To teikdams, Trešdiena izskatījās pavisam vecs un vārgs, viņa āda šķita gandrīz vai caurspīdīga, bet miesa zem tās pelēka.
Ēnam ļoti gribējās, tiešām gribējās uzlikt plaukstu uz vecišķi pelēkās rokas. Gribējās teikt, ka viss būs labi, lai gan viņu pašu māca šaubas. Katrā ziņā viņš apjauta, ka tā jāsaka. Melnos preču vilcienos pulcējas cilvēki. Garā limuzīnā braukā resnītis, un televīzijā ir cilvēki, kas nevēl viņiem labu.
Ēna nepieskārās Trešdienas rokai un neko neteica.
Vēlāk viņš prātoja, vai labvēlības izpausme būtu mainījusi notikumu gaitu vai dotu kādu labumu un novērstu gaidāmo ļaunumu. Un atbildēja sev, ka ne. Viņš taču neko nevarēja mainīt, tomēr vēlāk tāpat nožēloja, ka nesteidzīgajā lidojumā
mājup neizmantoja mirkli un nepieskārās Trešdienas rokai.
* * #
Kad Trešdiena pie mājas durvīm Ēnu izlaida, īsā ziemas diena jau dzisa. Ēna atvēra mašīnas durvis, un lielais aukstums pēc Lasvegasas vēl vairāk atgādināja zinātnisko fantastiku.
- Vairies no nepatikšanām, Trešdiena brīdināja. Esi zemāks par zāli. Nešūpo laivu!
- Visu vienlaikus?
- Neizrunājies, manu zēn! Leiksaidā tu vari dzīvot klusi un mierīgi. Nebija nemaz tik vienkārši atgādāt tevi uz šejieni sveiku un veselu. Lielā pilsētā viņi ātri tevi saostu.
- Būšu kluss kā pelīte, centīšos neiekulties ķezā, Ēna teica, tiešām tā domādams. Nepatikšanu viņam jau pietika visam mūžam, tāpēc viņš gribēja atbrīvoties no tām pavisam.
- Kad tagad tevi lai gaidu? Ēna painteresējās.
-Tuvākajā laikā, Trešdiena atbildēja un, iedarbinājis
limuzīna dzinēju, pacēla logu un aizbrauca ledainajā naktī.
VIENPADSMITĀ NODAĻA
Noslēpumu var glabāt trīs cilvēki, ja divi no tiem ir miruši.
Bens Frankijns. "Nabaga Ričarda almanahs"
Aizritēja trīs aukstas dienas. Termometra stabiņš pat pusdienlaikā nepacēlās augstāk par mīnus divdesmit grādiem. Nezin kā cilvēki spēja izdzīvot tādās ziemās, kad vēl nebija izgudrota elektrība, sejas aizsargmaskas un viegla, silta apakšveļa, kad vēl nevarēja tik vienkārši ceļot.
Ēna bija videonomā ēkā atradās arī solārijs un makšķernieku veikals un tagad aplūkoja Hincelmana gatavotās mušas foreļu ēsmai. Kolekcija izrādijās interesantāka, nekā varētu gaidīt: krāsaini, tikpat kā dzīvi kukaiņi, darināti vienīgi no spalvām un diegiem, un katrā bija noslēpts āķis.
Ēna sāka Hincelmanu izprašņāt.
- Vai tiešām gribi zināt? večuks noprasīja.
- Tiešām, Ēna apstiprināja.
- Labi, viņš pamāja. Dažreiz visi neizdzīvoja un kāds nomira. Nesalaboti dūmeņi, krāsnis un plītis nonāvēja ne mazāk ļaužu kā aukstums. Tie bija smagi laiki, cilvēki gan vasarā, gan rudenī gatavoja malku ziemai. Bet ļaunākais jau bija neprāts. Viendien dzirdēju radio spriedelējam, ko darīt ar saules gaismu, jo ziemā tās nepietiek. Man papiņš stāstīja, ka viens otrs nogājis no prāta, un to saukuši par ziemas trakumu. Leiksaidā vēl bija tīri labi, bet citās tuvākajās pilsētās gāja smagi. Bērnībā dzirdēju parunu, kas vēl nav zaudējusi nozīmi: ja kalpone līdz februārim nav mēģinājusi tevi nogalināt, viņai nav mugurkaula.
Stāstu grāmatas bija zelta vērtībā jebkura lasāmviela bija dārgums tolaik, kad pilsētā vēl nebija bibliotēkas, no kuras paņemt grāmatas. Kad brālis no Bavārijas grospapam atsūtīja stāstu izlasi, visi pilsētas vācieši sanāca rātsnamā, un viņš lasīja priekšā, un somi, īri un visi pārējie ari gribēja zināt, par ko grāmatā rakstīts.
Divdesmit jūdzes uz dienvidiem no šejienes, Džibvejā, kāda sieviete staigāja pilnīgi kaila, piespiedusi pie krūtīm mirušo zīdaini, neparko negribēdama no tā šķirties. Domīgi grozīdams galvu, Hincelmans ar klikšķi aizcirta vitrīnu. Neviens neko negrib pirkt. Varbūt paņemsi videonomas karti? Beigās jau te ienāks Blockbuster, un cauri būs ar manu biznesu. Bet pagaidām mums ir tīri laba izvēle.
