Lai nu kā, bet viņš bija mazāks un sīkāks par Ēnu un arī apbruņots, šķiet, nebija. Turklāt viņš bija ģērbies spilgtā, rūtainā mētelī, un sērijveida slepkavas tādus nav iecienījuši.
- Ehm hihelhan, viesis murmulēja. -Jā?
Svešais noņēma masku, un parādījās Hincelmana jautrā seja.
- Es teicu: esmu Hincelmans. Zini, man nav ne jausmas, ko darījām, kad vēl nebija izgudrotas tādas maskas. Nē, atceros, atceros! Uz sejas varēja uzmaukt biezu adītu cepuri vai ietīties šallē, un tas ari viss. Manuprāt, tagad gan notiek zilzaļi brīnumi. Varbūt esmu vecs vīrs, tomēr par progresu negremžos, es ne.
Beidzis runāt, Hincelmans pasvieda Ēnam grozu, kas bija līdz malām pilns ar vietējā siera rituļiem, pudelēm, burkām un vairākām nelielām salami desiņām, kas sevi reklamēja par briežgaļas vasaras cīsiņiem, un tikai tad ienāca istabā.
- Priecīgu pēcsvētku dienu!
Hincelmana deguns, ausis un vaigi bija aveņu sārtumā maska tos nebija pasargājusi.
- Dzirdēju, ka šodien jau apēdi veselu Meiblas pīrāgu. Atnesu tev šo un to.
- Ļoti laipni no jūsu puses, Ēna atbildēja.
- Sīkums. Nākamnedēļ nelikšu tev mieru ar loteriju. To rīko Tirdzniecības palāta, un es esmu tās vadītājs. Pērn savācām gandrīz septiņpadsmit tūkstošus dolāru Leiksaidas slimnīcas bērnu nodaļai.
- Bet kāpēc jūs neiedodat man biļeti tagad?
- Pasākums nevar sākties, iekams plunkšķa krakatas riteņi nepieskaras ledum. Hincelmans pa logu paskatījās uz ezeru. Auksts. Pagājušajā naktī droši vien nokrita zem četrdesmit pieciem grādiem.
- Ātri gan, Ēna pamāja.
- Senos laikos cilvēki lūdzās, lai dievs sūta tādu salu, Hincelmans sacīja. Man tētis stāstīja. Kad te ieradās pirmie ieceļotāji lauksaimnieki un mežcirtēji ilgi pirms tam, kad parādījās raktuvju strādnieki, lai gan raktuvju te nekad īsti nav bijis, jo viņi droši vien tās piebeidza dzelzs ir gana daudz zem…
- Jūs lūdzāt šādu salu? Ēna viņu pārtrauca.
- Saproti, ieceļotāji tikai tā varēja izdzīvot. Visiem ēdamā nepietika, un vecos laikos jau nevarēja vienkārši aiziet pie Deiva un salikt ratiņos visu vajadzīgo, nē, ser. Tāpēc mans grospaps grozījās, kā varēja: kad iestājās bargs sals kā šodien, viņš paņēma grosmammu, bērnus (manu tēvoci un tanti, un tēti, kas bija pastarītis), kalpu meiteni un nomnieku un tad ar visiem prom uz strautu, kur katram iedeva ieraut graķīti ruma ar zālītēm recepte bija atvesta no Vecās pasaules, un beigās apslacīja visus ar ūdeni. Tas sasala dažās sekundēs, un visi stāvēja stīvi kā saldējums uz kociņa. Pēc tam grospaps viņus saguldīja grāvī, kas bija laikus izrakts un izklāts ar salmiem, citu pēc cita, aplika riņķī salmus, virsū dēļus, lai zvēri netiek klāt, jo tajos laikos bija vilki un lāči, un kas tik vēl ne. Hodagi gan ne, par tiem gari jāstāsta, un es negribu pārbaudīt tavu pacietību ar pasaciņām, nē, ser. Beigās uzklāja virsū kārtīgus dēļus, un nākamais sniegs apsedza visu līdz galam, palika tikai karogs, kuru grospaps iesprauda, lai zinātu, kur meklēt grāvi.
Pēc tam grospaps pārziemoja bez raizēm, jo nebija jāuztraucas ne par ēdamo, ne kurināmo. Bet, kad manīja, ka tiešām klāt pavasaris, sameklēja karogu, novāca dēļus un visu ģimeni citu pēc cita sanesa pie uguns, lai atkūst. Neviens nekurnēja, izņemot nomnieku, kurš bija palicis bez auss to pa druskai vien bija nograuzusi peļu saime, jo vienreiz grospaps nesalika dēļus blīvi. Dabiski, ka tajos laikos mums bija īstas ziemas. Tad varēja tā darīt. Bet tagad ziemas mīkstas, īstu aukstumu nemaz neredz.
- Tiešām? Ēna brīnījās, izlikdamies, ka ņem stāstījumu par pilnu, ar visu sirdi izbaudīdams spēli.
