Выбрать главу

Zvaigžņu cilvēki cits pēc cita uzgrieza viņam muguru un, līdzko nebija redzamas viņu sejas, saplūda ar ainavu. Tomēr pēdējā būtne, kurai melnajos matos vīdēja tumšpelēkas cirtas, pirms izgaišanas pamāja uz debesīm vīna krāsā.

-    Pajautā viņiem pats, būtne sacīja.

Noplaiksnīja vasaras zibens, uz mirkli izgaismodams ainavu no apvāršņa līdz apvārsnim.

Blakus cēlās augstas klintis, smilšakmens virsotnes un smai­les, un Ēna sāka kāpt augšā uz tuvāko no tām. Smaile bija sena un ziloņkaula krāsā. Ieķēries klintī, viņš juta to iegriežamies plaukstā. Kauls, Ēna nodomāja. Nevis klints, bet vecs, sauss kauls.

Viss notika sapnī, un sapnī dažkārt nevar izvēlēties un nevar pieņemt lēmumu, vai arī tie jau sen pieņemti, iekams sapnis sācies. Ēna kāpa augšup. Plaukstas sūrstēja. Zem kailajām pēdām krakšķēja, lūza un šķīda kauli. Vējš smagi zvetēja, bet viņš, pieplacis klintij, turpināja kāpt.

Smaili veidoja vienāda veidola kauli viņš aptvēra un sevī atkārtoja to atkal un atkal. Tie bija sausi un apaļi ka bumbas. Uz brīdi Ēna iztēlojās, ka tās varētu būt kāda briesmīga putna olu vecās, dzeltenās čaulas. Taču, uzplaiksnot vēl vienai zibens šautrai, Ēna apaļajos veidojumos ievēroja acu dobumus un atņirgtus zobus.

Kaut kur kliedza putni. Sejā sitās lietus.

Viņš atradās simtiem pēdu virs zemes, piekļāvies galvaskausu tornim, bet visapkārt lidoja ēnaini, milzīgi putni ar baltu spalvu gredzenu ap kaklu, līdzīgi kondoriem, to spārni šķīla zibens šaut­ras. Milzīgi, graciozi, baisi radījumi, kuru spārnu vēzieni nakts tumsā dārdēja kā pērkons.

Putni riņķoja ap torņa smaili.

Ēna nosprieda, ka spārnu atvēziens ir piecpadsmit vai pat divdesmit pēdu plats.

Viens putns pēkšņi metās uz viņa pusi, ziliem zibeņiem šķīstot no spārniem. Ēna uz mirkli ierāvās spraugā starp galvaskausiem; acu dobumi glūnēja, nelīdzenie zobi ņirdza, un tad, riebuma, šausmu un bijības pārņemts, viņš turpināja rāpties galvaskausu tornī, savainodams uz asajām šķautnēm ādu.

Cits putns, pielidojis klāt, iecirta viņa rokā nagu, kas bija cil­vēka plaukstas lielumā.

Ēna mēģināja izraut no pērkonputna spārna spalvas, jo, atgriezies pie savas cilts bez tām, viņš kristu nežēlastībā un nekad nekļūtu par vīrieti, taču putns izvairījās, un spalvas vairs nebija aizsniedzamas. Beigās pērkonputns metās projām vējā, bet Ēna turpināja ceļu augšup.

Galvaskausu bija daudz, vismaz tūkstotis. Tūkstošu tūk­stoši. Turklāt nejau cilvēku galvaskausi vien. Beigās Ēna tomēr sasniedza virsotni, ap kuru riņķoja milzīgie pērkonputni, viesuļa brāzmās tik tikko vizēdami spārnus.

Ēna dzirdēja balsi, bifeļcilvēka balsi, kas sauca viņu vējā un teica, ka galvaskausi pieder…

Tornis sašūpojās, un pats lielākais pērkonputns, acīm metot žilbinoši baltzilas zibens šautras un grandot pērkonam, metās tieši virsū Ēnam, un viņš kūleņodams krita lejā pa galvaskausu torni…

Džinkstēja telefons. Ēna pat nebija zinājis, ka tas ir pie­slēgts. Apreibis, drebošs viņš pacēla klausuli.

-Velns lai parauj! Trešdiena iebrēcās tik nikni kā vēl nekad. Piķis un zēvele, kādus podus tu tur vāri?!

-    Es gulēju, viņš apstulbis atbildēja.

-    Maitasgabals tāds, vai tiešām tu domā, ka paslēpu tevi tādā vietā kā Leiksaida, lai taisītu tādu traci, kas pamodinās pat mironi?

-    Es sapnī redzēju pērkonputnus… Ēna teica, un torni. No galvaskausiem.

Viņš domāja, ka noteikti jāpastāsta par sapni.

-    Zinu jau, zinu, par ko tu sapņoji. Kurš tad, velna būšana, to nezina? Augstā debess! Kāda jēga tevi slēpt, ja tu, maita, par sevi bazūnē?

-    Paklau… Trešdiena pēc mirkļa ierunājās. Ēna domāja, ka viņš tūlīt atkal sāks kliegt, taču Trešdiena jautāja: Galvas­kausu tornis, saki?

