- Atvainojiet. Ja cilvēks kaut ko mīl, tad gribas par to runāt bez mitas. Ar ko jūs nodarbojaties, mister Ainsel?
- Mans tēvocis iepērk un tirgo senlietas visā valstī. Es palīdzu pārvadāt lielus, smagus priekšmetus, lai tos pārāk stipri nesabojātu. Darbs labs, bet nav pastāvīgs.
Melns kaķis, krodziņa talismans, sāka trīties Ēnam gar kājām, berzēdams pieri pret zābaku. Uzlēcis uz sola blakus, kaķis aizmiga.
- Bet vismaz varat paceļot, Brogans sacīja. Vai protat vēl kaut ko?
- Vai jums nebūtu astoņas divdesmit piecu centu monētas? Ēna pajautāja. Brogans sāka meklēt kabatā sīknaudu. Atradis piecas monētas, viņš pagrūda tās pār galdu. Kellija pielika klāt vēl trīs.
- Un vēl piecus centus, Ēna sacīja. Šī monēta būs marķieris.
Ēna salika monētas divās rindās, pa četrām vienā, pa piecām otrā, un tad veikli izpildīja triku "Monētas cauri galdam", pusi no tām it kā izgrūzdams cauri koka virsmai, bet īstenībā pārlikdams no kreisās plaukstas labajā.
Pēc tam, paņēmis visu naudu labajā rokā, bet kreisajā tukšu ūdens glāzi, viņš uzklāja glāzei mutautiņu. Monētas cita pēc citas no plaukstas pazuda, nošķindot glāzē. Beigās Ēna atvēra labo plaukstu, parādīdams, ka tā tukša, un noņēma no glāzes mutautiņu: tur bija visas astoņas.
Monētas viņš atdeva pēc piederības trīs Kellijai, piecas Broganam -, bet pēc tam vienu paņēma no Brogana plaukstas atpakaļ, atstājot četras. Monētai viņš uzpūta, "pārvēršot" to par peniju, un tad atdeva Broganam, kurš naudu saskaitīja un apstulbis skatījās uz plaukstu, kurā bija visas piecas monētas.
- Tu taču esi īsts Hudīni! priecīgi ieķērcās Hincelmans. Tik tiešām!
- Amatieris, nekas vairāk, Ēna atbildēja. Man vēl daudz jāmācās.
Tomēr sirdī iezagās lepnums. Tā taču bija viņa pirmā uzstāšanās pieaugušo auditorijai.
Pa ceļam uz mājām Ēna iegāja pārtikas veikalā nopirkt piena paku. Rudmatainā meitene pie kases ar acīm, iekaisušām no raudāšanas, šķita tāda kā redzēta. Visu viņas seju klāja vasarraibumi.
- Es jūs pazīstu, jūs esat.. .-viņam gandrīz vai paspruka AlkaSeltzer meitene, taču, iekodis mēlē, viņš piebilda: … Elisonas draudzene. Braucām vienā autobusā. Ceru, ka ar viņu nekas slikts nebūs noticis.
Meitene šņukstēdama pamāja:
- Es arī.
Skaļi izšņaukusi degunu salvetē, viņa iegrūda to atpakaļ piedurknē.
Pie krūtīm meičai bija vizītkarte: SVEIKI! esmu SOFIJA! pajautā MAN, kā TRĪSDESMIT dienās ZAUDĒT DESMIT kilogramus!
- Nomeklējāmies visu dienu. Pagaidām bez panākumiem.
Sofija pamāja, ar pūlēm valdīdama asaras, un piespieda
pīkstulim piena paku, uzčirkstinot cenu. Ēna pasniedza divus dolārus.
- Braukšu no šīs nolādētās pilsētas projām, meitene aprauti, apslāpētā balsi atzinās. Dzīvošu pie mammas Ešlendā. Elisonas vairs nav. Pērn pazuda Sandijs Olsens. Aizpagājušajā gadā Džo Mings. Varbūt nākamgad būs mana kārta?
- Es dzirdēju, ka Sandijs esot pie tēva.
-Jā, Sofija rūgti noteica. Protams. Bet Džo Mings pazuda Kalifornijā, Sāra Lindkvista pārgājiena laikā, no kura neatgriezās. Vai nav vienalga, kā. Es gribu uz Ešlendu.
Viņa dziļi ieelpoja, bridi elpu aizturēja un tad negaidot uzsmaidīja. Tur nebija nekā nepatiesa. Tas bija vienkārši tāda cilvēka smaids, kurš zināja, ka viņa pienākums ir smaidīt, izdodot sīknaudu. Iedevusi Ēnam atlikumu un čeku, meitene novēlēja viņam jauku dienu un pievērsās pircējai ar pilniem iepirkumu ratiņiem, kura stāvēja rindā aiz Ēnas, un sāka ņemt un ar pīkstuli apstrādāt pirkumus.
Paņēmis pienu, Ēna brauca garām uzpildes stacijai un krakatai uz ledus un tad pāri tiltam tālāk uz mājām.
IERAŠANĀS AMERIKĀ 1778. gads
Reiz bija meitene, un tēvocis viņu pārdeva, rakstīja misters Ibiss nevainojami kaligrāfiskā rokrakstā.
