-Jūs par mani smejaties, meitene atcirta. Mēs neko tādu nedarām!
To pateikusi, viņa dziļi ievilka elpu. Ēna nodomāja, ka droši vien skaita līdz desmit.
- Varbūt vēl kādam kafiju? Varbūt jums mokačīno, kundze?
Viesmīle smaidīja gandrīz tieši tāpat, kā viņus sagaidot.
Visi purināja galvas, un meiča pagriezās, lai sasveicinātos
ar citu apmeklētāju.
- Lūk, Trešdiena nerimās, cilvēks, kas nekam netic un kas neprot priecāties. Čestertons. Tiešām pagāns. Jā. Varbūt iziesim uz ielas, mana mīļā Lieldiena, un turpināsim pētījumu? Mēģināsim tikt pie skaidrības, cik daudz garāmgājēju zina, ka Lieldienu[5] vārds cēlies no rītausmas dieves Eostras? Paskatīsimies, mani tas tiešām interesē. Pajautāsim simts cilvēkiem. Par katru, kas zinās patiesību, varēsiet nogriezt man vienu pirkstu, un, ja to pietrūks, tad kāju pirkstus. Bet par katriem divdesmit, kuri neko nezinās, tev būs vienu nakti ar mani jāmīlējas. Protams, tev ir lielākas iespējas uzvarēt, mēs taču esam Sanfrancisko. Tās stāvās ielas ir ķeceru, pagānu un raganu pilnas.
Lieldienas zaļās acis lūkojās Trešdienā. Ēna iedomājās, ka tieši šādā krāsā ir lapas pavasarī, kad saule spīd tām cauri. Viņa neteica ne vārda.
- Mēs varētu pamēģināt, Trešdiena nelikās mierā, un beigās man būtu visi desmit roku un desmit kāju pirksti un piecas naktis tavā gultā. Tāpēc labāk nesaki, ka visi tevi pielūdz un svin tavus svētkus. Cilvēki izrunā vārdu, nezinādami tā jēgu. Pat nenojauzdami to.
Lieldienas acīs sanesās asaras.
- Es zinu, viņa klusi atbildēja, neesmu muļķe.
- Nē, Trešdiena sacīja, neesi gan!
Viņš ir aizgājis par tālu, Ēna nodomāja.
Trešdiena sakaunējies nodūra skatienu.
- Atvaino, viņa balss skanēja neviltoti. Mums bez tevis būs grūti. Mums vajag tavu enerģiju. Mums vajag tavu spēku. Vai cīnīsies mums līdzās, kad uznāks vētra?
Lieldiena vilcinājās. Uz kreisās rokas delma viņai bija tetovējums zilu neaizmirstulīšu virtene.
-Jā, beigās skanēja atbilde, droši vien.
Trešdiena noskūpstīja sev pirkstu un piespieda to Lieldienai pie vaiga. Pēc tam viņš pamāja viesmīlei, lai samaksātu par kafiju, un rūpīgi noskaitīja banknotes, nogludinādams tās kopā ar čeku un beigās pasniegdams meitenei.
Viesmīle devās projām.
-Jaunkundzi Atvainojiet! Manuprāt, jums tā nokrita, Ēna iesaucās, pacēlis no grīdas desmit dolāru banknoti.
- Nevar būt. Meitene skatījās uz salocītajām banknotēm savā saujā.
- Pats redzēju, kā nokrita, kundze, Ēna pieklājīgi sacīja. -Jums vajadzētu naudu pārskaitīt!
To izdarījusi, meitene apjuka.
- Ak kungs! Jums taisnība. Atvainojiet.
Paņēmusi banknoti, viņa devās projām.
Visi trīs izgāja uz ielas. Tuvojās krēslas stunda. Pamājusi Trešdienām, Lieldiena pieskārās Ēnas rokai un jautāja:
- Ko tu pagājušajā naktī redzēji sapnī?
- Pērkonputnus, Ēna atbildēja, un galvaskausu torni.
Lieldiena pamāja.
- Vai zināji, kam tie galvaskausi pieder?
- Sapnī dzirdēju balsi, kas man to pateica, Ēna stāstīja.
Pamājusi Lieldiena gaidīja, ko vēl viņš sacīs.
- Balss teica: tie ir manējie! Mani vecie galvaskausi. Tūkstošu tūkstoši.
Lieldiena pievērsās Trešdienām un sacīja:
- Manuprāt, viņš ir lietaskoks.
Saulaini smaidīdama, viņa papliķēja Ēnam pa roku un devās projām pa ielu. Ēna noskatījās pakaļ sievietei, neveiksmīgi cenzdamies nedomāt par viņas ciskām, kas ejot beržas viena gar otru.
