- Rīt, viņš teica, Tesija paliks garāžā. Apsegšu, lai neapput, un tur viņa paliks līdz pavasarim. Atklāti sakot, jau šodien nevajadzēja braukt sniega dēļ.
- Vai pa sniegu grūti braukt?
- Braukšana tīri laba, bet uz ceļiem kaisa sāli. Vecās skaistules rūsē ātrāk, nekā varat iedomāties. Aizvest jūs uzreiz līdz pašām durvīm, vai varbūt vēlaties lielo ekskursiju pa pilsētu mēnesnīcā?
- Es negribētu jūs apgrūtināt…
- Kas nu tas par apgrūtinājumu! Kad būsiet manos gados, priecāsieties par katru miega mirkli. Esmu laimīgs, ja izdodas pagulēt piecas stundas, mostos, pa galvu jaucas visādas domas. Bet es taču esmu nepieklājīgs! Mani sauc Hincelmans. Varētu teikt, lai saucat par Ričiju, bet visi, kas mani pazīst, saka vienkārši Hincelmans. Sniegtu jums roku, bet ar abām jātur stūre. Tesija uzreiz jūt, ja novēršu uzmanību.
- Maiks Ainsels, Ēna pasmaidīja. Prieks ar jums iepazities, Hincelman!
- Labi, tātad gar ezeru. Lielā ekskursija.
Galvenā iela, pa kuru viņi brauca, bija skaista pat naktī, tā bija vecmodīga šī vārda labākajā nozīmē. Varēja nodomāt, ka cilvēki simts gadus rūpējušies par šo ielu, nebūt nesteigdamies zaudēt neko no tā, kas viņiem patīk.
Hincelmans braukdams parādīja divus pilsētas restorānus (vienu vācu, bet otru, kā viņš teica, pa pusei grieķu, pa pusei norvēģu, kur pie katra šķīvja noliek maizīti), pēc tam maiznīcu un grāmatnīcu (manuprāt, bez grāmatu veikala pilsēta nav pilsēta; bez grāmatnīcas ārpilsētās vārdu vien, ticiet man, nevienu dvēseli neapmuļķosiet). Braucot garām bibliotēkai, Hincelmans samazināja ātrumu, lai Ēna ēku varētu kārtīgi apskatīt. Virs ieejas durvīm mirgoja senatnīgas gāzes gaismiņas, un Hincelmans lepni vērsa uz tām Ēnas uzmanību.
- Ēku deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados uzcēla vietējais kokmateriālu barons Džons Henings, kurš gribēja tai piešķirt Heninga Memoriālās bibliotēkas vārdu, taču pēc viņa nāves visi sāka saukt to par Leiksaidas bibliotēku, un laikam tā arī paliks uz visiem laikiem. Pasakaina ēka, vai ne?
Vecais vīrs nebūtu lepnāks, ja pats būtu uzcēlis šo bibliotēku. Ēka atgādināja pili, un Ēna tā arī pateica.
- Tas tiesa, Hincelmans piekrita. Tornīši un tā tālāk. Iekšā visi plaukti no priedes koka. Mirjama Šulce gribēja interjeru noplēst un visu modernizēt, bet ēka ir iekļauta vēstures pieminekļu reģistrā, tāpēc viņai no tā ne velna nesanāks.
Viņi brauca gar ezera dienvidu krastu. Pilsēta ieskāva ezeru, kas atradās desmit metrus zemāk. Dažviet uz ūdenstilpes virsmas rēgojās balti matēts ledus, bet tumšākās vietiņās spoguļojās pilsētas gaismas.
- Rādās, ka salst ciet, Ēna teica.
- Nu jau mēnesi kā aizsalis, Hincelmans paskaidroja. Blāvie plankumi ir sniega sanesumi, bet spīdīgās vietas ledus. Aizsala aukstā naktī, uzreiz pēc Pateicības dienas, gluds kā spogulis. Varbūt esat kaislīgs žibulētājs?
- Neesmu mēģinājis.
- Neko labāku cilvēkam nevajag. Ne jau noķerto zivju, bet gan sirdsmiera dēļ, kuru dienas beigās var aiznest mājās.
- Likšu aiz auss. Ēna pa logu pētīja ezeru. Vai pa ledu jau var staigāt?
- Var. Var pat braukt, tomēr es neriskētu, Hincelmans atbildēja. Lai gan pie mums, ziemeļu Viskonsinā, aizsalst ātrāk un pamatīgāk nekā citur. Reiz gāju medībās uz briežiem, pirms trīsdesmit vai četrdesmit gadiem; šāvu uz briežu buku, bet nopūdelēju, un viņš aizbēga mežā gar ezera ziemeļu krastu, netālu no vietas, kurā dzīvosiet, Maik. Skaistākais buks, kādu dzīvē esmu redzējis, vienreizīgs, neliela zirga lielumā, goda vārds! Nu tolaik es biju jaunāks un spraunāks nekā šodien, un togad pirms Visu svēto dienas sāka snigt, bet medīju es ap Pateicības dienu, kad zemi jau klāja balts, tīrs sniegs, kurā skaidri redzēju buka pēdas. Nodomāju, ka viņš panikā aizskrējis uz ezeru.