Lūk, galvenais, bet tālāk būs detaļas.
Ir tādi stāsti, patiesi stāsti, kuros notikumi ir unikāli un traģiski, tomēr vislielākā traģēdija ir tā, ka mēs jau šo stāstu iepriekš esam dzirdējuši, bet nedrīkstam pieļaut, ka tas mūs skar pārāk dziļi. Mēs tam uzceļam apkārt aizsargslāni kā austeres, kuras, sargājot sevi no kāda īpaši asa smilšgrauda, pārklāj to ar gludu perlamutra slāni, lai izdzīvotu. Tā nu mēs no dienas dienā ejam, runājam, funkcionējam, neizjuzdami apkārtējo sāpes un zaudējumus. Ja tās visas ienāktu mūsos, mēs vai nu sajuktu prātā, vai kļūtu par svētajiem, bet lielākoties tās mūs neskar. Mēs to nedrīkstam pieļaut.
Šovakar, ēdot vakariņas, ja spējat, padomājiet par šo: pasaulē badu cieš lielāks skaits bērnu, nekā to spēj aptvert prāts; šis skaitlis ir tik liels, ka miljons turp vai šurp nemaz nebūtu nekāda kļūda. Domājot par to, jums varbūt uzmāksies neomulibas sajūta, taču jūs tik un tā turpināsiet ēst savas vakariņas.
Daži stāsti, ja atveram tiem savas sirdis, mūs pārāk dziļi ievainos. Rau labs vīrs gan savās, gan citu acīs: uzticīgs un godīgs pret sievu, dievina savus mazuļus un vienmēr izbrīvē tiem laiku, mīl tēvzemi, darbā precīzs, cik vien iespējams. Tādējādi, būdams rūpīgs un pēc dabas labs, viņš iznīdē ebrejus novērtē fona mūziku, kas viņus nomierina. Viņš ebrejiem piekodina pirms dušas neaizmirst identifikācijas numurus, jo citādi, viņš teic, pēc dušas tie var paņemt svešas drēbes. Šādi vārdi ebrejus nomierina. Tātad dušā dzīve nebeigsies, viņi sev iegalvo. Mūsu stāsta varonis stingri uzrauga līķu nogādāšanu uz krāsnīm. Vienīgā nelaime, ka pēc kaitēkļu indēšanas ar gāzi dažkārt uzmācas dažādas domas. Krietns cilvēks taču nejustu neko, izņemot prieku, ka zeme tiek atbrīvota no sērgas.
Liksim viņu mierā šis stāsts ievaino pārāk dziļi. Šis vīrs mums nebūt nav svešinieks, un tuvums sāpina.
Sievietes un vīrieši, veci un jauni ir tik daudz traģisku dzīvesstāstu ar tādiem sāpju bezdibeņiem, ko nav iespējams noslēpt, tomēr šur tur izgaismojas mazi dzives prieciņi, izrauti no tumsas ķetnām kā ziediņi, ko krītot noplūc ceļinieks, paklupis uz kraujas malas.
Reiz bija meitene, un tēvocis viņu pārdeva. Viss šķiet pavisam vienkārši.
Cilvēks nav sala, paziņoja Donns un kļūdījās. Ja mēs nebūtu salas, tad pazustu, noslīktu cits cita traģēdijās. Mēs esam izolēti (nošķirti kā salas, tātad salas) no svešām traģēdijām salas īpatnību dēļ un tāpēc, ka vēsture nemitīgi atkārtojas. Viss taču notiek vienādi, un nekas nemainās. Cilvēciska būtne piedzimst, dzīvo un beigās tā vai citādi nomirst. Tā, lūk. Protams, varam pielikt klāt personisko pieredzi. Banālu kā jebkurš stāsts, unikālu kā jebkura cita dzīve. Dzīves ir sniegpārslas ar jau redzētu struktūru, līdzīgas kā zirņi pākstī, tomēr unikālas. (Vai esat kādreiz redzējuši zirņus pākstī? Proti, vai esat labi tos apskatījuši? Minūti pētījuši, jūs vairs tos nesajauksiet.)
Mums ir vajadzīgi individuāli stāsti. Bez personībām redzam tikai ciparus: tūkstoš mirušo, simt tūkstoš mirušo, nelaimes gadījumā cietušo skaits var sasniegt miljonu. Turpretī iedziļinoties katrā stāstā, statistika pārvēršas cilvēkos taču arī tā melo, jo neskaitāmi daudzi turpina ciest, un jau paši skaitļi notrulina un ir bezjēdzīgi. Lūk, skatieties, bērns ar milzu uzpūstu vēderu, acu kaktiņos mušas, izģindušiem locekļiem: vai tad kļūs vieglāk, ja zināsiet viņa vārdu, vecumu, sapņus, bailes? Ielīst viņam iekšā? Vai tādā gadījumā neizdarīsim lāča pakalpojumu viņa māsai, kas guļ blakus pārkarsušajos putekļos izkropļota, izstīdzējuša cilvēkbērna karikatūra? Vai, ja izjutīsim līdzjūtību, mums viņi kļūs svarīgāki par tūkstošiem citu bērnu, kas cieš badu, tūkstošiem jaunu dzīvību drīzu barību mušu miriādēm, kas metīsies viņiem virsū?