Ceļojuma laikā nomira simt vīriešu, sieviešu un bērnu, un mirušie tika mesti pāri bortam; daži vēl bija pusdzīvi, taču zaļie okeāna viļņi remdēja pēdējo drudzi, un nelaimīgie raustīdamies un rīstīdamies aizgāja nebūtībā.
Dvīņi brauca ar holandiešu kuģi, bet viņi jau to nezināja, tikpat labi tas varēja būt britu, portugāļu, spāņu vai franču kuģis.
Apkalpes melnie vīri, kuru āda bija tumšāka nekā Vututu, teica, kur gūstekņiem iet, ko darīt, kad dejot. Kādu ritu Vututu juta sev pievērstu melnā sarga skatienu. Maltītes laikā viņš pienāca klāt un raudzījās lejup uz meiteni, neteikdams ne vārda.
Kāpēc tu tā dari? Vututu jautāja vīrietim. Kāpēc kalpo baltajiem velniem?
Melnādainais pasmaidīja, it kā pirmoreiz dzirdēdams kaut ko tik uzjautrinošu. Pēc tam viņš pieliecās tik zemu, ka ar lūpām gandrīz aizskāra meitenes ausis, un, jūtot ausi karsto dvašu, viņai sametās nelabi.
-Ja tu būtu mazliet vecāka, vīrietis sacija, es tev ar savu daiktu liktu laimē kliegt. Varbūt šonakt to darīšu. Ievēroju, ka tu labi dejo.
Uzlūkojusi melnādaino ar savām riekstu brūnajām acīm, Vututu nemirkšķinot, pat smaidot atteica:
-Ja tu mani to bāzīsi tur lejā, tad es kodīšu ar zobiem, kas man ir tur lejā. Esmu burve, un zobi man tur lejā ir ļoti asi.
Ar prieku Vututu redzēja, ka vīrieša sejas izteiksme mainās. Neko neteicis, viņš devās projām.
Vārdi bija pasprukuši, pašai nezinot un nedomājot. Vututu nešaubījās, ka ar viņas muti runāja šķelmis Elegba. Māvu bija radījis pasauli un tad, pateicoties Elegbas nebēdnībai, zaudējis par to interesi. Kurš gan cits, ja ne attapīgais Elegba zināja par dzelzscieto erekciju un runāja ar viņas muti, uz bridi izglābdams. Tonakt pirms gulēšanas Vututu pateicās Elegbam.
Daži ieslodzītie atteicās ēst. Par to viņus pēra tik ilgi, kamēr nelaimīgie paņēma ēdienu mutē un sāka košļāt, un pēriens bija tik nežēlīgs, ka divi cilvēki nomira. Pēc tam neviens vairs nemēģināja badoties līdz atpestīšanai. Kāds vīrietis un sieviete mēģināja izdarīt pašnāvību, lecot pār bortu. Sievietei paveicās. Vīrieti izglāba, piesēja pie masta un gandrīz visu dienu pēra, līdz viņa mugura bija vienās asinīs, un tad atstāja pa nakti uz klāja. Virām nebija nekā, ko ēst un dzert, izņemot paša čurās. Trešajā dienā viņš sāka murgot, viņa galva satūka un kļuva ļengana kā veca melone. Kad murgi beidzās, vīrieti iesvieda jūrā. Piecas nākamās dienas pēc šī negadījuma gūstekņus atkal saslēdza važās un ķēdēs.
Ceļojums ieslodzītajiem bija garš un smags, un ari apkalpei tas nebija izpriecas brauciens, lai gan jūrnieki bija iemācījušies nocietināt sirdi, iedomājoties, ka, tāpat kā fermeri, piegādā tirgum savus kustoņus.
Kādā jaukā, patīkamā dienā kuģis piestāja Bridžtaunas ostā Barbadosā, kur gūstekņus izveda krastā un zemās laivās nogādāja tirgus laukumā. Tur ar kliedzienu un nūju sitienu palīdzību visus sastādīja rindās. Atskanēja svilpe, un tirgus laukumā sākās drūzma grūstīdamies un dunkādami cits citu, vīri ar sarkaniem ģīmjiem kliedza, pārbaudīja, sauca, vērtēja, burkšķēja.
Vututu un Agašu ceļi šeit šķīrās. Viss notika ļoti ātri liela auguma vīrietis ar varu atvēra Agašu muti, apskatīja zobus, aptaustīja roku muskuļus, pamāja, un divi citi aizveda Agašu projām. Viņš neturējās pretī. Pametis skatienu uz māsu, Agašu iesaucās:
Nezaudē dūšu!
Vututu pamāja, un tad skatienu aizmigloja asaras un viņa ievaidējās. Viņa kopā ar brāli bija dvīņi, maģiski un spēcīgi. Šķirti tikai divi sāpju pārņemti bērni.
Pēc tam Vututu redzēja brāli vien reizi, un ne jau dzīvē.
