- Tas tiesa.
- Esi pabrokastojis?
- Vēl ne.
- Manuprāt, tas būtu tīri labs sākums, Muligans paziņoja.
Atstājuši tiltu aiz muguras, viņi iebrauca pilsētas ziemeļrietumu daļā.
- Meinstrīta, Muligans stāstīja, bet tur, pārbraucis tai pāri un pagriezis pa kreisi, viņš turpināja, mums ir pilsētas skvērs.
Skvērs pat ziemā izskatījās iespaidīgs, lai gan Ēna zināja, ka tas paredzēts vasaras pastaigām. Tad gan tur noteikti ir krāsaina pasaule magones, īrisi, daždažādas puķes, miniatūrā bērzu birztala laukuma stūrī kļūst par zaļi sudrabotu lapeni. Tagad tā bija pelēka ainava (lai gan skaista pat bez vasaras rotas) ar tukšu estrādi, ziemā atslēgtu strūklaku, baltcepurotu pilsētas smilšakmens mūri.
- …un te, Čads Muligans turpināja, apturēdams mašīnu pie augstas ēkas ar stikla fasādi skvēra rietumu malā, ir Meiblas valstība.
Izkāpis no mašīnas, Čads atvēra durvis un izlaida laukā Ēnu. Noliekuši galvas aukstumā un vējā, abi vīri steidza pa ietvi uz siltu vietiņu, kurā smaržoja pēc svaigi ceptas maizes, kūkām, zupām un bekona.
Pie Meiblas tikpat kā neviena nebija. Muligans apsēdās pie galdiņa, Ēna iepretim. Vai tik policijas priekšnieks negribēja izpētīt svešinieku? Bet varbūt vīram bija tāds raksturs: draudzīgs, izpalīdzīgs, krietns?
Pie galdiņa piesteidzās sieviete, nevis resna, bet liela, tiešām liela auguma, ap sešdesmit, ar bronzas krāsas matiem.
- Sveiks, Čad! viņa uzsauca. Gan jau gribēsi karstu šokolādi, kamēr izdomāsi.
Viņa pasniedza abiem laminētas ēdienkartes.
- Jā, tikai bez krējuma, Muligans pamāja. Meibla mani pazīst pārāk labi, viņš teica. Bet ko tev, draugs?
- Karsta šokolāde izklausās jauki, Ēna atbildēja. Būšu tikai pateicīgs, ja pievienosiet tai putukrējumu.
- Laba izvēle, Meibla sacīja, vērts riskēt, mīļais. Varbūt mūs iepazīstināsi, Čad? Jauns darbinieks?
- Vēl ne, Čads Muligans atbildēja, nozibinādams baltos zobus. Maiks Ainsels. Vakar vakarā pārcēlās uz Leiksaidu. Lūdzu, atvainojiet!
Piecēlies viņš devās uz durvīm ar uzrakstu POINTERIEM. Blakus bija durvis SETERIEM.
- Tātad esat jaunais Nortridžroudas nama īrnieks. Veco Pilsenu māja. Jā, jā. Meibla smaidīja. Man par jums nupat stāstīja. Šorīt no rīta Hincelmans kā allaž ienāca apēst pīrāgu un izstāstīja par jums visu. Zēni, vai gribēsiet tikai karstu šokolādi vai arī pilnas brokastis?
- Es gribu brokastis, Ēna atbildēja. Kas jums būtu tāds gardāks?
- Viss, Meibla atbildēja. Es pati gatavoju ēdienus. Leiksaida ir galējais Jūpijas dienvidu un austrumu punkts, kur var dabūt pārlocītos pīrāgus, turklāt ļoti gardus. Siltus un sātīgus. Mana recepte.
Ēnam nebija ne jausmas, kas tie par pīrāgiem, tomēr viņš pateica, ka vienu labprāt. Drīz vien Meibla atgriezās ar šķīvi, kurā bija tāds kā salocīts pīrāgs. Cepuma apakšdaļa bija ievīstīta salvetē. Ēna pacēla pīrāgu un nokoda kumosu siltu, ar gaļas, kartupeļu, burkānu un sīpolu pildījumu.
- Tādu ēdu pirmo reizi, viņš sacīja, tiešām labs!
- Tas nāk no Jūpijas, Meibla sacīja. Tev jānokļūst vismaz līdz Aironvudai, lai tādu baudītu. Recepti atveda Kornvolas vīri, kas ieradās uz darbu dzelzs raktuvēs.
- Bet kas tā par Jūpiju?
- Augšējā pussala. A.P.[4] Jūpija. Netālu aiz Mičiganas uz ziemeļrietumiem.
Atgriezās policijas priekšnieks un, paņēmis karsto šokolādi, iedzēra vienu malku.
- Meibla, laikam jau piespiedi jauno cilvēku apēst tavu pirāgu? viņš teica.
- Tas bija labs, Ēna atbildēja.
Karstais pirāgs ar pildījumu tiešām bija garšīgs.
- No tā aug tauki. Čads Muligans papliķēja sev pa vēderu. Es brīdinu. Tātad. Tu teici, ka tev vajag mašīnu?
