- Desmit pāri garo apakšbikšu? meitene brīnījās. Bargai ziemai, ja?
Viņa varētu būt uzlecoša kinozvaigzne.
Ēna jutās atkal kā četrpadsmit gadu vecumā, nespēdams pateikt ne vārda, kā pēdējais muļķis. Klusēdams viņš noskatījās, kā meitene ar pīkstuli apstrādā siltos zābakus, cimdus, džemperus, mēteli ar zosu dūnu stepējumu.
Norēķināties ar kredītkarti, kuru Trešdiena bija iedevis izmēģināt, nebija ne mazākās vēlmes, sevišķi tāpēc, ka blakus stāvēja izpalīdzīgais policijas priekšnieks Muligans. Ēna samaksāja skaidrā naudā. Iegājis ar visiem pirkumiem vīriešu tualetē, viņš iznāca laukā gandrīz vai visā jaunajā drēbju kārtā.
- Tīri labi, milzi, Muligans novērtēja.
- Vismaz silti, Ēna atbildēja.
Laukā pie autostāvvietas vējš svilināja seju, tomēr tagad bija nesalīdzināmi siltāk. Izmantodams policijas priekšnieka laipnību, Ēna nolika pirkumus mašīnas aizmugurē, bet pats apsēdās viņam blakus.
- Ar ko tu īsti nodarbojies, mister Ainsel? Muligans jautāja. Tik ražens zēns! Kas esi pēc profesijas, vai Leiksaidā strādāsi savā lauciņā?
Ēnas sirds sāka dauzīties kā negudra, tomēr balss skanēja mierīgi.
- Es strādāju pie tēvoča, kurš pērk un pārdod preces visā valstī. Esmu vienkāršs krāvējs.
- Alga laba?
- Radu būšana. Tēvocis zina, ka ādu viņam neplēsīšu, un ari es pats šo to iemācos. Pagaidām, kamēr izdomāšu, ko gribu.
Vārdi plūda pārliecinoši, viss gāja kā pa sviestu. Maiku Ainselu Ēna jau pazina kā savus piecus pirkstus: patīkams zēns. Viņam nebija Ēnas problēmu. Viņš nebija precējies. Neviens nebija viņu pratinājis preču vagonā kā misters Mežs un misters Akmens Ēnu. Maiku neviens neuzrunāja no televizora. (Vai vēlies redzēt Lūsijas pupus? Ēna prātā dzirdēja balsi.) Maiks Ainsels naktīs nemurgoja un negaidīja vētru.
Deiva delikatesēs Ēna piepildīja iepirkumu grozu, it kā iepirktos uzpildes stacijā: piens, olas, maize, āboli, siers, cepumi. Vienvārdsakot, lai būtu ko ēst. Vēlāk iepirksies pamatīgāk. Kamēr viņš maksāja, Čads Muligans sasveicinājās ar dažiem cilvēkiem un iepazīstināja viņus ar Ēnu.
Maiks Ainsels, ievācās veco Pilsenu mājas tukšajā dzīvoklī. Augšstāvā, sētas pusē, viņš sacīja.
Ēna pat necentās iegaumēt visu vārdus, tikai smaidīdams sniedza roku, mazliet nosvīdis un karstajā veikalā tik siltā apģērbā nejuzdamies īsti labi.
Pēc tam Čads Muligans veda viņu pāri ielai uz Leiksaidas nekustamajiem īpašumiem. Misiju Gunteri (ar svaigi ieveidotiem, salakotiem matiem) ar Ēnu iepazīstināt nevajadzēja: viņa jau labi zināja, kas ir Maiks Ainsels. Jaukais misters Borsons, viņa tēvocis Emersons, neparasti jauks cilvēks, bija ieradies laikam pirms sešām vai astoņām nedēļām un īrējis istabu veco Pilsenu mājā, no kuras paveras tik satriecošs skats! Mīļumiņ, pagaidiet tik līdz pavasarim! Mums taču tā paveicies, tik daudz ezeru šajā pasaules galā, tik spilgti zaļas aļģes vasarā, ka vai nelabi metas. Un mūsu ezers nu atbrauciet ceturtajā jūlijā, tad to var burtiski dzert, un misters Borsons samaksāja visu gadu uz priekšu. Un, ja runājam par Toyota 4 Runner, tiešām grūti noticēt, ka Čads Muligans vēl to atceras, un, jā, viņa ar prieku no tās atbrīvosies. Ja godīgi, sieviete jau bija samierinājusies ar domu, ka mašīna šogad būs jāatdod Hincelmanam kā šīgada plunkšķa krakata vismaz nebūs jāmaksā nodokļi. Taču nē! Mašīna nemaz nav tāda krakata, nebūt ne. Viņas dēls, pirms devās uz Grīnbeja koledžu, ar to brauca un kādu dienu izdomāja nokrāsot purpura tonī, ha-ha-ha, protams, jācer, ka Maikam Ainselam patīk tāda krāsa, ko tur vēl lai saka. Ja nu nepatiks, viņa ļaunā neņems…
Kundzes monologa vidū policijas priekšnieks Muligans atvainojās.
Zināt, man jābrauc uz policijas iecirkni. Jauki bija ar tevi iepazīties, Maik, viņš teica, pārlikdams Ēnas iepirkumu somas Misijas Gunteres pikapā.
