- Es pirms diviem trim gadiem nopirku kasti ar Roberta Ladlama trilleriem. Domāju kādreiz izlasīt. Brālēns uz viņu kā uzburts. Zini, ja kādreiz tikšu izsēdināts vientuļā, neapdzīvotā salā ar visu Roberta Ladlama grāmatu kasti, varbūt izņemšu cauri.
- Vai varu kaut kā palīdzēt, priekšniek?
- Man neko nevajag, vecais. Nodomāju, ka jāpiebrauc un jāpalūko, kā esi iekārtojies. Gan jau zini ķīniešu sakāmvārdu: ja esi izglābis kādam dzīvību, tev par viņu jārūpējas. Negribu teikt, ka pagājušajā nedēļā izglābu tevi no nāves. Tomēr sadomāju apciemot. Kā ripo Gunteru purpura vāģis?
- Tā neko, Ēna atsaucās. Laba mašīna. Dūc kā bitīte.
- Prieks dzirdēt.
- Bibliotēkā satiku kaimiņieni no blakusdzīvokļa, viņš turpināja. Mis Olsenu. Domāju, kas…
- Kas par mušu viņai iekodusi?
- Jā, apmēram tā.
- Gara vēsture. Ja gribi gabaliņu ar mani pabraukt, visu izstāstīšu.
Ēna brīdi padomāja.
- Labi, beigās izšķīries, viņš iekāpa policijas mašīnas priekšējā sēdeklī. Muligans pagriezās uz pilsētas ziemeļu malu. Apstājies viņš izslēdza ugunis un novietoja mašīnu blakus ceļam.
- Darens Olsens iepazinās ar Margu Stīvenspointas Universitātē un atveda viņu uz ziemeļiem, Leiksaidu. Viņa studēja Žurnālistikas fakultātē. Darens, velns lai parauj, viesnīcu vadību vai kaut ko tādu. Kad abi atbrauca, visiem žokļi atkārās. Tas bija pirms trīspadsmit četrpadsmit gadiem. Marga bija īsta skaistule… melniem matiem… Bridi pieklusis, Čads turpināja: Darens vadīja Motel America Kamdenā, divdesmit jūdzes uz rietumiem no šejienes. Vienīgā nelaime, ka reti kurš tur piestāja, un beigās moteli slēdza. Viņiem bija divi puikas. Tolaik Sandijam bija vienpadsmit gadu. Mazais laikam Leons vārdā? vēl bija zīdaiņa autiņos.
Darens Olsens nebija no drosmīgajiem. Skolā labi spēlēja futbolu, bet vēlāk ne ar ko neizcēlās. Vīram nebija dūšas atzīties sievai, ka zaudējis darbu. Mēnesi, varbūt divus agri no rīta viņš izbrauca no mājām, bet atgriezās vēlu vakarā, sūrodamies par smagu dienu motelī.
- Un ko viņš augām dienām darīja? Ēna jautāja.
- Hm. Nezinu teikt. Jādomā, brauca uz Aironvudu, varbūt uz Grinbeju. Gan jau sākumā meklēja darbu. Drīz vien pavadīja laiku dzerot, pīpējot marihuānu un, visticamāk, laiku pa laikam tiekoties ar kādu strādniecīti, lai vismaz uz mirkli sajustos apmierināts. Varbūt azartspēles. Vienu gan zinu droši: desmit nedēļu laikā viņš iztukšoja kopējo kontu. Turpmākais bija tikai laika jautājums. Marga uzzināja paskat tik!
Čads strauji pagrieza mašīnu, ieslēdza sirēnu un bākugunis, līdz nāvei pārbiedēdams sīku vīreli mašīnā ar Aiovas numuru, kurš brauca lejā pa nogāzi turpat simt kilometru ātrumā.
Izrakstījis Aiovas nebēdnim kvīti, Muligans turpināja stāstu:
Pie kā mēs palikām? Nūja. Marga viņu padzina, iesniedza tiesā šķiršanos. Un tad gāja vaļā nikna cīņa par bērnu aizbildniecību. Tieši tā to sauc žurnālā People. Niknā cīņa par bērnu aizbildniecību. Man ikreiz nāk prātā aina ar advokātiem, kas bruņojušies ar nažiem, ieročiem un sitamajiem. Abi dēli palika pie Margas. Darenam piešķīra tiesības bērnus apciemot un vēl šādas tādas privilēģijas. Jā, Leons tolaik bija pavisam mazs, Sandijs vecāks, labs bērns, no tiem, kas dievina tēvu. Negribēja ne dzirdēt neko sliktu. Māju viņi zaudēja, skaistā vietā pie Danielsroudas. Pārvācās uz dzīvokli. Darens aizbrauca projām. Ik pēc dažiem mēnešiem atgriezās, lai visiem bojātu dzīvi.
