Novilkuši robežlīniju ap sāpju mirkļiem, paliekam savās salās, un tie mūs neskar. Mirkļus pārklāj gluds, drošs kā perlamutrs apvalks, un tie aizslīd no mūsu dvēseles, neradot īstas sāpes.
Daiļliteratūra ļauj ieskatīties šo citu galvās, citās vietās, redzēt citu acīm. Lasot mēs apstājamies, pirms mirstam, vai arī mirstam neskarti, pāršķirot grāmatas pasaules lapas vai to aizverot, un atgriežamies savā dzīvē.
Dzīvē, kas ir tāda pati kā daudzas citas, kas ir unikāla.
Un patiesība ir vienkārša: Reiz bija meitene, un tēvocis viņu pārdeva.
Lūk, kāds uzskats valdīja ciemā, kurā dzīvoja šī meitene: neviens nevar skaidri zināt, kas ir bērna tēvs, bet māte, jā, par to šaubu nav. Ciltsraksti un mantojuma lietas virzās pa mātes līniju, bet vara paliek vīriešu rokās, un vīrietim ir visas tiesības izšķirt māsasbērnu likteni.
Sākās karš, ne pārāk liels, ne vairāk kā kautiņš starp divu sāncensīgu ciemu vīriem. Gandrīz vai tikai strīds. Viens ciems strīdā uzvarēja, otrs zaudēja.
Dzīvība ir prece, cilvēks īpašums. Vergturiba tajā pasaules malā jau tūkstošiem gadu bija kultūras sastāvdaļa. Arābu vergtirgotāji iznīcināja pēdējās Austrumāfrikas lielās karalistes, bet Rietumāfrikas tautas iznīdēja cita citu.
Tāpēc neviens nesašuta un nebrīnījās, kad tēvocis pārdeva dvīņus, lai gan uzskatija tos par maģiskām būtnēm un pats no viņiem baidījās, turklāt tik ļoti, ka par pārdošanu pašiem dvīņiem nebilda ne vārda, lai tie neievainotu tēvoča ēnu un viņu nenogalinātu. Bērniem bija divpadsmit gadu. Meiteni sauca Vututu, putns vēstnesis, zēnu Agašu, mirušā karaļa vārdā. Abi bija veselīgi, un, tā kā bērni bija dvīņi vīrietis un sieviete, tiem bija daudz stāstīts par dieviem. Kā jau dvīņi, viņi uzmanīgi klausījās un visu iegaumēja.
Tēvocis bija resns, slinks vīrs. Ja viņš turētu lopus, iespējams, būtu atdevis govi, nevis dvīņus, bet lopu viņam nebija. Tāpēc viņš pārdeva dvīņus. Par tēvoci pietiks, viņa loma stāstā ir beigusies. Sekosim dvīņu gaitām!
Kopā ar citiem verdzībā pārdotajiem cilvēkiem un karagūstekņiem viņus dzina desmitiem jūdžu uz nelielu posteni. Tur bērni tika pārdoti tālāk un kopā ar trīspadsmit citiem likteņa biedriem dzīti sešu ar šķēpiem un nažiem bruņotu vīru pavadībā tālāk uz rietumiem, uz jūru, bet pēc tam vēl daudzas jūdzes gar krastu. Piecpadsmit vergi gāja ar saistītām rokām, savalgoti kakls pie kakla.
Vututu pajautāja brālim Agašu, kas ar viņiem tagad notiks.
- Es nezinu, Agašu atbildēja.
Viņš bieži smaidīja, zēna zobi bija balti un nevainojami, tie atklājās smaidot, un šie laimīgie smaidi darīja laimīgu ari Vututu. Tagad viņš nesmaidīja. Tā vietā Agašu māsas priekšā centās izskatīties drosmīgs, atmetis galvu atpakaļ un iztaisnojis plecus kā lepns, draudīgs, taču smieklīgs kucēns ar uzmestu spalvu.
Vīrs ar rētām vagotu vaigu, kas gāja rindā aiz Vututu, sacīja:
- Mūs pārdos baltajiem velniem, kas vedīs mūs pār jūru uz savām mājām.
- Un ko ar mums tur darīs? Vututu jautāja.
Vīrs neatbildēja.
- Nu? meitene tincināja.
Agašu mēģināja pamest skatienu pār plecu. Ejot viņiem bija aizliegts sarunāties vai dziedāt.
- Varbūt apēdīs, vīrs atbildēja, vismaz man tā stāstīja. Tāpēc jau viņiem vajag tik daudz vergu. Mūždien izsalkuši.
Vututu iedama sāka raudāt.
- Neraudi, māsiņ! Neviens tevi neapēdīs. Es tevi aizsargāšu. Mūsu dievi tevi aizsargās, Agašu mierināja.
Taču Vututu nerimās raudāt, soļodama uz priekšu ar smagu sirdi, mocīdamās sāpēs, dusmās un mežonīgās, nepārvaramās bailēs, kādas jūt tikai bērni. Viņa nespēja pateikt brālim, ka neuztraucas tāpēc, ka baltie velni viņu apēdīs. Meitene nešaubījās, ka pati paliks dzīva. Vututu raudāja aiz bailēm, ka svešinieki apēdīs brāli, viņa arī nebija pārliecināta, ka spēs Agašu aizstāvēt.
