Noraidoša paskata sieviete, savilkusi spilgti sarkani krāsotās lūpas, jau prasīja, kā viņa varot palīdzēt.
- Laikam man vispirms jāizraksta lasītāja karte, Ēna atbildēja. Un vēl es gribu uzzināt visu par pērkonputniem.
Sieviete lika Ēnam aizpildīt veidlapu, un pēc tam teica, ka lasītāja karti viņam izsniegs pēc nedēļas. Ēna domāja, vai viņi nedēļu izsūta pieprasījumus, lai noskaidrotu, vai kāda cita bibliotēka valstī nemeklē viņu neatdotas grāmatas dēļ.
Cietumā viņš bija pazinis kādu vīru, kurš izcieta sodu par grāmatu zagšanu.
- Izklausās skarbi, Ēna teica, kad virs bija izstāstījis, par ko ir ietupināts.
- Grāmatas pusmiljona vērtībā, lepni sacīja ieslodzījuma biedrs. Viņa vārds bija Gerijs Magīrs. Lielākoties tās bija retas un antīkas grāmatas no bibliotēkām un universitātēm. Viņi uzgāja slēgtu noliktavu, kas no apakšas lidz pat augšai bija pilna ar grāmatām. Lieta vaļā, lieta ciet.
- Bet kāpēc tu zagi grāmatas? Ēna jautāja.
- Es tās gribēju, Gerijs atbildēja.
- Jēziņ! Grāmatas pusmiljona vērtibā.
Gerijs pasminēja un klusāk sacīja: Tā bija tikai noliktava, ko viņi atrada. Taču viņi neatrada garāžu Sanklementē ar patiešām labu mantu.
Gerijs nomira cietumā. Slimnīcā viņam teica, ka šis tikai simulējot, līdz draņķīgā pašsajūta vakarpusē beidzās ar plisušu apendicītu. Tagad Leiksaidas bibliotēkā Ēna aptvēra, ka domā par garāžu Sanklementē, kurā kastēm dīvainu, retu un skaistu grāmatu pūst, tās visas brūnē, sačokurojas, tumsā tās apēd pelējums un kukaiņi. Grāmatas gaida kādu, kurš nekad nenāks tās atbrīvot.
Indiāņu ticējumi un tradīcijas bija salikti vienā plauktā pils tornim līdzīgā telpā. Izvēlējies dažas grāmatas, Ēna apsēdās pie loga. Dažu minūšu laikā viņš uzzināja, ka pērkonputns bija mitoloģisks, milzum liels putns, kas dzīvoja kalnu virsotnēs, nesa zibeni, bet, sizdams spārnus, izsauca pērkonu. Grāmatā bija teikts, ka dažām ciltīm bijis ticējums: pērkonputni radījuši pasauli. Ēna lasīja vēl pusstundu, bet neko vairāk neuzzināja. Par ērgļu akmeņiem bibliotēkas katalogos pat nebija nevienas norādes.
Likdams plauktā pēdējo grāmatu, Ēna juta, ka uz viņu skatās. Gar smagajiem plauktiem uz viņu nopietni lūkojās kāds puišelis. Ēna pagriezās, bet sejiņa acumirklī pazuda. Viņš uzgrieza muguru zēnam un tad, spēji pagriezies, ieraudzīja, ka atkal tiek novērots.
Kabatā bija Brīvības dolārs. Izņēmis monētu, Ēna pacēla to labajā rokā, lai zēns labi redz. Ar pirkstu iespiedis dolāru kreisajā plaukstā, viņš parādīja, ka abas rokas ir tukšas, tad pielika kreiso pie mutes, nokāsējās, tikmēr pārlikdams monētu no kreisās plaukstas labajā.
Iepletis acis, zēns metās projām, taču pēc mirkļa atgriezās, vilkdams aiz rokas Margreti Olsenu, kura nebūt nesmaidīja, bet, uzmetusi Ēnam aizdomu pilnu skatienu, sacīja:
- Sveicināti, mister Ainsel! Leons teica, ka jūs rādāt viņam burvju trikus.
- Mazliet roku veiklības, kundze.
- Labāk nevajag, viņa teica.
- Atvainojiet. Es tikai gribēju viņu izklaidēt.
Viņa stingri paspieda Ēnas roku. Atlaid to. Ēna roku atlaida.
- Atvainojiet, vēl neesmu pateicies par jūsu padomu attiecībā uz dzīvokļa siltināšanu. Tagad pie manis ir jauki kā dieva ausī.
- Tad jau labi. Ledainā izteiksme sievietes sejā nemainījās.
- Jauka bibliotēka, Ēna centās uzturēt sarunu.
- Ēka tiešām skaista. Bet pilsētai vajag kaut ko lietderīgāku un ne tik skaistu. Vai iesiet uz grāmatu izpārdošanu?
- Šoreiz laikam ne.