Tā tas gāja vairākus gadus. Atbrauca, naudu iztērēja dēliem, atstāja Margu vienās asarās. Lielākā daļa no mums vēlējās, kaut viņš te vairs nerādītos. Darena mamma un tētis, aizgājuši pensijā, devās uz Floridu, teikdami, ka nepārcietīs vēl vienu ziemu Viskonsinā. Pērn Darens uzradās, gribēja aizvest dēlus Ziemassvētkos pie sevis. Marga nekādā ziņā nepiekrita, pasūtīja šo pie velna. Diez kas nebija, dabūju braukt. Ģimenes skandāls. Kad ierados, Darens stāvēja mājas priekšā un bļaustījās, puikas turējās malā, bet Marga raudāja.
Pateicu Darenam, ka viņš laikam grib pārnakšņot kamerā. Brīdi šķita, ka šis man gāzīs, tomēr nebija tik pillā un savaldījās. Aizvedu viņu uz treileru apmetni uz dienvidiem no pilsētas, pateicu, lai nomierinās. Ka pietiekami sāpinājis Margu… Nākamajā dienā viņš aizbrauca.
Pēc divām nedēļām pazuda Sandijs. Neiekāpa skolas autobusā. Labākajam draugam bija stāstījis, ka drīzumā tiksies ar tēti, kas sagatavojis baigi foršo dāvanu, jo Ziemassvētki Floridā izjukuši. Kopš tā laika neviens zēnu nav redzējis. Nolaupīšana ģimenē ir vissmagākā lieta. Visgrūtāk ir atrast tādu bērnu, kas negrib, lai viņu atrod, pareizi?
Ēna piekrita. Tomēr viņš ievēroja vēl kaut ko. Čads Muligans taču bija iemīlējies Margretē Olsenā. Interesanti, vai viņš pats zināja, ka no malas tas redzams kā uz delnas?
Pēc brīža Čads atkal ieslēdza signālugunis, apturēdams pusaudžus, kas pārsniedza ātrumu. Šoreiz viņš kvīti neizrakstīja, tikai iedvesa "bailes no Dieva dusmām".
* * *
Tovakar Ēna sēdēja pie virtuves galda un prātoja, kā sudraba dolāru pārvērst penijā. Triku viņš atrada "Ilūziju" grāmatā, bet pamācība bija kaitinoša, nekam nederīga un izplūdusi. Piemēram, frāze tad lieciet penijam izgaist kā parasti, bija iesprausta vai katrā teikumā. Ej nu sazini, ko autors ar to domājis! Franču metodi? Piedurkni? Varbūt jākliedz: Augstā debess, skatieties! Kalnu lauva!, jānovērš skatītāju uzmanība un jāiemet monēta kabatā?
Pametis sudraba monētu gaisā, Ēna to noķēra un atcerējās Mēnesi un sievieti, kas monētu iedeva, tad atkal ķērās pie trika. Nekas nesanāca. Iegājis vannas istabā, Ēna mēģināja spoguļa priekšā un pārliecinājās, ka viņam ir taisnība. Tas nebija iespējams. Nopūties viņš iemeta monētas kabatā un apsēdās uz dīvāna. Apmetis ap kājām lētu pledu, viņš sāka šķirstīt "Leiksaidas pilsētas Padomes protokolus, 1872-1884". Druka divās slejās bija sīka, gandrīz nesalasāma. Ēna tikai pārlapoja, apstādamies pie tālaika fotoattēlu kopijām, kas atdzīvināja Leiksaidas Padomi: garas vaigubārdas, māla pīpes, apdilušas, spīdīgas platmales un sejas, no kurām daudzas dīvainā kārtā šķita pazīstamas. Ēna nebija pārsteigts, atklājis, ka 1882. gadā Padomes sekretārs bijis Patriks Muligans, vajadzētu tikai nodzīt bārdu, zaudēt desmit kilogramus, un izspļauts Čads Muligans, droši vien viņa vecvecvectēvs. Ēna prātoja, vai kaut kur fotogrāfijās nav redzams ari Hincelmana vectēvs, Amerikas pionieris, bet diezin vai viņš varēja būt bijis piemērots Padomes darbinieka amatam. Ēnam pārskatot fotogrāfijas, parakstos tā kā pavīdēja Hincelmana vārds, taču, atšķirot lapas atpakaļ, viņš neko neatrada, un no sīkās drukas jau sāka sūrstēt acis.
Nolicis grāmatu uz krūtīm, Ēna juta, ka galva krīt lejup. Uz dīvāna būtu muļķīgi aizmigt, viņš prātīgi nosprieda. Līdz guļamistabai taču pāris soļu. Tomēr pēc piecām minūtēm gulta un guļamistaba būs turpat, kur bijušas, un viņš jau nemaz negulēs, tikai uz bridi aizvērs acis…
Tumsa rēca.
Viņš stāvēja atklātā līdzenumā. Gandrīz turpat, kur bija izlauzies, kad zeme negribēja viņu laist vaļā. Arī tagad no debesīm krita zvaigznes, kas, pieskaroties sarkanajai zemei, pārvērtās vai nu vīrietī, vai sievietē. Visi vīrieši bija ar gariem, melniem matiem un augstiem vaigu kauliem, bet visas sievietes atgādināja Margreti Olsenu. Tie bija zvaigžņu cilvēki.
Visi lepni skatījās Ēnā ar melnajām acīm.
- Pastāstiet man par pērkonputniem, Ēna teica. Lūdzu! Ne jau man to vajag. Manai sievai.