Pastiepis ķetnai līdzīgo roku, viņš purina sarunu biedra manikirētos pirkstus, pēc tam pieceļas un aiziet.
Pienāk kalsnā viesmīle un apjūk: pie stūra galdiņa sēž tikai viens eleganti ģērbies kungs, tumšmatis tumši brūnpelēkā uzvalkā.
- Viss kārtībā? viņa jautā. Vai jūsu draugs atgriezīsies?
' Soma senajās vēdiskajās kultūrās un persiešu mitoloģijā dievu dzēriens. Parastie mirstīgie, dzerot šo dzērienu, varēja iegūt nemirstību.
Tumšmatis smagi nopūšas un saka, ka neatgriezīsies gan, tātad viņa nesaņems atlīdzību par darbu un laipnību. Bet tad, ieraudzījis viesmīles acīs aizvainojumu un apžēlojies, tumšmatis prātā sāk šķetināt zelta pavedienus, pētīt matrices, domās pārskatīt naudas plūsmu, līdz ievēro krustpunktu, un tad saka: ja viņa pulksten sešos no rīta, pusstundu pēc darba, gaidīs pie "Bagātību salas", tad iepazīsies ar onkologu no Denveras, kurš tikko pie spēļu galda būs laimējis 40 000 dolārus un meklēs padomdevēju un partneri, kas varētu palīdzēt iztērēt lielo laimestu četrdesmit astoņu stundu laikā, iekams viņš kāps lidmašīnā uz mājām.
Dzirdētais viesmīles prātā izgaist, taču viņa jūtas laimīga. Meitene nopūšas un secina, ka nu jau abi vīri ir nozuduši, neatstājot pat dzeramnaudu. Tomēr beigās viņa pēc darba nebrauc mājās, bet grasās doties uz "Bagātību salu", lai gan jautāta nemūžam nespētu atbildēt, kāpēc.
* * *
Bet ar ko tu tur satikies? Ēna prasīja, kad viņi abi ienira Lasvegasas burzmā.
Arī lidostā bija spēļu automāti. Pat šajā stundā cilvēki stāvēja pie tiem, barojot automātus ar monētām. Varbūt dažs labs visu laiku pavada lidostā, Ēna nodomāja. Cilvēks izkāpj no lidmašīnas, ieiet pasažieru zālē, nokļūst žilbinošu, mirgojošu reklāmu sprostā, līdz beigās, zaudējis pēdējo grasi spēļu automātā, sēžas lidmašīnā un dodas mājup.
Viņš aptvēra, ka tā arī būs noticis. Ēna pieņēma, ka Lasvegasā tā vai citādi maz kas var nenotikt. Un Amerika ir tik sasodīti milzīga, ka tik liela ļaužu skaita vidū neizbēgami pastāv vajadzība būt kādam.
Bet tad Ēna apķērās, ka viņš atkal atslēdzies tieši brīdī, kad Trešdiena runāja par cilvēku tumšajā uzvalkā, kuram abi sekoja taksometrā. Jau atkal viņš bija palaidis to gar ausīm!
- Tātad viņš būs mūsu pusē, Trešdiena turpināja, lai gan tas man izmaksās pudeli somas.
- Kas ir soma?
- Dzēriens.
Viņi devās uz čārterreisu. Lidmašīnā iekāpa tikai viņi un trīs kādas korporācijas uzdzīvotāji, kuriem vajadzēja nokļūt Čikāgā līdz nākamās darbadienas sākumam.
Iekārtojies ērtāk, Trešdiena pasūtīja sevJack Daniel's.
-Tādiem kā mēs jūs esat… iesācis viņš aprāvās pusvārdā, -… tikpat kā bites un medus. Katra bite ienes vien sīku, sīku lāsīti medus. Vajag tūkstošiem, varbūt miljoniem bišu, lai tiktu pie medus poda, ko likt brokastu galdā. Bet iedomājies, ka būtu jāēd tikai medus. Tā, lūk, jūtas tādi kā es… mūs baro ticība, lūgšanas un mīlestība. Lai mūs uzturētu pie dzīvības, ir vajadzīgs, lai daudzi cilvēki kaut tikai mazliet ticētu. Tas nu mums ir vajadzīgs pārtikas vietā. Ticība.
- Bet soma ir…
- Runājot līdzībās, pieminēšu medaļu. Tā ir līdzīga medus dzērienam. Koncentrētas lūgsnas un ticiba, kas pārvēršas stiprā liķieri.
Aptuveni virs Nebraskas, kad viņiem pasniedza negaršīgas brokastis, Ēna sacīja:
- Mana sieva…
- Tā mirusī?
- Lora. Viņa negrib būt mirusi. Tā viņa man sacīja. Pēc tam kad bija atbrīvojusi mani no kravas vilciena vagona aģentiem.
- Kārtīgas sievas rīcība. Atbrīvot no neliešu gūsta un nogalināt visus, kas dara pāri vīram. Tev, brāļadēl Ainsel, viņa jālolo.
