Viņa balss bija klusināta, taču sadzirdama.
- Atnākšu! Ēna pasmaidīja. Kā iet Tesijai?
- Guļ ziemas miegā. Pavasarī tiks laukā. Un tagad visu labu, mister Ainsel!
Izgājis Hincelmans aizvēra aiz sevis durvis.
Dzīvoklī bija kļuvis vēl aukstāk.
Ēna uzģērba mēteli, uzvilka rokās cimdus, beigās apāva zābakus. Logs bija tā aizsalis, ka bija palikusi tikai šaura sprauga pie palodzes un skats uz ezeru pārvērties abstraktā gleznā.
No elpas gaisā cēlās garaiņi.
Izgājis terasē, Ēna pieklauvēja pie tuvāko kaimiņu durvīm. Aiz tām sievietes balss kliedza, lai, dieva dēļ, taču aizveras un vienreiz izslēdz televizoru droši vien uz bērnu, jo pieaugušie cits uz citu tā nebrēc, ne jau ar tādu toni. Kad durvis beidzot
atvērās, tajās paradijās nogurusi sieviete ar ļoti gariem un ļoti melniem matiem un uzmanīgi viņā skatījās. "Jā?
- Sveicināta, kundze! Mani sauc Maiks Ainsels. Dzīvoju jums blakus.
Sievietes sejas izteiksme nemainījās. -Jā?
- Kundze, es salstu nost. No sildītāja maz labuma, nespēj sasildīt dzīvokli, nepavisam ne.
Nomērījusi viņu ar skatienu no galvas līdz kājām, sieviete tik tikko manāmi pasmaidīja.
- Labi, ienāciet! Citādi mēs arī nosalsim.
Ēna iegāja. Istabā uz grīdas mētājās krāsainas plastmasas rotaļlietas. Pie sienas rēgojās saplēstu Ziemassvētku dāvanu papīru kaudzīte. Dažus soļus no televizora sēdēja puišelis un skatījās Disneja videofilmu par Herkulesu: ekrānā mīņājās un brēca animācijas satīrs. Ēna uzgrieza televizoram muguru.
- Bet tagad klausieties, sieviete ierunājās. Dariet, lūk, kā. Vispirms aizlīmējiet logu šķirbas, līmlenti varat nopirkt Heningsa veikalā, tāda pati kā folija, tikai logiem. Ar to aizlīmējiet šķirbas. Ja patīk, varat pažāvēt ar fēnu, tad turēsies visu ziemu. Siltums netiks laukā. Pēc tam nopērciet kārtīgu sildītāju vai pat divus. Ēka ir veca, tāpēc nesargā no īsta aukstuma. Pēdējās ziemas bija siltas, un par to, manuprāt, jāpateicas debesīm.
Viņa sniedza roku.
- Margrete Olsena.
- Prieks ar jums iepazīties, novilcis cimdu, Ēna sasveicinājās. Zināt, kundze, es gan domāju, ka Olseniem jābūt mazliet blondākiem.
- Mans bijušais vīrs bija īsts gaišmatis. Sārts un blonds. Nekādi nevarēja nosauļoties.
- Misija Guntere teica, ka jūs rakstāt vietējai avīzei.
- Misija Gьntere stāsta visu par visiem. Nezinu, kāpēc mums vajadzīgs vietējais laikraksts, ja ir rosīgā Misija Gьntere. Jā. Šad tad veidoju ziņu reportāžas, lai gan par jaunumiem lielākoties raksta redaktors. Es gatavoju slejas par dabu un dārzniecību, katru svētdienu publicēju viedokļu apskatu, kā ari vietējo aprindu hroniku, kas, manuprāt, ir trulinošs raksts par to, kurš un kur desmit kilometru rādiusā pusdienojis. Vai pareizāk kurš pie kura.
- Kurš pie kura, Ēna neapdomājies atbildēja. Ģenitīvs.
Melnās acis lūkojās pretī, un radās spilgta dйjа vu sajūta,
ka tas jau reiz ir noticis. Esmu šeit jau bijis.
Nē, viņa man kādu atgādina.
- Lai nu kā, izstāstīju jums par dzīvokļa siltināšanu, viņa teica.
- Paldies, Ēna pamāja. Kad būs siltāks, jums ar mazo jānāk pie manis ciemos.
- Viņu sauc Leons, sieviete sacīja. Bija patīkami ar jums iepazīties, mister… Atvainojiet…
- Ainsels, Ēna atsaucās, Maiks Ainsels.
- Kas tas par vārdu? kaimiņiene painteresējās.
Ēnam nebija ne jausmas.
- Ainsels? Diemžēl par ģimenes ciltskoku nekad neesmu interesējies.
- Varbūt norvēģu? sieviete minēja.
- Tiešām nezinu, Ēna sacīja un, atcerējies tēvoci Emer-
sonu Borsonu, piebilda: Bet kaut kas uz to pusi ir.
♦ * *
Kad ieradās Trešdiena, Ēna jau bija krustām šķērsām aplīmējis logus, galvenajā istabā rūca viens sildītājs, bet guļamistabā otrs. Dzīvoklī bija tīri jauki.
