Ēna juta, ka pasaule sašūpojas. Viņš zināja, ka nav vainīgs. (Bet tu taču esi kriminālnoziedznieks, kas dzīvo ar svešu vārdu, prātā čukstēja balss, vai tad ar to nepietiek?)
- Sanfrancisko, viņš atbildēja. Kalifornijā. Palīdzēju tēvocim aizvest platu gultu ar baldahīnu.
- Vai vari to pierādīt? Tev ir biļešu pasakņi? Kaut kas tāds?
- Protams.
Abi aviobiļešu iekāpšanas karšu pasakņi bija aizmugures kabatā, un Ēna tos izvilka.
- Kas noticis?
Čads Muligans pētīja iekāpšanas kartes.
- Elisona Magoverna pazudusi. Viņa palīdzēja Leiksaidas humānajai biedrībai barot dzīvniekus, vest pastaigā suņus. Brauca taisni no skolas uz pāris stundām. Tā, lūk. Mājās viņu vienmēr veda biedrības vadītāja Dollija Knopfa, kad bija aizslēgusi patversmi. Vakar Elisona patversmē nemaz neparādījās.
- Viņa ir pazudusi?
- Jā. Vecāki vakar vakarā mums piezvanīja. Muļķa meitēns bija paradis braukt uz biedrību ar gadījuma mašīnām. Tā ir diezgan nomaļa vieta VV rajonā. Vecāki viņai lāgā negribēja ļaut balsot mašīnas, bet pie mums taču nekas tāds nenotiek… Ļaudis pat neslēdz durvis ciet, saproti? Turklāt bērni visu dara pa savam. Aplūko vēlreiz to fotogrāfiju!
Attēlā Elisona Magoverna smaidīja, tikai zobu platīte bija sarkana, nevis zila.
- Vai vari man godīgi pateikt, ka viņu nenolaupīji, neizvaroji, nenoslepkavoji, neizdarīji neko tādu?
- Es biju Sanfrancisko. Un uz tādu cūcību man roka neceltos.
- Es domāju tāpat, vecais. Vai gribēsi palīdzēt mums viņu meklēt?
-Es?
-Jā, tu. Šorīt jau zēni no kinologu kluba meklēja ar suņiem, pagaidām bez panākumiem. Čads nopūtās. Eh, Maik. Atliek tikai cerēt, ka meitene parādīsies Mineapolisā kopā ar kādu drauģeli narkomānu.
- Tāda iespēja pastāv?
- Kāpēc gan ne? Vai gribi pievienoties meklēšanas vienībai?
Ēna atcerējās, ka bija redzējis Elisonu Heningsa saimniecības preču veikalā, atcerējās viņas kautro smaidu ar zilo zobu platīti; viņš vēl bija nodomājis, ka dienās meitene būs īsta skaistule.
- Labi, es nākšu, Ēna apsolīja.
Ugunsdzēsēju centra vestibilā gaidīja bariņš vīriešu un sieviešu. Ēna ieraudzīja Hincelmanu, vēl dažas sejas šķita pazīstamas, viņu vidū bija arī policisti un policistes brūnajos Lamberas apgabala šerifa vienības formas tērpos.
Čads Muligans pastāstīja, kā Elisona liktenīgajā dienā bija ģērbusies (spilgti sarkanā ziemas kombinezonā ar kapuci, zaļos cimdos, zilā adītā cepurē zem kombinezona kapuces), un sadalīja brīvprātīgos grupās, katrā pa trim cilvēkiem. Ēna tika vienā ar Hincelmanu un vīru, vārdā Brogans. Visus brīdināja, ka ziemas diena ir gaužām īsa, un, ja pasarg' dievs! kāds atrod Elisonas līķi, lai nekādā gadījumā ielāgojiet! to neaiztiek, bet ar rāciju izsauc palīgspēkus. Ja meitene vēl ir dzīva, lai sasilda viņu, kā vien var, iekams ierodas palīdzība.
Viņus izlaida pie W rajona.
Hincelmans, Brogans un Ēna pārstaigāja aizsalušu strauta malu. Pirms tam katrai trijotnei tika izsniegts neliels portatīvais raidītājs.
Mākoņi slīga zemu, visa pasaule bija pelēka. Pēdējās trīsdesmit sešās stundās nebija snidzis. Spīdīgajā, trauslajā sniega garozā pēdas atklājās kā uz delnas.
Brogans varētu būt atvaļināts armijas pulkvedis ar ūsiņām un sirmiem deniņiem. Ēnam viņš gan stādījās priekšā kā pensionēts vidusskolas direktors.
- Priekšlaicīgi pensionējos, kad redzēju, ka jaunāks nekļūstu. Tagad joprojām nedaudz mācu, iestudēju ludziņu izrāde skolā vienmēr bijis gada ievērojamākais notikums -, dažreiz eju medībās; man ir būda pie Līdaku ezera, tur pavadu vairāk laika, nekā vajadzētu.