- Lora grib būt pa īstam dzīva. Nevis būt staigājošs mironis vai kas nu viņa ir. Viņa grib atkal dzīvot. Vai mēs varam viņai palīdzēt? Vai tas ir iespējams?
Trešdiena ilgi klusēja, un Ēna jau nosprieda, ka viņš nav sadzirdējis vai arī guļ ar vaļējām acīm. Skatīdamies taisni sev priekšā, Trešdiena tomēr atbildēja:
- Man zināms burvju līdzeklis pret sāpēm un slimībām, un es varu atsvabināt sērojošu sirdi no ciešanām.
Māku dziedēt ar pieskārienu.
Zinu, kā padarīt ienaidnieka ieroci nekaitīgu.
Man zināms arī, kā atbrīvoties no visām saistībām un ieslodzījuma.
Un piektais: es varu noķert bultu lidojumā un pats palikt neskarts.
Trešdiena runāja klusi, bet uzstājīgi. Bija pazudis aizskarošais tonis, bija pazudis smīns. Trešdiena it kā rečitēja reliģiska rituāla tekstu vai kavējās drūmās, sāpīgās atmiņās.
- Sestais: kas grib mani ievainot, tiks ievainots pats.
Septītais, kas man zināms: es varu apdzēst liesmu ar skatienu vien.
Astotais: ja mani kāds ienīst, spēju naidu pārvērst draudzībā.
Devītais: ar dziesmu varu iemidzināt vēju un nomierināt vētru tik ilgi, iekams kuģis tiek krastā.
Šos deviņus burvju līdzekļus es apguvu vispirms. Deviņas naktis karājos kailā kokā ar šķēpa brūci sānos, šūpodamies auksta un karsta vēja brāzmās, ne ēdis, ne dzēris, nesdams upuri pats sev, un man atvērās visa pasaule.
Desmitā burvestība ļauj man aizdzīt raganas, likt tām debesīs virpuļot tā, lai viņas nemūžam netiek atpakaļ līdz pašu mājas slieksnim.
Un vienpadsmitā: man pa spēkam izvest karavīru no kaujas lauka sveiku un veselu līdz pat mājas pavardam.
Divpadsmitais burvju līdzeklis, ko zinu: ja redzu pakārtu cilvēku, varu nocelt viņu no karātavām un čukstus atklāt visu, ko viņš atceras.
Trīspadsmitais: ja es apšļakstu bērnam galvu ar ūdeni, viņš nekad nekritīs kaujā.
Četrpadsmitais: es varu nosaukt visu dievu vārdus. Visus nolādētos pēc kārtas.
Piecpadsmitais: man ir sapnis par varu, slavu un gudrību, un es spēju cilvēkus piespiest noticēt maniem sapņiem.
Trešdienas balss jau skanēja tik klusu, ka vajadzēja sasprindzināt dzirdi, lai lidmašīnas dzinēju rēkoņā izšķirtu vārdus.
- Sešpadsmitā man zināmā burvestība: ja man vajag mīlu, tad varu sagrozīt prātu un sirdi jebkurai sievietei.
Septiņpadsmitā: neviena sieviete, kuru iekāroju, negribēs citu vīrieti.
Un vēl astoņpadsmitā, ko zinu: šī burvestība ir varenākā no visām, un to es nevaru atklāt nevienam cilvēkam, jo noslēpums, kuru nezina neviens, izņemot mani, ir varenākais noslēpums, kāds vispār var būt.
Nopūties Trešdiena apklusa.
Ēnam uzmetās zosāda. Šķita, ka viņa priekšā paveras vārti uz citu pasauli, tālu pasauli, kurā visās krustcelēs vējā šūpojas pakārtie un naktīs virs galvas ķērc raganas.
- Bet Lora, Ēna izdvesa.
Trešdiena pagriezās un ieskatījās Ēnas gaišpelēkajās acīs.
- Tavu sievu es atdzīvināt nevaru, viņš atzinās. Nespēju pat izskaidrot, kāpēc viņa mierīgi neguļ kapā, kā pieklātos.
- Laikam manis dēļ, Ēna atbildēja, manas vainas dēļ.
Trešdiena jautājoši pacēla uzacis.
- Trakais Svīnijs iedeva man zelta monētu toreiz, kad rādīja triku. No viņa teiktā nopratu, ka sanācis pārpratums. Monētai ir daudz lielāks spēks, nekā viņš bija domājis, dodams to man. Bet es monētu atdevu tālāk Lorai.
Trešdiena ierūcās, nolieca galvu pie krūtīm, saviebās un tad atkal izslējās.
- Iespējams, par visu jāpateicas monētai, viņš teica.-Bet nē, es nevaru tev palīdzēt. Tas, ko tu dari savā personiskajā laikā, uz mani neattiecas.
- Kā lai to saprot?
- Lūk, kā: es taču nevaru tev aizliegt meklēt ērgļu akmeņus un pērkonputnus. Taču stingri piekodinu Leiksaidā dzīvot klusi un nekur nebāzt savu degunu, lai tevi neviens neredz un, cerams, ari neatceras. Kad jūra sāks bangot, stūres ratu vajadzēs turēt visiem.