Bez siltās vējjakas policijas priekšnieks bija izstīdzējis vīrs ar alus vēderiņu. Viņš izskatījās noguris un kompetents, drīzāk inženieris, nevis policists.
Ēna ar pilnu muti pamāja.
- Labi. Es šur tur piezvanīju, un Džastins Lībovics pārdod džipu, prasa četrus tūkstošus dolāru, bet pārdotu ari par trim. Gunteri astoņus mēnešus centās pārdot Toyota 4 Runner, pretīga paskata auto, bet šobrīd, iespējams, būs gatavi piemaksāt, lai kāds to savāc. Ja tevi apmierina neglīts vāģis, var sanākt labs darījums. No tualetes dažus apzvanīju, atstāju ziņu misis Gunterei Leiksaidas nekustamajos īpašumos viņa vēl nebija ieradusies, varbūt frizējas pie Šeilas.
Pīrāgs Ēnam garšoja no pirmā līdz pēdējam kumosam. Tas bija apbrīnojami sātīgs. Viņš bija "pilns līdz ūkai", kā būtu teikusi māte, "pilns līdz pašām ausīm".
- Tagad darīsim tā, policijas priekšnieks Čads Muligans turpināja, noslaucījis no lūpām šokolādes putas. Vispirms brauksim uz Heningsa precēm mājai un fermai un nopirksim tev kārtīgu ziemas apģērbu, pēc tam uz Deiva delikatesēm, lai tavs pieliekamais nestāv tukšs, un beigās izlaidīšu tevi pie Leiksaidas nekustamajiem īpašumiem. Ja noliksi uz galda tūkstoš dolāru par m ašīnu, viņi būs laimīgi, ja ne, četrreiz pa piecsimt mēnesī ari būs labi. Mašīna tiešām ir neglita, taču, ja sīkais nebūtu to nokrāsojis purpura tonī, maksātu visus desmit. Uz tādu var paļauties, un, teikšu tev, tā ir kā radīta mūsu ziemai.
- Ļoti laipni no tavas puses, Ēna sacīja. Bet vai tev nav jātvarsta noziedznieki, nevis jāpalīdz ienācējiem? Tikai nedomā, ka es žēlojos.
- Mēs jau visi tā sakām, Meibla nosmējās.
Muligans paraustīja plecus.
- Mums ir laba pilsēta, viņš izmeta. Negadījumu maz. Ātrums pilsētas robežās gan bieži tiek pārsniegts, bet tas nemaz nav tik slikti, jo man par soda kvītīm maksā algu. Sestdienas vakarā kāds stulbenis dažreiz piedzeras un iekausta lauleni, bet dažreiz šie mainās lomām, vari man ticēt. Abi labi. Bet parasti jau pie mums ir mierīgi. Cilvēki zvana, ja aizcērtas mašīnas durvis, bet iekšā palikušas atslēgas. Vai suņi rej par skaļu. Katru gadu dažus vidusskolēnus noķeru pīpējam zālīti. Trakākais gadījums piecu gadu laikā bijis ar Danu Švarcu, kas piedzērās un sašāva pats savu treileru, bet pēc tam aizbēga pa Meinstrītu ratiņkrēslā, vicinādams nolāpīto šaujamo un kliegdams, ka nošaus katru, kas gadīsies ceļā, un neviens neaizkavēs viņu tikt līdz starpštatu maģistrālei. Manuprāt, vīrs gribēja doties uz Vašingtonu un nošaut prezidentu. Vēl tagad smejos, atceroties Danu, kas dragā prom uz starpštatu maģistrāli ratiņkrēslā ar uzlīmi aizmugurē: Mans mazgadīgais noziedznieks drātē tavu stipendiāti. Atceries, Meibla?
Meibla, sakniebusi lūpas, pamāja. Acīmredzot viņai tas nešķita tik uzjautrinoši kā Muliganam.
- Kā tiki ar viņu galā? Ēna painteresējās.
- Parunājāmies. Viņš atdeva šauteni un cietumā izgulēja dzērumu. Nav jau slikts cilvēks, vienīgi par daudz paņēma uz krūts un sanervozējās.
Ēna samaksāja par savām brokastīm un, Čadam Muliganam vārgi iebilstot, arī par abām karstajām šokolādēm.
Heningsa veikals atradās noliktavas lieluma ēkā pilsētas dienvidu malā, un tur pārdeva visu, sākot ar traktoriem un beidzot ar rotaļlietām (rotaļlietu sektorā bija ari Ziemassvētku rotājumu izpārdošana). Veikalā rosījās daudz pēcsvētku pircēju. Ēna ievēroja jaunāko no abām meitenēm, kas autobusā bija sēdējušas viņam priekšā. Meitene gāja pa pēdām vecākiem. Ēna pamāja, un viņa vilcinoties pasmaidīja, atklājot zilo zobu platīti. Interesanti, kāda viņa būs pēc desmit gadiem? Ēna domāja.
Varbūt tikpat skaista kā meitene pie Heningsa veikala kases aparāta, kas ar pīkstuli pārbaudīja Ēnas pirkumu grozu: pārbaudāmā ierice atgādināja pistoli. Ar tādu varētu apturēt pat traktoru, ja kāds izdomātu aizlavīties ar to garām kasei.