-Jā, kopš četrdesmit devītā gada ziemas, un tu esi par jaunu, lai to atcerētos. Tā gan bija ziema. Redzu, ka esi nopircis sev vāģi.
- Jā. Ko teiksiet?
- Godīgi sakot, man tas Gunteru puika nekad nav paticis. Ierīkoju foreļu vietu tālāk mežos, savas zemes malā. Nu labi tā gan ir pilsētas īpašums. Saliku ūdenī akmeņus, lai ir bedrītes un forelēm labāka vietiņa. Dažas skaistules noķēru, viena bija ap pāris kilogramiem, un tad mazais Gunters izspārdīja bedrītes un pat draudēja ziņot Vides departamentam. Tagad viņš ir Grīnbejā, bet drīz būs atpakaļ. Ja pasaulē ir taisnība, viņš būtu aizgājis pasaulē kā ziemas bēglis, bet nē, pielipis te kā pirtsslotas lapa.
Hincelmans sāka izlikt uz virtuves letes sālsmaizē atnestā groza saturu.
- Te tev būs Katrīnas Paudermeikeres mežābolu marmelāde. Tādu podu saņemu no viņas katros Ziemassvētkos jau no seniem laikiem, kad tevis vēl nebija pasaulē, tomēr ar rūgtumu jāatzīst, ka vēl nevienu neesmu atvēris. Visi stāv manā pagrabā, četrdesmit vai piecdesmit podu. Varbūt reiz atvēršu, un atklāsies, ka man garšo. Tikmēr viens lai tiek tev. Varbūt ies pie sirds.
Ēna ielika burku ledusskapī līdz ar citām Hincelmana dāvanām. Kas tas? viņš jautāja, turot garu pudeli bez etiķetes; stikla trauks bija piepildīts ar zaļganu sviestveida substanci.
- Olīveļļa. Tāda tā kļūst šādā aukstumā. Neraizējies, cepšanai būs laba.
- Skaidrs. Kas tie par ziemas bēgļiem?
-Hm.
Vecais uzmauca vilnas cepuri uz ausīm un ar sārto pirkstu paurbināja deniņus.
- Tas nav tikai Leiksaidā vien, mums ir laba pilsēta, labāka par visām, tomēr ne ideāla. Dažreiz ziemā, kad ir tik auksti, ka nevar iet laukā, sniegs tik sauss, ka ne sniegavīru uzcelt, sīkajiem no nekā nedarīšanas uznāk melnie…
- Bērni aizbēg no mājām?
Vecais vīrs nopietni pamāja.
- Es uzskatu, ka pie visa vainīga televīzija, rāda, kas bērniem nav jāredz, "Beverlihilsu", "Dalasu" un "Dinastiju", visvisādas bezjēdzības. Man kopš astoņdesmit trešā gada rudens mājās vairs nav televizora, vienīgi melnbaltais, nolikts skapī visādam gadījumam, ja nu ierodas ciemiņi un rāda interesantu maču.
- Ar ko lai jūs uzcienāju, Hincelman?
- Tikai ne kafiju! Tā man svilina kuņģi. Labāk tīru ūdeni.
Hincelmans šūpoja galvu.
- Lielākā nelaime mūsu pasaules malā ir nabadzība. Ne jau tāda kā depresijas laikā, bet vairāk… kā lai pasaka, ka tā manās iekšā pa šķirbām kā prusaki?
- Glūnīgi?
-Jā, glūnīgi. Kokrūpniecība pagalam. Kalnraktuves arī. Tūristi nebrauc uz ziemeļiem tālāk par Delsu, ja neskaita vienu otru mednieku un bērnus nometnē pie ezera, un tādi jau pilsētā naudu netērē.
- Taču Leiksaida izskatās plaukstoša.
Večuka zilās acis nozibsnīja.
- Tici man, tas prasa daudz pūļu, viņš teica. Smagu darbu. Taču pilsēta mums laba, un katram vērts ieguldīt savu artavu. Lai nebūtu jādzīvo trūkumā kā manai ģimenei un man bērnībā. Vai gribi zināt, cik nabadzīgi savulaik es dzīvoju?
Ēnas seja joprojām pauda, ka viņš tic visam dzirdētajam.
- Cik trūcīgi jūs bērnībā dzīvojāt, mister Hincelman?
- Bez mistera, Maik! Tik trūcigi, ka nevarējām atļauties pat uguni. Pienāca Jaunais gads, tēvs sūkāja piparmētru ledeni, bet mēs, bērni, stāvējām ar izstieptām rokām, gozēdamies viņa siltumā.
Ēna nosvilpās. Hincelmans uzmauca galvā slēpotāja masku, uzvilka milzīgo, rūtaino mēteli, izņēma no kabatas mašīnas atslēgas un beigās uzvilka rokās biezus cimdus.
-Ja sāk mocīt garlaicība, nāc uz videonomu un taujā pēc manis. Parādīšu tev paštaisīto mušu kolekciju, zivju ēsmas. Tev būs tik garlaicīgi, ka mājās iesi priecīgs.