Kad viņi pienāca klāt, dāma no šķīvja mielojās ar pildītām olām. Izdzirdusi soļus, sieviete pacēla galvu un, nolikusi malā izvēlēto olu, apslaucīja roku.
- Sveiks, vecais blēdi! viņa smaidīdama teica.
Zemu palocījies, Trešdiena paņēma sievietes roku un pacēla pie lūpām.
- Tu izskaties dievišķīgi, viņš sacīja.
- Bet kā gan, ellē, citādi man vajadzētu izskatīties? sieviete laipni jautāja. Un tu jau melo. Ņūorleāna bija liela kļūda, pieņēmos tur par piecpadsmit kilogramiem, vai? Es zvēru. Zināju, ka jādodas projām, tikko sāku gāzelēties. Tagad staigājot ciskas beržas viena pret otru, vai vari tam noticēt?
Pēdējais teikums bija adresēts Ēnam. Nezinādams, ko te lai piebilst, viņš nosarka. Sieviete priecīgi iesmējās.
- Viņš nosarka! Mīļais Trešdiena, tu atvedi pie manis kautru zēnu! Cik tas ir neaprakstāmi jauki no tavas puses! Kā viņu sauc?
- Ēna, Trešdienu acīm redzami ielīksmoja viņa diskomforts. Ēna, sasveicinies ar Lieldienu!
Ēna nomurmināja kaut ko līdzīgu sveicienam, un sieviete atkal pasmaidīja. Nudien kā krustugunīs, kad malumednieki apžilbina briedi, kuru tūlīt nošaus. Jau pa gabalu no viņas nāca vilinošs jasmīnu, sausserža, piena un sievietes ādas smaržu sajaukums.
- Kā iet pa dzīvi? Trešdiena apvaicājās.
Sieviete Lieldiena iesmējās dziļā krūšu balsī, pilnasinīgi un priekpilni. Tādi smiekli apburtu ikvienu.
- Viss kārtībā, viņa atbildēja. Bet kā tev pašam, tu, vecais vilk?
- Ceru iesaistīt tevi palīgspēkos.
- Velti nositīsi laiku.
- Pirms noraidi, vismaz paklausies manī!
- Nešķied velti laiku! Nav jēgas.
Lieldiena uzmeta skatienu Ēnam.
- Lūdzu, apsēdies un izvēlies! Paņem šķīvi un pieliec ar ēdienu līdz malām! Viss te gards. Olas, cepts cālis, cālis ar kariju, cāļa salāti, bet tur garausis patiesībā auksts trusis, īsta delikatese, un tajā bļodā ir ragū. Bet kāpēc es pati nevarētu tev visu salikt šķīvi?
Un tā ari notika. Paņēmusi plastmasas šķīvi, Lieldiena sakrāva tajā veselu kalnu ēdamā un pasniedza to Ēnam.
- Varbūt kaut ko iekodīsi? viņa pajautāja Trešdienām.
- Kā teiksi, mana miļā, viņš atsaucās.
- Bet tu taču esi sūda melu pilns! Brīnums, ka tavas acis vēl nav kļuvušas brūnas, Lieldiena iesaucās.
Nolikusi Trešdienas priekšā šķīvi, viņa teica:
- Ieliec pats!
Aiz muguras Lieldienai spīdēja pēcpusdienas saule, un viņas mati izskatījās kā platīna oreols.
- Ēna, ar baudu košļādama cāļa kāju, viņa sacīja, mīļš vārds. Kāpēc tevi tā sauc?
Ēna aplaizīja apkaltušās lūpas.
- Bērnībā, viņš iesāka, mēs ar māti dzīvojām, bijām, gribu teikt, viņa bija, nu, tāda kā sekretāre vairākās ASV vēstniecībās, un mēs pārcēlāmies no pilsētas uz pilsētu, ceļojām vai pa visu Ziemeļeiropu. Pēc tam māte sasirga un priekšlaicīgi atvaļinājās, un tad atgriezāmies Savienotajās Valstīs. Es nevarēju saprasties ar citiem bērniem, tāpēc klusēdams kā ēna sekoju pieaugušajiem. Laikam jau ilgojos pēc sabiedrības. Nezinu. Biju pavisam mazs.
- Tu izaugi, Lieldiena aizrādīja.
-Jā, Ēna pamāja, izaugu.
Sieviete atkal pievērsās Trešdienām, kas tiesāja no bļodas kaut ko līdzīgu aukstam gumbo. Vai tas ir tas pats zēns, kurš visus tā uztraucis?
-Tu jau dzirdēji?
- Es visu laiku turu ausis vaļā, viņa atbildēja un atkal uzrunāja Ēnu: Turies no viņiem pa gabalu! Pasaulē ir pārāk daudz slepenu biedrību, un tām lojalitāte un mīlestība ir sveša. Reklāma, neatkarīgie, valdība visi sēž vienā laivā. Sākot no puskoka lēcējiem un beidzot ar patiesi bīstamajiem. Paklau, veco vilk! Vienudien dzirdēju joku, kas tev patiks. Kā var zināt, ka Kenedija noslepkavošanā nebija iesaistīta CIP?
