Visiem kazino ir noslēpums, kuru tie neatklāj, sargā un lolo, svētākais no mistērijām. Vairums ļaužu taču nespēlē laimesta dēļ, lai gan tieši nauda tiek reklamēta, piesaukta un dievināta. Tie ir kazino meli, ar kuriem vieglāk ievilināt milzīgajās, mūžam atvērtajās, aicinošajās durvīs, tie ir meli, ar kuriem aizbildinās arī paši spēlmaņi.
Un noslēpums ir šāds: cilvēks spēlē, lai naudu zaudētu. Spēlmanis ierodas kazino, lai baudītu mirkli, kurā viņš jūtas dzīvs, lai iekustinātu ratu vai apsēstos pie kāršu galda, lai aizmirstos un domātu tikai par monētām un spēļu automātu. Var jau lielīties ar veiksmīgu nakti, ar naudu, kas laimēta kazino, tomēr sirdī visi lolo zaudējuma mirkli. Tas kā nekā ir upuris.
Nauda kazino plūst nepārtraukti kā zaļi sudrabota straume no rokām rokās, no spēlmaņa pie krupjē, pēc tam pie kasiera, pārvaldnieka, drošības dienesta, līdz beigās tiek svētākajā no svētajām telpām, naudas skaitīšanas istabā. Tieši šeit var atgūties, telpā, kurā banknotes tiek sašķirotas, saliktas kaudzītēs, sistematizētas, telpā, kas pamazām kļūst lieka, jo arvien biežāk caur kazino plūst virtuālā nauda: elektroniski ienākumi un izdevumi, rēķini, kas skrien pa telefona vadiem.
Kazino svētnīcā sēž trīs vīri un skaita naudu, bet viņus novēro kameru stikla acis (kuras viņi redz) un mikroskopisku kameru skatieni (kurus viņi neredz). Maiņas laikā katrs no šiem vīriem pārskaita vairāk naudas, nekā saņemtu algas aploksnē visā mūžā. Katrs no viņiem naktī sapņo par naudas skaitīšanu un banknošu kaudzītēm ar papīra lentēm un cipariem, kas aug, nauda tiek sašķirota un pazūd. Vismaz vienreiz nedēļā, apsverot visus par un pret, viņi prāto, kā varētu apmuļķot drošības sistēmu un aizbēgt ar naudas maisu, kuru būtu pa spēkam uzcelt plecos. Beigās viņi atsakās no neprātīgā nodoma un samierinās ar algu, tā izvairoties gan no cietuma, gan no anonīma kapa.
Svētākajā no svētākajām vietām, kurā trīs vīri skaita naudu, bet sargi viņus novēro, atrodas vēl kāds. Nevainojamā tumši brūnpelēkā uzvalkā, tumšiem matiem, kārtīgi noskuvies-vārdu sakot, neuzkrītošs un neizteiksmīgs vīrs. Neviens nav ievērojis viņa klātbūtni, bet, ja ir, tad acumirklī ir to aizmirsis.
Maiņas beigās durvis atveras, un vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā atstāj istabu un kopā ar sargiem iet pa gaiteņiem, soļiem švīkstot pa paklājiem. Naudas seifi ratiņos tiek aizstumti uz iekšējo pārkraušanas punktu un beigās tiek iecelti bruņumašīnās. Vārti atveras, lai mazā gaismiņā izlaistu bruņumašīnas Lasvegasas ielās, un arī vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā nemanāmi iziet pa vārtiem un dodas projām, pat nepamezdams skatienu pa kreisi uz Ņujorkas ainas imitāciju.
Lasvegasa ir pārvērtusies bērnu grāmatā ar skaistām bildēm, kurā aplūkojama te pasaku pils, tur melna piramīda ar sfinksām abās pusēs, kas tumsā met gaismas staru kā lidojošo šķīvīšu bākuguns, bet neona orākuli un mirgojoši ekrāni pareģo laimi un veiksmi, reklamē dziedātājus, komiķus un burvju māksliniekus, kas te dzīvojuši vai uzstājušies. Gaismas nepārtraukti mirgo, māj un aicina. Reizi stundā no vulkāna izšaujas uguns liesmas. Reizi stundā pirātu kuģis nogremdē karakuģi.
Vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā mundri soļo pa ielu, juzdams, kā cauri pilsētai plūst naudas straumes. Ik vasaru ielas verd un no veikalu durvīm, kurām viņš iet garām, pārkarsušajā pilsētā plūst ledains, kondicionēts gaiss, atdzesējot sasvīdušās sejas. Tagad te ir tuksnesīga ziema, kailsals, un vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā māk to novērtēt. Naudas apstrāde viņa domās pārvēršas smalkās metāla mežģīnēs, trīsdimensiju gaismas un kustības kaķa šūpulī. Tieši ātrums, ar kādu nauda pārvietojas no vietas uz vietu, no rokām uz rokām, viņam patīk vislabāk, satraucot un vilinot kā ielu narkomānu.