- Kur tu, nolādēts, izrāvi to purpurkrāsas grabažu? Trešdiena sveiciena vietā izmeta.
- Paklau, Ēna atbildēja, ar manu balto grabažu aizbrauci tu. Starp citu, kur tā šobrid atrodas?
- Dulutā pārdevu, Trešdiena atzinās, piesardzība nenāk par ļaunu. Neuztraucies saņemsi savu tiesu, kad viss būs padarīts.
- Kāds ir mans uzdevums? Ēna pajautāja. Tieši Leiksaidā? Ne jau pasaules mērogā.
Trešdiena kā allaž pasmaidīja tā, ka gribējās viņam iesist.
- Te tu esi tāpēc, ka Leiksaida ir pēdējā vieta, kur tevi kāds meklēs. Šeit varu pasargāt tevi no nevēlamām acīm.
- Tu domā melnās zīmotnes?
- Tieši tā. Baidos, ka Klints māja mums ir slēgta. Tas mazliet sarežģī mūsu plānus, bet gan jau tiksim ar visu galā. Šobrīd mēs tikai mīdāmies uz vietas un vicinām karogus, maršējam un pastaigājamies, bet vienreiz ķersimies vērsim pie ragiem, mazliet vēlāk, nekā visi gaida. Manuprāt, viņi novilcinās līdz pavasarim. Tikmēr nekas nozīmīgs nenotiks.
- Kā tā?
-Var jau gvelzt par sekundes miljono daļiņu, virtuālajām pasaulēm un paradigmu pārcelšanu, tomēr tāpat jādzīvo uz mūsu planētas un jāpakļaujas gadalaikiem. Ziemas mēneši ir miruši mēneši. Uzvara šajos mēnešos nes mirušu uzvaru.
- Man tiešām nepielec, par ko tu runā, Ēna atzinās.
Tā gan īsti nebija patiesība. Kaut ko jau viņš atskārta, tomēr cerēja, ka maldās.
- Mums priekšā smaga ziema, un laiks jāizmanto gudri. Varam pulcināt karaspēku un izvēlēties kaujas lauku.
- Skaidrs, Ēna piekrita, zinādams, ka Trešdiena saka patiesību, vismaz daļēji. Tuvojās karš. Nē, karš jau bija sācies. Tuvojās kauja. Trakais Svīnijs atzinās, ka tovakar bārā izpildījis tavu pavēli. Atklāja man to īsi pirms nāves.
- Neba es algotu kādu, kas nespēj nokārtot tādu nieku kā kautiņš bārā? Bet nebaidies, šajā laikā tu esi ieguvis desmitkārtīgu uzticību. Vai esi kādreiz bijis Lasvegasā?
- Lasvegasā Nevadā?
- Tajā pašā.
-Nē.
- Šovakar tur ielidosim no Medisonas ar čārterreisu, kas paredzēts augstākās klases spēlmaņiem. Pārliecināju visus, ka mēs ari tādi esam.
- Vai tu nenogursti, vienā laidā melodams? Ēna laipni pajautāja, ziņkāres dzīts.
- Itin nemaz. Starp citu, šoreiz es nemeloju. Mēs spēlējam uz visaugstākajām likmēm. Līdz Medisonai varam tikt ilgākais pāris stundās, ceļi ir tīri. Tāpēc aizslēdz durvis, atvieno sildītājus! Būtu drausmīgi, ja tavas prombūtnes laikā nodegtu māja.
- Ar ko mēs Lasvegasā tiksimies?
Trešdiena pateica.
Izslēdzis sildītājus un sametis somā apģērbu vienai diennaktij, Ēna pagriezās pret viņu un atzinās:
- Paklausies, es jūtos muļķīgi. Zinu tu nupat pateici, ar ko tiksimies, bet man tas jau izkrita no prāta. Smadzenēs īssavienojums, vai. Aizmirsu. Ar ko tad mēs tiekamies?
Trešdiena viņam vēlreiz pateica.
Šoreiz Ēna gandrīz vai iegaumēja. Vārds bija mēles galā. Ēna vēlējās, kaut būtu uzmanīgāk klausījies Trešdienā. Lai nu paliek.
- Kurš no mums sēdēs pie stūres? viņš pajautāja.
- Tu, atsaucās Trešdiena.
Nogājuši pa kāpnēm, viņi pa apledojušo ielu devās pie melna Lincoln limuzīna.
Ēna iedarbināja dzinēju.
* * #
Ieejot kazino, uzaicinājumi birst kā no pilnības raga, un, lai nekristu to kārdinājumā, jābūt ar akmens sirdi, bez fantāzijas un apbrīnojami vienaldzīgam pret naudu.
Ieklausieties: sudraba monētas džinkst kā zalves, kad tās kūleņo automātā, šaltī izkrīt atverē un izbirst uz paklāja ar monogrammām, un tad atskan daudzbalsīgs spiedzošu sirēnu koris, kas izklīst plašajās spēļu zālēs un, sasniedzis kāršu galdus, pārvēršas omulīgā fona murdoņā, tālā skaņu vilnī, kas ir tikai tik skaļš, lai uzturētu adrenalīnu spēlmaņu asinīs.