Misija Gьntere aizveda Ēnu uz savām mājām, un pa ceļam viņš redzēja pavecu sporta mašīnu. Saputinātā sniega dēļ puse braucamā izskatījās žilbinoši balta, bet otra bija nejēdzīgā purpurkrāsā. Tik spilgti purpursarkana, ka vajadzētu pīpēt zāli daudz un bieži, lai tā kaut nedaudz iepatiktos.
Lai nu kā, bet dzinējs pamodās ar pirmo piegājienu, sildītājs arī, lai gan to vajadzēja darbināt gandrīz desmit minūtes, līdz gaisa temperatūra salonā mainījās no neciešami aukstas uz mēreni vēsu. Tikmēr Misija Gьntere ieveda Ēnu virtuvē atvainojiet par nekārtību, bet mazie pēc Ziemassvētkiem izmētājuši rotaļlietas un viņai vienkārši trūkst stingrības, vai viņš neieēstu tītara pārpalikumus no pusdienām? Nu labi, tad kafiju, tūlīt pat uzliešu svaigu un Ēna, paņēmis no loga sēdekļa milzīgu, sarkanu spēļu auto, apsēdās, bet Misija Gьntere tikmēr prašņāja, vai viņš jau ir iepazinies ar kaimiņiem. Bija jāatzīstas, ka vēl ne.
Gaidot kafiju, Ēna uzzināja, ka viņa mājā ir četri īres dzīvokļi; savulaik apakšstāvā dzīvoja paši Pilseni un izīrēja divus augšstāva dzīvokļus, bet tagad apakšstāvā dzīvo divi jauni vīrieši: misters Holcs un misters Neimans, īstenībā pāris. Viņa uzsvēra vārdu pāris, ak debestiņ, mister Ainsel, mums te pietiek visādu, tāpat kā mežā neaug tikai vienas sugas koki. Tādi gan parasti izvēlas Medisonu vai Dvīņu pilsētas, taču, atklāti runājot, šeit tas nevienu neuztrauc. Ziemā pārītis dzīvo Kīvestā, bet aprīlī atgriezīsies, un tad jau tiksieties. Bet blakusdurvīs jums, mister Ainsel, dzīvo Margrete Olsena ar mazo dēlu. Jauka dāma, tiešām jauka, lai gan dzīvē viņai smagi klājies. Vienalga īsts saulstariņš, un viņa strādā avīzē "Leiksaidas Ziņas". Interesantākā avīze pasaulē jau tā nav, bet, taisnību sakot, tieši tāda vietējiem patīk.
Liedama kafiju, Misija teica, ka gribētos gan, lai misters Ainsels redzētu pilsētu vasarā vai vēlā pavasarī, kad zied ceriņi, ābeles un ķirši. Viņasprāt, nekā skaistāka nav, visā pasaulē nav nekā tamlīdzīga.
Ēna iemaksāja piecsimt dolārus un, iekāpis mašīnā, atpakaļgaitā izbrauca no pagalma uz ceļa. Misija Guntere piebungoja pie priekšējā stikla un pasniedza biezu, brūnu aploksni.
Tas jums, viņa teica, gandrīz vai aizmirsu. Vietējais joks. Izdrukājām tos pirms dažiem gadiem. Varat uzreiz neskatīties.
Pateicies Ēna uzmanīgi brauca atpakaļ uz pilsētu, izvēlēdamies ceļu gar ezeru. Būtu tiešām jauki redzēt pilsētu pavasari, vasarā vai rudenī tad, protams, tā būs neaprakstāmi skaista.
Pēc desmit minūtēm Ēna jau bija mājās.
Novietojis mašīnu, viņš pa kāpnēm devās uz auksto mitekli. Izsaiņojis pirkumus un salicis ēdamo skapīšos un ledusskapī, Ēna atvēra Misijas Gunteres iedoto aploksni.
Tajā bija pase zilos laminētos vākos, bet iekšā paziņojums, ka Maikls Ainsels (rakstīts Misijas Gunteres kārtīgajā rokrakstā) ir Leiksaidas pavalstnieks. Nākamajā lapā bija pilsētas plāns, bet pārējās daudz vietējo veikalu atlaižu kuponu.
- Laikam man te patiks, Ēna skaļi teica, skatīdamies pa logu uz aizsalušo ezeru. Ja vien reiz kļūs siltāk.
Ap diviem pēcpusdienā pie durvīm kāds pieklauvēja. Ēna tobrīd praktizēja acu apmānīšanu ar divdesmit pieciem centiem, mētādams monētu no plaukstas uz plaukstu. Pirksti viņam bija tik nosaluši un neveikli, ka monēta visu laiku krita laukā no rokām uz galda virsmas, un tagad arī.
Neatlika nekas cits kā iet atvērt durvis.
Pirmajā mirklī Ēna nobijās: cilvēks uz sliekšņa bija melnā maskā, tā sedza sejas apakšējo daļu. Tādās darbojas banku laupītāji, ko rāda televīzijā, vai ari sērijveida slepkavas lētā filmā, lai biedētu savus upurus. Svešiniekam galvā bija melna adīta cepure.