Vīrietim tumši brūnpelēkajā uzvalkā lēni seko taksometrs, tas ietur drošu attālumu. Viņš to nemana, pat neiedomājas par to: viņu tik reti kāds ievēro, ka šāda iespēja šķiet gandrīz vai nereāla.
Pulkstenis rāda ceturto rīta stundu. Vīru tumši brūnpelēkajā uzvalkā pievelk viesnīcas un kazino, kas jau trīsdesmit gadus nav modē, bet vēl strādā līdz rītdienai vai vēl sešus mēnešus, un tad ēkas tiks nojauktas un to vietā pacelsies izpriecu nami, bet viesnīca un kazino aizies nebūtībā. Neviens šo vīru te nepazīst, neviens viņu neatceras, vestibils ir panīcis, bezgaumīgs un kluss, gaiss vēl zilgs no veciem cigarešu dūmiem, un augšstāvā, privātā telpā, kāds grasās ieguldīt pokera spēlē pāris miljonu dolāru. Vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā apsēžas bārā, dažus stāvus zem pokera spēlmaņu istabas, bet viesmīle neliekas viņu manām. Fonā klusi skan versija par Why Can't He Be You, gandrīz vai netverami. Pieci Elvisa Preslija līdzinieki, katrs savas krāsas kombinezonā, vēlajā stundā bāra televīzijā skatās futbola spēles atkārtojumu.
Pie galdiņa, pie kura sēž vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā, apsēžas liela auguma vīrs gaišpelēkā uzvalkā, un viņu gan viesmīle uzreiz ievēro. Jāpiebilst, ka viņa ir pārāk kalsna, lai būtu skaista, pārāk atgādina anoreksijas slimnieci, lai strādātu Luxor vai Tropicana, un skaita minūtes līdz darbdienas beigām. Viesmīle pienāk pie galdiņa un pasmaida. Vīrs gaišpelēkajā uzvalkā viņai plati uzsmīn. Šovakar jūs esat burvīga, mana mīļā, vecajām acīm prieks uz jums skatīties, viņš saka, un viesmīle, paredzēdama lielu dzeramnaudu, plati smaida. Vīrs gaišpelēkajā uzvalkā pasūta sev Jack Daniel's, bet vīram tumši brūnpelēkajā uzvalkā skotu viskiju Laphroaig ar ūdeni.
Vai zini, vīrs gaišpelēkajā uzvalkā ierunājas, saņēmis dzērienu, skaistākās dzejas rindas visā nolādētās valsts vēsturē 1853. gadā paudis Kanāda Bils Džounss, kad viņu Batonrūžā aptīrīja blēdīgas faro spēles laikā. Džordžs Devols, kurš, tāpat kā Kanāda Bils, nebija no tiem, kas atsakās apcirpt dumjas aitiņas, pasauca Bilu malā un noprasīja, vai viņš tiešām neredzējis, ka spēle ir blēdīga. Kanāda Bils nopūties, paraustījis plecus un atbildējis: Zināju. Bet šajā pilsētā spēlē vienīgi tā.
Pēc tam viņš atkal apsēdies pie spēļu galda.
Tumšas acis ar neuzticību skatās vīrietī, kas ģērbies gaišpelēkajā uzvalkā. Vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā kaut ko saka. Biedrs gaišpelēkajā uzvalkā, ar sirmojošu rudu bārdu, purina galvu.
- Paklau, viņš saka, man tiešām žēl, ka Viskonsinā tā sanāca! Bet tevi es atpestīju, vai ne? Cietušo nav.
Vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā, ierāvis Laphroaig ar ūdeni un rāvas garšu, raksturīgu vecam viskijam, kaut ko jautā.
- Nezinu. Notikumi risinās straujāk, nekā gaidīju. Visi neveselīgi interesējas par zēnu, kuru salīgu sev par izsūtāmo, viņš gaida ārpusē, sēž taksī. Vai varu ar tevi rēķināties?
Vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā atbild.
Bārdainis purina galvu.
- Viņa nav redzēta jau divus gadsimtus. Ja nav mirusi, tad izstājusies no spēles.
Saruna turpinās.
- Paklau, bārdainais izrauj glāzi līdz dibenam. Esi uz vietas, kad vajadzēs, un es par tevi parūpēšos. Ko tu gribi? Somu'? Varu tev pudeli sadabūt. īsta manta!
Vīrs tumšajā uzvalkā stingi skatās, pēc tam negribīgi pamāj un kaut ko saka.
- Bet protams, esmu, bārdainis plēsonīgi pasmīn. Ko tad citu tu gaidi? Taču padomā no šīs puses: šajā pilsētā spēlē vienīgi tā.