Kumodē atradis palagus un segas, Ēna uzklāja gultu. Novilcis kurpes, žaketi un pulksteni, viņš ar visām drēbēm palīda zem segas, prātodams, cik laika vajadzēs, lai sasildītos.
Gaisma jau bija nodzēsta, visapkārt valdīja klusums, tikai dūca ledusskapis un kaimiņos skanēja radio. Ēna gulēja tumsā un prātoja, ka autobusā laikam būs izgulējies, tāpēc neēdis, nosalis un svešā gultā droši vien neaizmigs līdz rītam.
Klusumā atskanēja tāds kā šāviens. Gan jau lūza zars vai krakšķēja ledus. Sals pieņēmās spēkā.
Cik ilgi būs jāgaida Trešdiena, kurš viņu savāks? Dienu? Nedēļu? Noteikti jāizdomā, ko darīt, kaut vai jāņemas ar monētām, pilnveidojot roku un plaukstu veiklību, kamēr viss iet gludi. (Praktizē visus trikus, galvā čukstēja sveša balss, visus, izņemot vienu to, ko parādīja nabaga nelaiķis Trakais Svīnijs, kas mira no spēku izsīkuma, no aukstuma, aizmirstības, lieks un nevajadzīgs. To triku gan nemēģini.)
Bet pilsēta tiešām bija jauka. Ēna to juta.
Viņš atcerējās sapni, ja tas tiešām bija sapnis, pirmajā naktī Kairo pilsētā. Pēc tam Zarju… kā, velns parāvis, viņu sauca? Pusnakts māsu. Un tad viņš atcerējās Loru…
Domājot par Loru, Ēnam bija sajūta, ka prātā atveras kāds logs. Ēna Loru redzēja. Nezin kā, bet redzēja.
Viņa bija īglpointā, savas mātes lielā nama pagalmā.
Lora stāvēja aukstumā, kuru vairs nejuta vai ari juta nepārtraukti, pie mājas, kuru viņas māte bija nopirkusi 1989. gadā par apdrošināšanas naudu pēc tam, kad Loras tēvs Hārvijs Makeibs pārpūlējās un mira no sirdslēkmes. Viņa meita tagad tur stāvēja, piespiedusi aukstās rokas stiklam (no viņas elpas necēlās garaiņi, nepavisam ne), un vēroja savu māti un māsu ar viņas vīru un bērniem, kas Ziemassvētkos bija ieradušies no Teksasas. Lora stāvēja laukā, tumsā, nespēdama atraut skatienu no loga.
Ēnas acīs sariesās asaras, un viņš pagriezās uz otriem sāniem.
Trešdiena, viņš iedomājās, un šī doma prātā atvēra jaunu logu. Pēkšņi Ēna atradās "Motel 6" istabā, kur divi stāvi pustumsā gultā ritmiski saplūda un atdalījās.
Juzdamies kā lūriķis, viņš mēģināja atslēgties un piespieda sevi domāt par kaut ko citu. Gara acīm Ēna ieraudzīja milzīgus, melnus spārnus, kas cauri naktij pulsējot traucās pie viņa, redzēja ezeru mājas piekājē, pār kuru vējš pūtin pūta aukstumu no vistālākajiem ziemeļiem. Grabinot savus apsarmojušos pirkstus, simtkārt aukstākus par līķi, vējš dvesa saltu elpu pār zemi, pārvēršot jebkuru šķidru vielu ledū.
Ēna sāka elpot arvien seklāk. Laukā cēlās vējš, brāzmas nikni šaudījās ap māju, un vienubrīd viņam šķita, ka šalkās var izšķirt vārdus.
Lai nu kā, te nav tā sliktākā vieta, Ēna nodomāja un beidzot aizmiga.
TIKMĒR NOTIKA SARUNA
Dzin-dzin.
- Vai mis Vārna? -Jā-
- Mis Samanta Melnā Vārna?
- Klausos.
- Vai neiebilstat, ja uzdošu jums dažus jautājumus, kundze?
- Vispār iebilstu gan.
- Šāda attieksme nudien ir lieka, kundze.
- Vai no policijas? Kas jūs esat?
- Mans vārds ir Pilsēta. Man blakus ir kolēģis misters Ceļš. Mēs izmeklējam lietu par divu mūsu līdzstrādnieku pazušanu.
- Kā viņus sauc?
- Atvainojiet, nedrīkstam izpaust.
- Nosauciet vārdus! Gribu zināt, kā sauc jūsu līdzstrādniekus. Pasakiet, un tad varbūt palīdzēšu.
- …Labi. Misters Akmens un misters Mežs. Vai tagad varam uzdot jums dažus jautājumus?
- Vai tik jūs, draugi, nedzenāt velnu? Varbūt uz labu laimi nosaucāt vārdus? Varbūt esat misters Ietve un misters Paklājs? Lūdzu, pasveiciniet no manis misteru Lidmašīnu!
-Jūs esat visai asprātīga, jaunkundzi Pirmais jautājums: vai neesat redzējusi šo cilvēku? Lūdzu. Paņemiet fotogrāfiju.
