiedotu, ja kāda nabaga dvēsele Ziemassvētkos te iestrēgtu.
Runātājs jau bija tik tuvu, ka Ēna redzēja seju: vecu, bet ar dzīvi apmierinātu tāda cilvēka seju, kas dzēris dzīves etiķi, un visbiežāk šis etiķis bija izrādījies viskijs, turklāt labs.
- Ja nu vienīgi jūs varētu iedot vietējā taksometru parka telefonu, Ēna atbildēja.
- Varu, kāpēc ne, večuka balsī skanēja šaubas, bet Toms tik vēlā stundā būs gultā. Ja viņu uzcelsiet, apmierināts nebūsiet pirms dažām stundām manīju viņu krodziņā "Buck Stops Here" priecīgā noskaņā. Pat ļoti priecīgā. Kur jums jābrauc?
Ēna viņam parādīja atslēgu ar adresi.
- Nu, vecais atbildēja, tas ir desmit, varbūtiņ divdesmit minūšu gājiens pāri tiltam un vēl mazliet. Bet tādā aukstumā un ceļa nezinātājam es to neieteiktu, turklāt pirmajā reizē ceļš šķiet garš, tikai nākamajā aizzib vienā mirklī, vai ne?
- Jā, Ēna piekrita. Neesmu gan par to domājis. Droši vien.
Vecais pamāja un atplauka smaidā.
- Apžēliņ, mums taču ir Ziemassvētki! Aizraušu jūs ar savu Tesiju.
- Tesiju? Ēna brīnījās. Tas ir, paldies jums!
- Vienmēr laipni.
Ēna sekoja viņam uz ceļu, kur stāvēja vecs, milzīgs vāģis. Rēcošajos divdesmitajos gados droši vien tādā, ar kāpsli un tā tālāk, dragāja gangsteri. Mākslīgajā apgaismojumā mašīna izskatījās tumša varbūt sarkana, bet tikpat labi zaļa.
- Mana Tesija, vecais pamāja. Vai nav skaista?
Ar saimnieka roku viņš noglaudīja priekšējā spārna izliekumu.
- Kas par modeli? Ēna painteresējās.
- Wendt Phoenix. Trīsdesmit pirmajā gadā Wendt bankrotēja un zīmolu nopirka Chrysler, kas pārtrauca šo modeļu ražošanu. Uzņēmuma dibinātājs Hārvijs dzimis mūsu pusē. Aizbrauca uz Kaliforniju un tur izdarīja pašnāvību, laikam četrdesmit pirmajā vai gadu vēlāk. Liela traģēdija.
Salonā smaržoja pēc ādas un cigarešu dūmiem, turklāt ne jau svaigiem, jādomā, ka ne viens vien pīpmanis gadu gaitā bija te kūpinājis cigaretes un cigārus uz nebēdu, un tabakas smārds bija kļuvis par daļu no mašīnas. Vecais pagrieza atslēgu, un dzinējs acumirklī ierūcās.