Braucot taksometrā uz lidostu, Trešdiena ierunājās:
- Ko, pie velna, tu nelikies mierā ar tiem 10 dolāriem?
- Tu viņu apšmauci. Tādos gadījumos darbiniekam atskaita no algas.
- Velns lai parauj, kas tev par daļu! Trešdiena bija patiesi nokaitināts.
Bridi padomājis, Ēna piebilda:
- Es negribētu, lai kāds to nodarītu man. Meitene taču nebija izdarījusi neko ļaunu.
- Ak tad ne? Trešdiena atcirta un novērsa skatienu. Kad viņai bija septiņi gadi, iespundēja skapī kaķēnu. Vairākas dienas klausījās ņaudēšanā. Kad kaķēns apklusa, paņēma to, ielika apavu kārbā un pagalmā apbedīja. Viņai gribējās kādu apglabāt. Visu laiku zog, kur tik strādā. Parasti nelielos apjomos. Pērn apciemoja vecmammu pansionātā, kur večiņa ieslodzīta. Nozaga viņai no naktsgaldiņa senu zelta rokas pulksteni, pēc > tam izložņāja pa citām istabiņām un pievāca nelielas naudas summas un personiskos nieciņus, kurus ļautiņi mūža novakarē glabā no labajiem laikiem. Atbraukusi mājās, nezināja, kur likt laupījumu, un, baidīdamās, ka noziegums tiks atklāts un viņu apcietinās, izmeta visu laukā, paturot tikai naudu.
- Labi jau labi. Sapratu. Ēna pamāja.
- Vēl viņai ir nesimptomātiskā gonoreja, Trešdiena turpināja, ir aizdomas, ka inficējusies, bet neko nedara. Pēdējais draugs viņai pārmeta, ka pielaidusi kaiti, bet šī apvainojās līdz sirds dziļumiem un negrib puisi vairs redzēt.
- Nu jau gana, Ēna neizturēja, es taču teicu, ka sapratu. Tā taču var runāt par visiem, vai ne? Stāstīt tikai sliktu.
- Protams, Trešdiena piekrita. Bet viņi visi arī ir vienādi! Iedomājas, ka viņu grēciņi ir unikāli, lai gan lielākoties cilvēku nodarījumi ir sīki un atkārtojas.
- Un tāpēc tu vari mierīgu sirdi nozagt viņai desmit dolārus?
Trešdiena samaksāja par taksometru, un divi vīri devās uz
lidostu un tālāk uz vārtiem. Iekāpšana vēl nebija izziņota.
- Bet kas tad, velns lai parauj, man atliek? Vēršus un buļļus neviens neziedo. Nesūta slepkavu un vergu dvēseles, pakārtos ar kraukļu izknābtām acīm. Viņi mani radīja. Viņi mani aizmirsa. Tagad man kaut kas par to pienākas. Vai tad tas nav godīgi? Trešdiena atgriezās pie pirmītējās sarunas.
- Mana mamma teica, ka dzīvē nav taisnības.
- Protams, teica, Trešdiena piekrita. Tā jau visas mammas runā. No sērijas: ja tavi draugi lec ugunī, vai tu lēksi šiem pakaļ?
- Tu nospēri meitenei desmit dolārus, bet es viņai tos atdevu, Ēna spītīgi palika pie sava. Tas bija labi un pareizi.
Atskanēja paziņojums, ka sākas iekāpšana lidmašīnā. Trešdiena piecēlās.
- Kaut nu tavas izvēles vienmēr būtu tik skaidras, viņš noteica, atkal izklausoties pilnīgi atklāts.
Tā ir, kā viņi saka, Ēna domāja. Ja tu vari notēlot atklātumu, tev notic.
* * *
Kad Trešdiena pirmajās rīta stundās izlaida Ēnu pie mājas, saltums jau sāka atkāpties. Spelgonis Leiksaidā bija negants, tomēr vairs nebija neiespējami auksts. Braucot cauri pilsētai, bankas M&I neona zīme ēkas sānos pārmaiņus rādīja pīkst. 3.30 un -5 grādi pēc Fārenheita.
Pusdesmitos no rīta pie dzīvokļa durvīm pieklauvēja policijas priekšnieks Čads Muligans un ienācis pajautāja, vai Ēna pazīst meiteni, vārdā Elisona Magoverna.
- Manuprāt, ne, Ēna samiegojies atbildēja.
-Lūk, viņas foto. Muligans parādīja vidusskolas laiku uzņēmumu. Ēna uzreiz pazina meiteni ar zilo zobu platīti, to, kura klausījās draudzenes gudrībās par orālo seksu un AlkaSeltzer tabletēm.
-Jā, skaidrs. Braucām vienā autobusā uz Leiksaidu.
- Kur tu biji vakar, mister Ainsel?