Uguns gaismā nozibēja pacelts asmens, pūlis saviļņojās sajūsmā, un kāds bērns tumsā smējās kopā ar visiem priekā un bnvē.
Bet tad asmens nolaidās.
Atvēris acis, Ēna juta, ka ir izsalcis un nosalis uz iekšloga rūtīm ziedēja leduspuķes. Varbūt tā bija viņa sasalusi elpa? Ēna izkāpa no gultas, priecīgs, ka nav jāģērbjas, un, iedams garām logam, izskrubināja ledū caurumiņu, juzdams aiz naga ledu, kas ātri vien izkusa.
Ēna mēģināja atcerēties, ko redzēja sapnī, taču atminējās tikai mokas un tumsu.
Viņš apāva kurpes. Derētu aiziet līdz pilsētas centram pāri tiltam, ezera ziemeļu krastā, ja vien viņš bija pareizi iegaumējis pilsētas plānu. Uzģērbis plāno jaku, viņš atcerējās sev doto solījumu nopirkt siltu ziemas mēteli un tad, atvēris durvis, izgāja uz terases. Sals aizsita elpu, matiņi nāsīs sasala stīvi. No terases pavērās jauks skats uz ezeru dažāda izmēra pelēkiem ielāpiem, ko ietvēra visaptveroši baltais.
Aukstuma vilnis bija atnācis, par to šaubu nebija. Mīnus piecpadsmit vai divdesmit ne pārāk labs laiks pastaigai, taču Ēna nešaubījās, ka mierīgi aizies līdz pilsētai. Hincelmans vakar bija teicis desmit minūšu gājiens? Un Ēna bija stiprs vīrs. Jāiet raitā solī, un tad būs silti.
Ēna pagriezās uz dienvidiem, uz tilta pusi.
Necik ilgi, un viņu sagrāba sauss klepus, acīmredzot spelgonis bija ticis līdz plaušām. Pēc tam sāka sūrstēt ausis, seja un lūpas, beigās arī pēdas. Cimdu Ēnam nebija, un viņš sabāza rokas dziļi kabatās, saspiezdams kopā pirkstus, lai kaut cik sasildītos. Tad viņam prātā ienāca Lokija Melkuļa neticamie stāsti par Minesotas ziemām pirmām kārtām jau par mednieku, ko lācis bija uztrencis kokā un kas beigās bija izvilcis locekli un slaidi nočurājies. Dzeltenā, kūpošā urīna straumīte jau gaisā bija sasalusi ragā, un mednieks pa to nošļūcis zemē un ticis brīvībā. To atceroties, Ēna greizi pasmaidīja un jau atkal sausi, sāpīgi nokāsējās.
Solis aiz soļa, solis aiz soļa. Ēna pameta skatienu atpakaļ. Necik tālu viņš nebija ticis.
Šī pastaiga bija kļūda. Taču no mājas Ēnu šķīra jau triju vai četru minūšu gājiens un jau bija redzams tilts pār ezeru. Muļķīgi būtu tagad atgriezties. (Un ko tur darīt? Izsaukt taksi pa sabojātu telefonu? Gaidīt pavasari? Tur taču nebija, ko ēst!)
Tāpēc Ēna gāja uz priekšu, mēģinādams uzminēt gaisa temperatūru. Mīnus desmit? Mīnus divdesmit? Varbūt visi četrdesmit, kad grādi dīvainā kārtā ir vienādi gan pēc Celsija, gan Fārenheita. Varbūt nav nemaz tik auksts. Taču virs ezera siroja stindzinošs vējš, spēcīgs, nemainīgs un pastāvīgs, no pašas Arktikas, pārbrāzies pāri Kanādai.
Ēna ar nožēlu atcerējās termiskās zoles un cimdus. Ai, kā tie tagad noderētu!
Vēl dažas minūtes, taču tilts vēl bija gabalā. Viņš jau bija tā nosalis, ka nespēja pat drebēt. Acis sūrstēja. Tas nebija dabisks aukstums, bet gan zinātniskā fantastika. Tas bija stāsts par notikumiem Merkura tumšajā pusē tajos laikos, kad ļaudis ticēja Merkura tumšajai pusei. Vai arī uz klinšainā Plutona, kur Saule ir tikai viena no daudzām zvaigznēm, kas tumsā spīd mazliet spožāk. Sajūta bija kā vietā, kur gaisu piegādā spaiņos un izlej kā alu.
Nedaudzās mašīnas, kas brāzās garām, šķita nereālas kā gaisa kuģi, salā izkaltētas metāla un stikla kastītes, kurās sēž cilvēki, kas ir ģērbušies biezāk nekā viņš. Prātā skanēja sena, mātes iemīļota dziesma "Walking in a Winter Wonderland", un Ēna sāka dungot, pieskaņojot melodijai soļus.
Kājas viņš vairs nejuta. Pametis skatienu uz melnajām ādas kurpēm un plānajām kokvilnas zeķēm, Ēna sāka ne pa jokam uztraukties, ka tiks pie apsaldējumiem.