Uzsākot meklēšanu, Brogans sacīja:
- No vienas puses, es ceru, ka Elisonu atradīsim. No otras -, ja nu viņa tiešām ir atrodama, es būtu ļoti pateicīgs, ja viņu atrastu citi, nevis mēs. Vai saprotat?
Ēna labi saprata, ko viņš ar to domā.
Trijotne neko daudz nerunāja. Gāja un meklēja sarkanu kombinezonu vai zaļus cimdus, vai zilu cepuri, vai baltu ķermeni. Laiku pa laikam Brogans, pie kura bija raidītājs, sazinājās ar Čadu Muliganu.
Pēcpusdienā visi ekspedīcijas dalībnieki sakāpa speciāli norīkotā skolas autobusā un ēda hotdogus ar karstu buljonu. Kāds pamāja uz vanagu ar sarkanu asti, kas sēdēja kailā kokā, bet cits iebilda, ka vairāk izskatās pēc piekūna, taču putns aizlidoja un strīds pārtrūka.
Hincelmans viņiem pastāstīja stāstu par vectēva trompeti, kuru vīrs mēģinājis spēlēt, spītējot salam, bet no instrumenta nevarējis izvilināt ne skaņas ārpus šķūņa, kur vectēvs muzicējis, bijis neiedomājami auksti.
Ienācis istabā, vectēvs nolicis trompeti blakus plīts malkai, lai instruments atkūst. Kad visa ģimene jau bijusi gultās, trompete atsilusi, un pēkšņi no tās laukā plūdusi atkususī mūzika. Vecmamma tā pārbijusies, ka gandrīz dabūjusi sirmus matus.
Pēcpusdiena šķita bezgalīga, neauglīga un nomācoša. Diena pamazām dzisa; attālumi saruka, pasaule krāsojās tumši zila, aukstais vējš svilināja seju. Kad kļuva tik tumšs, ka neko vairs nevarēja redzēt, meklēšanu pārtrauca. Muligans pa radio ziņoja, ka šim vakaram pietiks, un tad visi tika aizvesti atpakaļ uz ugunsdzēsēju centru.
Tuvumā bija krodziņš "Buck Stops Here", un vairums meklētāju devās turp. Ļaužu spēki bija izsīkuši, garastāvoklis nomākts. Visi sprieda par plikgalvu ērgli, kas bija riņķojis virs viņiem, par aukstuma vilni, par to, ka kādudien Elisona pārradīsies, nenojauzdama, ka radījusi tādu satraukumu.
- Tāpēc vien par Leiksaidu nav jādomā ļaunu, Brogans teica, mūsu pilsēta ir laba.
- Leiksaida, piebalsoja akurāta izskata sieviete, kuras vārdu Ēna bija aizmirsis, ja vispār bija ar viņu iepazīstināts, ir labākā pilsēta Ziemeļu mežos. Vai zināt, cik mums ir bezdarbnieku?
- Nezinu gan, Ēna atsaucās.
- Mazāk par divdesmit, viņa paziņoja. Pilsētā un apkaimē dzīvo vairāk nekā piectūkstoš cilvēku. Varbūt neesam bagāti, bet vismaz visi strādājam. Nav kā ziemeļaustrumu kalnraču pilsētās, no kurām lielākā daļa kļuvušas par tuksnesi. Fermeru pilsētiņas iznicināja piena cenu krišanās un zemā cūkgaļas cena. Vai zināt, kā visbiežāk mirst Vidējo rietumu fermeri?
- Pašnāvībā? Ēna minēja.
Sieviete izskatījās gandrīz vīlusies.
- Jā. Tieši tā. Viņi paši šķiras no dzīves.
Pašūpojusi galvu, viņa turpināja:
- Mums te ir pārāk daudz pilsētu, kuras uztur mednieki un atpūtnieki. Tās iegūst no šiem naudu un palaiž mājās ar trofejām apkrautus un kukaiņu sakostus. Ir ari rūpnieciskas pilsētas, kurās viss iet uz urrā, bet tad pēkšņi Walmart tajās ierīko savus izplatīšanas centrus vai ari 3M pārtrauc kompaktdisku ražošanu un cilvēki tiek izmesti no laivas un nespēj nomaksāt kredītus par māju. Atvainojiet, es palaidu gar ausim jūsu vārdu.
- Ainsels, Ēna sacīja. Maiks Ainsels.
Alus bija pašmāju brūvējums, kura ražošanā izmantots avota ūdens. Tiešām labs alus.
- Bet mani sauc Kellija Knopfa, sieviete atbildēja, Dollijas māsa.
Viņas seja vēl bija piesarkusi no aukstuma.
- Gribu teikt, ka Leiksaidai paveicies. Mums ir pa mazumiņam no visa lauksaimniecība, vieglā rūpniecība, tūrisms, amatniecība. Labas skolas.
Ēna apjucis viņu uzlūkoja. Tukšas frāzes. Tas bija kā klausīties tirgotājā, labā tirgotājā, kas tic savām precēm, tomēr grib pārliecināt tevi, lai dodies mājās ar viņa otām vai pilnu enciklopēdiju komplektu. Varbūt sieviete šīs domas nolasīja viņa sejā.