- Derētu gan. Pasākums labdarībai. Ienāk nauda un atbrīvojas vieta jaunām grāmatām, rodas līdzekļi, lai iegādātos datorus bērnu stūrītim. Tomēr, jo ātrāk uzbūvēs pilnīgi jaunu bibliotēku, jo labāk.
- Labs iegansts.
- Taisni cauri zālei un lejā pa kāpnēm. Priecājos, ka satikāmies, mister Ainsel.
- Sauciet mani vārdā, par Maiku, Ēna atbildēja.
Neatbildējusi viņa paņēma Leonu aiz rokas un veda uz
bērnu nodaļu.
- Bet, mammu, Ēna dzirdēja zēna balsi, tā nebija joku veikalība. Nē! Es taču redzēju, ka tā pazuda un tad izkrita viņam no deguna. Es redzēju!
No sienas lūkojās Ābrahama Linkolna portrets, eļļas glezna. Nokāpis pa marmora kāpnēm ar koka margām bibliotēkas apakšstāvā, Ēna iegāja plašā zālē ar galdiem, uz kuriem grēdās rindojās dažādas grāmatas, saliktas, kā pagadās, neatlasītas un nešķirotas: gan mīkstos vākos, gan cietos, daiļliteratūra un populārzinātniskie sējumi, laikraksti un enciklopēdijas viss bija salikts uz galdiem ar muguriņām gan uz augšu, gan uz leju.
Ēna devās tālāk pie galda ar senām grāmatām ādas iesējumos, kurām uz muguriņām ar baltu krāsu bija atzīmēts kataloga numurs.
-Jūs tajā stūrī šodien esat pirmais viesis, sacīja vīrs, kas sēdēja blakus tukšām kastēm, somām un metāla bundžai ar naudu. Cilvēki jau lielākoties izvēlas trillerus, bērnu literatūru un Harlequin romance sērijas grāmatas, Dženiju Kērtoni, Dānieļu Stīlu un tamlīdzīgi. Pats viņš lasīja Agatas Kristi "Rodžera Ekroida nāvi". Visas grāmatas no mūsu galda maksā piecdesmit centus, par dolāru varat ņemt trīs.
Ēna pateicās un turpināja meklēt, līdz beigās atrada Hērodota "Vēsturi" bālgani brūnā iesējumā. Tā atsauca atmiņā cietumā atstāto grāmatu mīkstajos vākos. Pēc tam viņa uzmanību piesaistīja "Mulsinošās Ilūzijas viesistabā" tajā varētu būt arī monētu triki. Paņēmis abas grāmatas, Ēna devās pie vīra ar naudas bundžu.
Nopērciet vēl vienu, tā vai tā dolārs jāmaksā, bibliotēkas darbinieks ieteica. Turklāt, paņēmis vēl vienu, izrādisiet laipnību. Mums jāatbrīvo plaukti.
Ēna devās atpakaļ pie senajām grāmatām ādas iesējumos. Viņš nolēma atbrīvot bibliotēku no tās grāmatas, kuru, visticamāk, neviens cits nepirktu, taču nevarēja izlemt, kura tā būtu: "Visbiežāk sastopamās urinceļu saslimšanas ar ilustrācijām" vai "Leiksaidas pilsētas Padomes protokolus, 1872-1884". Apskatījis medicīnas grāmatas attēlus, Ēna nosprieda, ka gan jau pilsētā atradīsies pusaudzis, kam tā noderēs, lai šokētu draugus. Beigās paņēmis "Protokolus", Ēna devās uz durvīm, kur darbinieks paņēma no viņa dolāru un ielika grāmatas brūnpapīra maisiņā ar uzrakstu "Deiva delikateses".
Un tad jau varēja braukt projām. Visā atpakaļceļā uz pilsētas ziemeļaustrumu stūri pavērās skaidrs skats uz ezeru. Ēna pat saskatīja savu māju, mazu, brūnu kastīti krastā aiz tilta. Pie tā jau rosījās četri pieci cilvēki, grūzdami uz baltā ledus tumšzaļu mašīnu.
- Divdesmit trešajā martā, Ēna klusā balsī piekodināja ezeram, no deviņiem līdz deviņiem un divdesmit piecām minūtēm no rīta.
Nez vai ezers un mašīna to dzirdēja, un, ja arī dzirdētu, nav zināms, vai pievērstu viņa vārdiem uzmanību. Par to Ēna šaubījās. Ēnas pasaulē veiksme, izdošanās tā notika ar citiem, nevis ar viņu.
Vējš skarbi pūta tieši sejā.
Kad viņš piebrauca pie mājas, tur jau gaidīja policijas priekšnieks Čads Muligans. Ieraugot policijas mašīnu, Ēnas sirds sāka dauzīties, taču tiesībsargs priekšējā sēdeklī nodarbojās ar rakstudarbiem, un sirds nomierinājās.
Ar papīra maisiņu rokā viņš devās pie policista.
Muligans nolaida logu.
- Biji bibliotēkas izsolē? -Jā-