Iet tādā laikā nebija ne joks, ne muļķība: viņš bija pārkāpis idiotisma robežu un iekļuvis vājprāta valstībā. Tikpat labi viņš varēja būt ģērbies mežģīnēs vai tiklā: vējš pūta cauri, saldēdams līdz kaulu smadzenēm, plakstiņi lipa ciet, sala siltā vietiņa zem sēkliniekiem, un tie savukārt tiecās patverties iegurņa dobumā.
Ej tik uz priekšu, Ēna sev teica. Tik uz priekšu. Mājās varēsi atpūsties un izdzert spaini gaisa. Galvā sāka skanēt bītlu dziesma, un viņš soļoja tās ritmā. Kora partijā viņš attapās, ka dungo "Help!".
Tilts jau bija pavisam tuvu. Pāries tam pāri, vēl desmit minūtes, un tur būs veikali ezera rietumu malā varbūt ne gluži tik drīz…
Garām pabrauca tumša mašīna, samazināja ātrumu un, gandrīz vai neredzama izplūdes gāzu mākoni, atpakaļgaitā tuvojās Ēnam. Logs noslīdēja, un garaiņi sajaucās ar izplūdes gāzēm, veidojot pūķa dvašu, kas laizīja mašīnu no visām pusēm.
- Viss kārtībā? atskanēja policista balss no mašīnas.
Pirmajā mirkli Ēnam automātiski gribējās atbildēt: Jā, viss
ir vislabākajā kārtībā, pa pirmo, paldies, priekšniek! Taču bija par vēlu viņš jau bija ieskrējies.
- Laikam nosalšu. Eju uz Leiksaidu pirkt ēdamo un apģērbu, taču nebiju domājis, ka tas tik tālu…
To viņš sacīja domās, jo galu galā laukā iznāca tikai Nossssalšu…ssss.
- Attt-vainojt. Auksttti. Attt-vainojt, Ēna beigās izdvesa.
Policists atvēra aizmugures durvis.
- Kāpiet tūlīt iekšā un sasildieties! Labi?
Juzdamies pateicīgs, Ēna iekāpa, apsēdās un sāka berzēt rokas, cenzdamies nedomāt par nosalušajiem kāju pirkstiem. Policists atkal ērti iekārtojās priekšējā sēdeklī. Ēna skatījās uz viņu caur metāla režģi. Negribējās atcerēties pēdējo reizi, kad viņš sēdēja mašīnas aizmugurē, kur durvīm no iekšpuses nav roktura. Ēna sāka vēl sparīgāk berzēt rokas, mēģinādams tās atdzīvināt. Sūrstēja gan seja, gan apsarkušie pirksti, un arī kājas atgādināja par sevi. Viņš cerēja, ka tā ir laba zīme.
Policists iedarbināja mašīnu, un viņi sāka braukt.
- Atvainojiet, nepagriezis galvu, tikai paaugstinādams balsi, viņš teica, bet tas nebija prāta darbs. Vai tad nedzirdējāt meteorologu brīdinājumu? Mīnus trīsdesmit grādi! Dievs vien zina, cik ir trakajā vējā, sešdesmit, varbūt visi septiņdesmit, lai gan, manuprāt, kad noslīd zem trīsdesmit, par vēju vairs nav jāuztraucas.
- Paldies, Ēna pamāja. Paldies, ka apstājāties! Esmu ļoti, ļoti pateicīgs!
- Kāda sieviete Rinelanderā šorīt halātā un čībās izgāja izlikt putnu barotavā barību un piesala vārda tiešā nozīmē piesala pie ietves. Tagad guļ reanimācijā. Šorīt stāstīja pa radio. Jūs laikam mūsu pilsētā nesen.
Izklausījās pēc jautājuma, uz kuru atbilde jau zināma.
- Atbraucu ar Greyhound vakar vakarā. Iedomājos, ka šodien jānopērk jauns apģērbs, ēdamais, mašīna. Nedomāju, ka būs tik auksti.
-Jā, policists pamāja. Es jau arī neko tādu negaidīju. Biju pārāk aizņemts, prātojot par globālo sasilšanu. Mans vārds ir Čads Muligans. Leiksaidas policijas priekšnieks.
- Maiks Ainsels.
- Sveiks, Maik! Nu, vai jūties kaut cik labāk?
- Mazliet, paldies.
- Kur man tevi aizvest vispirms?
Ēna nolaida rokas pie siltā gaisa straumītes. Pirksti sāpēja, un viņš tos atrāva nost. Lai sasilst pamazām.
- Varbūt vienkārši izlaidiet mani pilsētas centrā?
- Par to nevar būt ne runas! Ja vien neesi ieplānojis aplaupīt banku un negribi, lai es tev palīdzu aizmukt ar naudu, labprāt aizvedīšu, kur gribi. Uzskati, ka pilsēta iepazīstoties dāvā tev ekskursiju!
- Ar ko jūs ieteiktu sākt?
- Tu atbrauci tikai vakar.