Tikai beidzamais muļķis mēģinās noķert skrienošu buku, bet es, rau, biju beidzamais muļķis un skrēju, un tad es viņu ieraudzīju: stāv ezerā, divdesmit vai trīsdesmit centimetru dziļā ūdenī, un skatās man virsū. Vienubrīd saule paslēpās aiz mākoņa, sals pieņēmās, un desmit minūšu laikā temperatūra kritās par divdesmit grādiem, nemeloju ne vārda. Vecais briedis grib skriet, bet nekust ne no vietas. Iesalis ledū.
Es tad lēnā solī eju pie viņa. Var redzēt, ka briedis grib skriet, bet ir taču iekalts ledū, nekas nesanāk. Taču es ne par ko nespēju nošaut neaizsargātu dzīvību, kad tā netiek projām, nezinu, kādam vajag būt cilvēkam, lai tā rīkotos, ko? Izšāvu tikai reizi gaisā.
Ar troksni un šoku pietika, lai buks vārda tiešā nozīmē izlēktu no ādas, un, tā kā šim kājas iesalušas, tieši tā ari notika. Ada un ragi paliek ledū, bet pats kā bulta metas mežā, sārts kā tikko piedzimis pelēns, drebēdams kā apšu lapa.
Sirdsapziņa nelika man mieru, tāpēc beigās sarunāju ar Leiksaidas adīšanas pulciņa meitenēm, lai sarūpē bukam kaut ko siltāku ziemai, un viņas noadīja vilnas uzvalku, kombinezonu, lai nabags nenosalst līdz nāvei. Pats par sevi saprotams, visi par mums smējās, jo viņas adīja no spilgti oranžas dzijas, lai neviens buku nenošauj. Medību sezonā medniekiem ir oranži tērpi, Hincelmans paskaidroja. Un, ja domājat, ka es kaut vārdu meloju, varu visu pierādīt. Līdz pat šai dienai man atpūtas istabā pie sienas karājas brieža ragi!
Ēna iesmējās, un vecais apmierināti pasmaidīja kā prasmīgs meistars. Beigās viņi nogriezās pie ķieģeļu ēkas ar lielu koka terasi, izrotātu ar aicinoši mirdzošām svētku ugunīm.
- Numurs pieci, nulle, divi, Hincelmans paziņoja. Trešajam dzīvoklim jābūt augšstāvā, otrā pusē, ar skatu uz ezeru. Esam klāt, Maik!
- Paldies, mister Hincelman! Varbūt atļausiet samaksāt vismaz par degvielu?
- Hincelmans, bez mistera. Neesat man parādā ne grasi. Priecīgus Ziemassvētkus no manis un Tesijas!
- Vai tiešām nedrīkstu jums atlīdzināt?
Vecais vīrs pakasīja zodu.
- Teikšu jums tā, viņš beigās padevās, nākamajā nedēļā piekāpšu un pārdošu jums dažas loterijas biļetes. Labdarības mērķiem. Bet tagad, jauno cilvēk, jums laiks iet gulēt.
Ēna pasmaidīja.
- Priecīgus Ziemassvētkus, Hincelman! viņš sacīja.
Vecais vīrs sniedza roku ar sarkaniem pirkstu kauliņiem. Tā
šķita cieta un mezglota kā ozola zars.
- Skatieties, kur likt kāju, taka slidena! No šejienes redzamas jūsu durvis, tur pa kreisi, redzat? Es vēl pagaidīšu mašīnā, kamēr ieiesiet iekšā. Parādiet man paceltu īkšķi, lai zinu, ka viss kārtībā, un tad braukšu projām.
Ejot pa kāpnēm uz verandu un slēdzot vaļā durvis, Ēna dzirdēja dzinēja rūkoņu. Durvis atvērās, un viņš pacēla abus īkšķus. Iedomājoties veco vīru ar mašīnu, kurai pat ir savs vārds, Ēnam atkal gribējās smaidīt. Tikmēr Hincelmans ar Tesiju jau pagriezās uz tilta pusi.
Aizvēris aiz sevis durvis, Ēna iegāja ledaini aukstā istabā. Smaržoja pēc ļaudīm, kas jau pārcēlušies uz citu dzīvi, pēc visa, ko viņi ēduši un par ko sapņojuši. Atradis termostatu, Ēna uzgrieza to uz 70 grādiem. Iegājis šaurajā virtuvītē, viņš pārmeklēja atvilktnes, atvēra avokado krāsas ledusskapja durvis, taču neko ēdamu neatrada. To jau varēja paredzēt. Vismaz tik labuma, ka ledusskapis bija tīrs un nesmirdēja.
Blakus virtuvei bija maza guļamistaba ar matraci, bet vēl mazākajā vannas istabā gandrīz visu telpu aizņēma duša. Tualetes poda brūnajā ūdenī rēgojās vecs izsmēķis. Ēna nospieda pogu, un tas aizgāja nebūtībā.