- Skaisti! Pretskatā un no sāniem, apakšā cipari… Milzis. Tīri glīts, jā. Ko tad viņš tādu izdarījis?
- Pirms vairākiem gadiem viņš piedalījās mazpilsētas bankas aplaupīšanā kā šoferis. Divi pārējie nolēma paturēt visu sirojumā gūto laupījumu un vainu uzvēla viņam. Viņš sadusmojās. Sameklēja līdzdalībniekus. Daudz netrūka, ka būtu abus ar savām rokām piebeidzis. Tiesa noslēdza ar cietušajiem darījumu, un abi liecināja pret viņu. Ēnam piesprieda sešus gadus. Viņš atsēdēja trīs. Manuprāt, tādi tipi jāietupina uz visiem laikiem.
- Zināt, tādu vārdu es vēl neesmu dzirdējusi. Vismaz te tā neviens nerunā.
- Ko tad, mis Vārna?
- Sirojums. Tā jau parasti neviens nesaka. Varbūt filmās. Bet ne jau dzīvē.
- Šī nav filma, mis Vārna!
- Melnā Vārna. Mis Melnā Vārna. Draugi sauc mani par Samu.
- Skaidrs, Sam. Ko teiksiet par šo cilvēku?
- Bet mēs jau neesam draugi. Uzrunājiet mani par mis Melno Vārnu!
- Paklausies, vīzdegunīgā sīkaļa…
- Nekas, mister Ceļ! Sama, atvainojiet, gribēju teikt, mis Melnā Vārna grib jums palīdzēt. Kā apzinīga pilsone, kas ievēro likumus.
- Kundze, mēs zinām, ka viņam palīdzējāt. Abi esat redzēti kopā baltā Chevy Nova. Viņš paņēma jūs uz ceļa un izmaksāja pusdienas. Vai viņš nepateica neko tādu, kas palīdzētu izmeklēšanā? Esam zaudējuši divus labākos darbiniekus.
- Es viņu nepazīstu!
- Bet jūs taču esat tikušies. Jūs rūgti maldāties, ja turat mūs par muļķiem. Mēs neesam stulbi.
- Hm. Es tiekos ar daudziem. Varbūt ari mēs tikāmies, bet es neko neatceros.
- Kundze, jums pašai būs labāk, ja piekritīsiet sadarboties.
- Pretējā gadījumā jūs iepazīstināsiet mani ar saviem draugiem misteru Rokudzelzi un misteru Etamilnātriju?
- Kundze, tā jūs sev tikai kaitējat.
- Jā? Tiešām žēl. Vai gribat vēl kaut ko? Esmu spiesta no jums atvadīties, lūdzu, aizveriet durvis no otras puses! Ceru, ka tūdaļ iesiet uz savu misteru Mašīnu un brauksiet prom.
- Jūsu nevēlēšanās sadarboties tiks fiksēta, kundze.
- Ardievu!
Klik.
- Sama? Kas tur bija?
- Nekā interesanta.
DESMITĀ NODAĻA
Atklāšu jums noslēpumus, Bet par pagātni gan melošu, Tāpēc lieciet man aizmigt uz mūžu.
Toms Vetss. "Tango, līdz viņi ir pušu"
Visa dzīve tumsā, apkārt vieni netīrumi lūk, par ko Ēna sapņoja pirmajā naktī Leiksaidā. Bērnība, sen jo sen un tāltālu, zemē viņpus okeāna, tur, kur aust saule. Taču viņa dzīvē tur nebija saullēktu, vien dienu dūmaka un akla nakts.
Neviens ar viņu nerunāja. Kaut kur ārpusē skanēja cilvēku balsis, taču no teiktā viņš saprata tikpat maz kā no pūces ūjināšanas vai suņa rejām.
Viņš atcerējās vai vismaz tā domāja, ka reiz naktī, pusi mūža tālā pagātnē, kāds no lielajiem klusi ienāca un šoreiz nevis iedunkāja vai baroja, bet tikai pacēla pie krūtīm un apskāva. Sievietei bija patīkama smarža. Viņu aijājot, sieviete klusi dūdoja. No viņas sejas uz viņu krita karstas ūdens lāses. Nobijies viņš bailēs skaļi brēca.
Sieviete steidzīgi nolika viņu atpakaļ salmos un izgāja no būdiņas, aizslēgdama aiz sevis durvis.
Šo mirkli viņš atcerējās un loloja, tāpat kā kāpostu kacenu saldmi, pīrāga plūmju garšu, ābolu kraukšķēšanu, ceptas zivs gardo treknumu.
Bet tagad visapkārt uguns gaismā viņš redzēja svešas sejas un visi noskatījās, kā viņu pirmo un vienīgo reizi izved no būdas. Lūk, kādi ir cilvēki, viņš nodomāja. Audzis tumsā, viņš pirmoreiz redzēja cilvēku sejas. Viss šķita jauns un neparasts. Ugunskura gaisma žilbināja viņam acis. Pēc tam viņam ap kaklu aplika virvi un aizveda uz vietu, kur jau gaidīja kāds vīrs.