- Man to jau kāds stāstīja, Trešdiena atsaucās.
- Žēl gan.
Sieviete atkal pievērsa uzmanību Ēnam.
- Bet tie cirka aģenti, ar kuriem tikies, ir kaut kas cits. Tādi pastāv tāpēc, ka visi zina, ka viņiem jāpastāv.
Iztukšojusi papīra tasi ar dzērienu, kas izskatījās pēc baltvīna, Lieldiena piecēlās.
- Ēna ir labs vārds, viņa teica. Man gribas mokačīno. Ejam!
Lieldiena uzsāka soļot.
- Bet kā ar ēdienu? Trešdiena brīnījās. To taču nevar te atstāt.
Lieldiena pasmaidīja, norādīja uz meiteni ar suni, kas sēdēja tuvumā, un tad iepleta rokas, it kā vēlēdamās apskaut Haitstrītu un visu pasauli.
- Lai paēd, viņa pagriezās, lai dotos projām, un abi vīrieši sekoja.
- Neaizmirsti, iedama viņa teica Trešdienām, ka esmu bagāta. Man visa kā pietiek. Kāpēc lai es tev palīdzētu?
- Tu esi viena no mums, viņš atgādināja, tikpat aizmirsta, tikpat nemīlēta un aizgājusi nebūtībā kā mēs visi. Neviens nešaubās par to, kurā pusē tev jānostājas.
Iegājuši kafejnīcā, viņi apsēdās. Tur bija tikai viena viesmīle ar gredzenu uzacī kā kastas zīmi. Otra sieviete aiz letes gatavoja kafiju. Automātiski smaidīdama, viesmīle pieņēma pasūtījumu.
Lieldiena uzlika slaido roku uz Trešdienas raupjās, pelēkās delnas virspuses.
- Atkārtoju, viņa sacīja, man klājas jauki. Lieldienas vēl aizvien atzīmē ar olām un zaķiem, saldumiem un gaļu, godinot atdzimšanu un pārošanos. Dāmas pušķo cepures ar ziediem, cilvēki dāvina cits citam puķes. Viss par godu man. Turklāt ar katru gadu kuplākā skaitā. Par godu man, veco vilk!
- Bet tu audzē taukus un bagātību, jo tevi tā mīl un pielūdz? Trešdiena strupi vaicāja.
- Neesi nu cūka! Sievietes balss pēkšņi izklausījās pavisam nogurusi. Viņa iemalkoja mokačlno.
-Jautājums ir nopietns, mana dārgā. Protams, atzīstu, ka miljoniem cilvēku cits citu apdāvina tavā vārdā un piekopj svētku rituālus, pat meklē paslēptas olas. Bet cik daudzi no viņiem zina, kas tu esi? Ko? Atvainojiet, mis?
Pēdējā frāze attiecās uz viesmīli.
Meitene atsaucās:
- Vēlaties vēl espreso?
- Nē, mīļumiņ. Gribēju palūgt izšķirt nelielu strīdu. Mēs ar draudzeni nevaram vienoties par vārda "Lieldienas" nozīmi. Varbūt tu kaut ko zini?
Meiča blenza tā, it kā viņam no mutes sprauktos laukā zaļi krupji.
- Man par to kristiešu būšanu nav sajēgas. Esmu pagāns, viņa pēc brītiņa attrauca.
- Varbūt saistīts ar Kristus augšāmcelšanos? ierunājās sieviete aiz letes.
- Tiešām? Trešdiena pārprasīja.
- Domāju gan, sieviete pamāja. Lielā diena. Zināt, kad Kristus ir atgriezies.
- Augšāmcēlies dēls. Protams, loģiskākais pieņēmums.
Pasmaidijusi sieviete atsāka darboties ar kafijas automātu.
Trešdiena pievērsās viesmīlei.
- Laikam būs jāņem vēl viens espreso, ja neiebilstat, un sakiet man: ko jūs, pagāni, pielūdzat?
- Ko pielūdzam?
- Tieši tā. Manuprāt, jums ir plašs darbības lauks. Tātad ko jūs godājat pie mājas altāra? Ko pielūdzat rītausmā un mijkrēslī?
Mēmi pakustinājusi lūpas, meiča beidzot atbildēja:
- Sievišķo sākotni. Tā spēcina. Vai saprotat?
- Tiešām? Bet vai jūsu sievišķajai sākotnei ir ari vārds?
- Viņa ir dieviete, kas dzīvo mūsu sirdīs, meitene ar gredzenu uzacī dusmīgi piesarka. Viņai vārdu nevajag.
- Ak tā, Trešdienas sejā parādījās plats pērtiķa smīns, un viņai par godu rīkojat varenas bakhanālijas? Varbūt pilnmēness naktī dzerat asins vīnu, degot spilgti sarkanām svecēm sudraba svečturos? Varbūt kailas nirstat putojošos viļņos, ekstāzē skandinot lūgsnu savai dievietei bez vārda, bet viļņi apskalo jums kājas, aplaizīdami ciskas kā tūkstoš leopardu mēles?