Atnākuši līdz tirgošanās vietai, viņi palika tur desmit dienas. Pēdējās dienas rītā visus gūstekņus iztrieca no būdas, kurā viņi bija ieslodzīti (pēdējā laikā tur valdīja liela drūzma, jo ieradās vīri ar jauniem vergiem, kas tika vesti rindās un kāšos). Beigās visus aizdzina uz ostu, un Vututu ieraudzīja kuģi, ar kuru viņus vedīs projām.
No sākuma viņai šķita, ka kuģis ir ļoti liels, bet pēc tam viņa nosprieda, ka par mazu, lai visi tajā satilptu. Kuģis viegli šūpojās ūdenī. Turp un atpakaļ ceļoja laiva, vezdama gūstekņus uz kuģi, kur jūrnieki uzlika tiem roku dzelžus un noveda uz apakšējā klāja; daži jūrnieki bija ar ķieģeļkrāsas ādu vai iedeguši, ar dīvaini smailiem deguniem un bārdām, kas vērta viņus līdzīgus zvēriem. Daži bija kā pašu ļaudis, kā tie, kas viņu dzina gar krastu. Vīriešus nošķīra no sievietēm un bērniem un sadzina atsevišķā vietā. Uz kuģa bija pārāk daudz vergu, lai tas viegli peldētu, un ducis vergu pat tika pieķēdēti uz augšējā klāja zem šūpuļtīkliem, kuros gulēja paši jūrnieki.
Vututu palaimējās tikt pie bērniem, nevis sievietēm, un ari pieķēdēt viņu nepieķēdēja, tikai ieslēdza. Brālis Agašu bija kopā ar vīriešiem, kas, iekalti ķēdēs, tika saspiesti kravas telpā kā siļķes mucā. Zem klāja smirdēja, lai gan apkalpe pēc iepriekšējās kravas bija visu iztīrījusi. Smaka bija iesūkusies kokā: baiļu, dusmu, caurejas un nāves, drudža, ārprāta un naida smārds. Vututu sēdēja karstajā telpā ar pārējiem bērniem. Meitene juta, ka bērni abpus viņai svīst. Stiprāka šūpa uzgrūda Vututu virsū puisēnu, kas atvainojās viņai nepazīstamā valodā. Pustumsā meitene centās viņam uzsmaidīt.
Kuģis pacēla buras. Tagad tas spēcīgi šķēla viļņus.
Vututu prātoja, no kurienes nāk baltie vīri (jāsaka gan, ka neviens no tiem nemaz tik balts nebija jūras aprauti, saulē nodeguši, viņu āda bija tumša). Vai tiešām šiem ļaudīm trūka ēdamā, ka vajadzēja mērot tik tālu ceļu uz viņas zemi pēc cilvēkiem pārtikai? Varbūt viņa pati kļūs par delikatesi, retu gardumu tiem, kuri pārēdušies un kuriem tikai melnādaino miesa katlā sadzen mutē siekalas?
Otrajā dienā pēc izbraukšanas kuģis iekļuva viesulī, ne pārāk negantā, tomēr klājs līgojās un svērās uz sāniem, un urīnam, šķidriem izkārnījumiem un baiļu sviedriem pievienojās vēmekļu smirdoņa. Uz viņiem pa griestu restēm spaiņiem gāzās lietusūdens.
Ceļojums ilga jau nedēļu, zemi vēl neredzēja, un vergiem atļāva noņemt dzelžus. Visi tika brīdināti, ka par mazāko nepaklausību vai pārkāpumu saņems sodu, kādu neviens nevar pat iedomāties.
No rīta gūstekņiem deva ēst pupiņas un biskvītus, kā arī malciņu citrona sulas, kas bija tik skāba kā etiķis. Visi vaibstījās, kāsēja un rīstījās, daži, jau ieraugot karoti ar sulu, vaidēja un stenēja. Spļaut laukā nedrīkstēja par to draudēja pletnes cirtiens vai kāviens.
Naktī viņiem atnesa sālītu liellopu gaļu ar nepatīkamu garšu un varavīkšņainu spīdumu uz pelēkās virsmas. Tas bija ceļojuma sākumā. Vēlāk gaļa bija vēl sliktāka.
Kad vien radās izdevība, Vututu un Agašu sabāza kopā galvas, lai parunātu par māti, mājām un rotaļu biedriem. Dažreiz Vututu atcerējās mātes nostāstus, piemēram, par šķelmīgāko no visām dievībām Elegbu, kas bija dižā Māvu acis un ausis pasaulē, par visu ziņoja Māvu un nesa atpakaļ viņa atbildes.
Vakaros, meklēdami glābiņu no vienmuļības, jūrnieki lika vergiem izpildīt savas tautas dziesmas un dejas.
Vututu tiešām paveicās, ka viņa bija kopā ar bērniem. Mazie bija sadzīti kā reņģes bundžā, neviens par viņiem nelikās ne zinis, taču sievietēm klājās grūtāk. Uz dažiem vergu kuģiem apkalpe viņas pastāvīgi izvaroja: tā bija nerakstīta jūras brauciena privilēģija. Uz viņu kuģa tā nebija, lai gan nevarētu teikt, ka iztika bez izvarošanas.