Lūk, kas notika ar Agašu. Vispirms viņu aizveda uz garšvielu plantāciju, kur pilnīgi ne par ko katru dienu pēra, mācīja runāt lauzītā angļu mēlē un iesauca par Melno Džeku tumšās ādas krāsas dēļ. Agašu mēģināja bēgt, bet viņu ar suņiem notvēra, atveda atpakaļ un ar kaltu nocirta kājai vienu pirkstu, lai viņš gūst neaizmirstamu mācību. Agašu būtu nomiris bada nāvē, taču, kad atteicās ēst, viņam izdauzīja priekšzobus un pa šauru spraugu grūda iekšā auzu tumi: atlika vai nu to norit, vai noslāpt.
Pat tajos laikos priekšroka tika dota nebrīvē dzimušiem vergiem, nevis nesen atvestajiem afrikāņiem. Brīvībā dzimušie vergi mēģināja bēgt vai nonāvēties, abējādi radot saimniekiem zaudējumus.
Kad Melnajam Džekam bija sešpadsmit gadu, viņu kopā ar vairākiem citiem vergiem atkal pārdeva, šoreiz cukura plantācijas saimniekam Santodomingo salā. Tie viņu iesauca par
Hiacintu lielo vergu ar izdauzītiem zobiem. Plantācijā Agašu satika vecu sievieti no sava ciema (kamēr vēl viņas pirksti nebija tik samezgloti un cietuši no artrīta, viņa bija mājas verdzene), un veča pastāstīja, ka baltie ar nolūku izkliedē gūstekņus, kas nāk no vienas pilsētas, ciema, apkaimes, lai izvairītos no dumpjiem un sacelšanās. Viņiem nepatīkot, ja vergi sarunājas savā valodā.
Hiacints mazliet apguva franču valodu un bija spiests iekalt katoļu baznīcas mācību. Katru dienu jau pirms saullēkta viņš sāka darbu cukurniedru laukā un beidza labu laiku pēc saulrieta.
Viņam bija vairāki bērni. Kopā ar citiem vergiem Agašu nakts pirmajās stundās gāja uz mežu, pārkāpdams aizliegumu, un tur dejoja kalindu un dziedāja dievam melnajai čūskai Dambalo-Vedam. Tāpat arī Elegbam, Ogu un Šango, Zakam un daudziem citiem dieviem, kurus vergi atveda uz salu, atveda savos prātos un noslēpa sirdīs.
Santodomingo salas cukurniedru plantācijā reti kurš vergs nodzīvoja ilgāk par desmit gadiem. Viņiem tika atvēlēts zemes gabals, kuru varēja apstrādāt divas stundas pusdienlaika karstumā un piecas nakts melnumā (no vienpadsmitiem līdz četriem), un šajā laikā bija ari jāizaudzē un jāsagādā sev pārtika (saimnieki jau viņus neēdināja, tikai piešķīra mazu zemes pleķīti, uz kura izaudzēt sev pārtiku) un tajā pašā laikā bija arī jāguļ un jāsapņo. Taču arī šādos apstākļos ļaudis prata izbrīvēt laiku, kurā sanākt kopā, dziedāt un pielūgt dievus. Santodomingo zeme bija auglīga, un Dahomejas, Kongo un Nigērijas dievi laida tajā dziļas saknes zeldami un kuplodami, solīdami brīvību cilvēkiem, kas viņus nakts melnumā pielūdza birztalās.
Hiacintam bija divdesmit pieci gadi, kad labās plaukstas virspusē iekoda zirneklis. Koduma vieta iekaisa, miesa atmira, un drīz vien visa roka bija uztūkuši un purpura krāsā, tā smirdēja, pukstēja un dedzināja.
Viņam deva dzert tīru rumu, pēc tam ugunī nokaitēja inačetes asmeni, līdz tas gailēja sarkani balts, un piespieda slimajai vietai. Beigās roku nozāģēja līdz plecam un rētu piededzināja ar nokaitētu asmeni. Veselu nedēļu Hiacints nogulēja drudzī, bet pēc tam atgriezās darbā.
1791. gadā vergu dumpī piedalījās vergs ar vienu roku, vārdā Hiacints.
Birztalā pats Elegba iemiesojās Hiacintā, jādams viņā kā baltais cilvēks zirgā, runādams ar viņa muti. Hiacints no savas runas neko daudz neatcerējās, bet citi, kas bija līdzās, zināja teikt, ka viņš solījis vergiem brīvību. Hiacints atminējās tikai savu erekciju kā sāpīgu mietu un vēl to, ka viņš bija pacēlis abas rokas, arī zaudēto, pret Mēnesi.
Tika nokauta cūka, un plantācijas vīri un sievas dzēra karstas asinis, apsolīdami sevi un apvienodamies brālībā. Cits citam vergi zvērēja, ka viņi būs brīvības karaspēks, jau atkal solīdamies dieviem no zemēm, kurās bija nolaupīti un atvesti uz šejieni.