-Jā, Ēna atbildēja.

Vada otrā galā uz brīdi iestājās klusums.

-    No rīta būšu klāt, Trešdiena beigās izmeta.

Dusmas, šķiet, jau bija noplakušas.

-    Dosimies uz Sanfrancisko. Puķes matos vari nespraust.

Klausulē sāka pīkstēt.

Nolicis tālruni uz paklāja. Ēna stīvi uzslējās pussēdus. Pulkstenis rādīja seši no rīta, aiz loga bija melna tumsa. Drebē­dams viņš piecēlās no dīvāna. Virs aizsalušā ezera skaļi siroja vējš. Kaut kur tuvumā dzirdēja raudas, tepat aiz sienas. Viņš bija pārliecināts, ka tā ir Margreta Olsena, kas klusi, tomēr uzstājīgi un sirdi plosoši šņukstēja.

Ēna devās uz vannas istabu pačurāt, bet, atgriezies guļam­istabā, stingri aizvēra durvis, lai nedzirdētu sievietes raudas. Aiz loga gaudoja un vaimanāja vējš, it kā arī meklēdams pazu­dušu bērnu, un tajā naktī viņš vairs neaizmiga.

* * *

Sanfrancisko janvāra diena bija ziemai neatbilstoši silta, tik silta, ka Ēnam uz skausta izspiedās sviedri. Trešdiena bija ģēr­bies tumšzilā uzvalkā, uz deguna bija uztupinājis brilles zelta rāmīšos. Viņš izskatījās kā advokāts no kāda televīzijas šova.

Abi gāja pa Haitstrītu. Ielas klaidoņi, blēži un ubagi viņos tikai noskatījās, neviens necilāja papīra glāzīti sīknaudai, neviens neko nelūdza.

Trešdiena soļoja, zobus sakodis. Kad šorīt pie mājas apstā­jās melnais Lincoln limuzīns, uzreiz bija skaidrs, ka vecais vēl dusmojas, tāpēc Ēna neko nejautāja. Braucot uz lidostu, abi nepārmija ne vārda. Labi gan, ka Trešdiena lidos biznesa, bet viņš ekonomiskajā klasē.

Diena jau sliecās uz vakaru. Sanfrancisko Ēna pēdējo reizi bija redzējis bērnībā un vēlāk filmās, tāpēc tagad jutās pār­steigts, cik pazīstamas, krāsainas un vienreizīgas bija pilsētas koka mājas, cik stāvi kalni, cik ļoti pilsēta atšķīrās no citām.

-    Grūti noticēt, ka Sanfrancisko un Leiksaida ir vienā val­stī, viņš beigās ierunājās.

Uzmetis viņam niknu skatienu, Trešdiena izmeta:

-    Nav gan! Sanfrancisko vairs nav vienā valstī ar Leiksaidu tāpat kā Ņūorleāna nav vienā valstī ar Ņujorku un Maiami nav vienā valstī ar Mineapolisu.

-    Tiešām? Ēna brīnījās.

-    Tiešām. Kas par to, ka šīm pilsētām var būt kādas kopīgas kultūras iezīmes nauda, federālā valdība, izklaide -, tā acīm redzami ir viena zeme, taču vienīgais, kas tās apvieno iluzorā valstī, taču ir zaļās banknotes, "Vakara šovs" un Makdonalds.

Viņi tuvojās parkam ceļa galā.

-    Esi laipns pret dāmu, kuru apciemosim! Bet ne pārlieku laipns.

-    Centīšos nepārsālīt, Ēna apsolīja.

Viņi uzkāpa uz zāliena.

Viņus ar skatienu pavadīja meitene, ne vecāka par četr­padsmit gadiem, ar zaļām, oranžām un rozā matu cirtām. Turpat uz zemes sēdēja sētas krancis ar auklu kaklasiksnas vai pavadas vietā. Meitene izskatījās vairāk izsalkusi nekā suns. Krancis ievaukšķējies sāka luncināt asti.

Ēna iedeva meitenei dolāru. Viņa skatījās neticīgām acīm.

-    Nopērc par to sunim ēdamo, viņš ieteica.

Meitene smaidīdama pamāja.

-    Runāšu skaidru valodu, Trešdiena iesāka. Tev pret to dāmu jāizturas ļoti uzmanīgi. Tu vari viņai iepatikties, un tam būtu sliktas sekas.

-    Viņa ir tava draudzene vai kas?

-    Ne par kādu naudu pasaulē, Trešdiena pārliecināti atbil­dēja. Viņa dusmas jau bija izgaisušas, bet varbūt pataupītas nākotnei? Jādomā, ka niknums bija vecā vīra dzinējspēks.

Zālē zem koka sēdēja sieviete, sev priekšā izklājusi papīra galdautu. Uz tā rindojās dažādi plastmasas trauki.

Viņa nebūt nebija resna, bet… (Ēnam agrāk nebija bijis izdevības lietot šo apzīmējumu) valdzinoši kupla. Gaišiem, gandrīz baltiem matiem, platīna cirtām kā sen mirušām kino­zvaigznēm, ar aveņkrāsas lūpām. Viņa bija divdesmit piecus līdz piecdesmit gadus veca.