Ēna atgādināja, ka viņam nav nedz televizora, nedz videoiekārtas. Hincelmana sabiedrība bija patīkama atmiņas, gari nostāsti, vecā vīra goblina smaids. Jāatzīst, ka televizors, kopš sāka runāt ar viņu aci pret aci, viesa neomulību, bet to jau nedrīkstēja nevienam teikt.
Parakājies atvilktnē, Hincelmans izcēla skārda kārbu, kurā kādreiz bija Ziemassvētku šokolādes konfektes vai cepumi: no tās vāka smaidīja izraibināts Santaklauss ar paplāti, uz kuras bija saliktas kokakolas pudeles. Bundžā bija piezīmju grāmatiņa un neiztirgotu biļešu žūksnis.
- Cik daudz tu gribi? Hincelmans prasīja.
- Ko tad?
- Plunkšķa krakatas biļetes. Šodien vilksim vāģi uz ledus, tāpēc sākam tirgot biļetes. Par desmit dolāriem gabalā. Par piecām četrdesmit dolāri, bet desmit būs par septiņdesmit pieciem. Viena biļete tās ir piecas minūtes. Protams, nevaram solīt, ka tavu piecu minūšu laikā ledus ielūzīs, bet tas, kurš uzminēs vistrāpigāk, var laimēt piecsimt dolārus, turklāt, ja krakata noies lejā tieši tavās piecās minūtēs, saņemsi apaļu tūkstoti. Jo agrāk nopirksi biļeti, jo lielākas izredzes. Vai gribi redzēt informācijas lapu?
- Protams!
Hincelmans sniedza Ēnam kopiju. Atklājās, ka plunkšķa krakata ir veca mašīna bez dzinēja un degvielas bākas, kuru ziemas laikā izvelk uz ledus. Kādu dienu pavasarī ledus sāk kust, un, kad tas ir tik plāns, ka nespēj noturēt mašīnas svaru, tā ielūst ūdenī. Visātrāk vraks bija iegrimis ezerā divdesmit septītajā februārī (1998. gada ziemā. Manuprāt, to nemaz nevarēja saukt par ziemu.), visvēlāk pirmajā maijā (1950. gadā. Tolaik domāju, ka ziema beigsies tikai tad, ja kāds pārsitīs tai sirdi.). Visbiežāk krakata bija nogājusi pa burbuli aprīļa sākumā, parasti dienas vidū.
Visas biļetes uz aprīļa vidu jau bija izpirktas un reģistrētas uz līnijpapīra Hincelmana piezīmēs. Ēna izvēlējās 23. martu, 25 minūtes rīta pusē no 9.00 līdz 9.25, un sniedza Hincelmanam četrdesmit dolārus.
- Kaut nu visi pilsētā būtu tik atsaucīgi kā tu, Hincelmans noteica.
- Neliela pateicība par ekskursiju pirmajā vakarā, kad iebraucu jūsu pilsētā.
- Nē, Maik, Hincelmans atsaucās. Visi ienākumi aizies bērniem.
Uz bridi viņš kļuva nopietns: vecajā, grumbainajā sejā no šķelmja vairs nebija ne vēsts.
- Atnāc pēcpusdienā, tad varēsi pielikt roku, lai dabūjam krakatu uz ledus.
To pateicis, Hincelmans iedeva Ēnam piecas zilas biļetes; uz katras bija datums un laiks, uzrakstīts Hincelmana senatnīgajā rokrakstā, un visas biļetes tika iereģistrētas piezīmju grāmatā.
- Hincelman, Ēna pajautāja, vai esat dzirdējis par tādiem ērgļu akmeņiem?
- Ziemeļos no Reinlanderas? Nē, zinu tikai Ērgļupi. Neko citu nepateikšu.
- Bet pērkonputni?
- Jā, savulaik mums bija "Pērkonputna rāmju galerija" Piektajā ielā, bet to aizklapēja ciet. Neko daudz nepalīdz, vai ne?
-Nē.
- Vai zini, tu taču vari aiziet un pameklēt bibliotēkā! Tur strādā krietni cilvēki, vienīgi šonedēļ varbūt aizņemti izsolē. Es taču tev rādiju mūsu bibliotēku, vai atceries?
Ēna pamāja un atvadījās. Varēja jau pats iedomāties par bibliotēku! Iekāpis savā purpurkrāsas mašīnā, viņš pagriezās uz dienvidiem no galvenās ielas un brauca gar ezeru līdz pat dienvidu tālākajam punktam, kamēr sasniedza pilij līdzīgo ēku, pilsētas bibliotēkas mājvietu. Norāde GRĀMATU IZPĀRDOŠANA aicināja uz apakšstāvu. Bibliotēka atradās pirmajā stāvā. Nopurinājis no zābakiem sniegu, Ēna iegāja iekšā.