Ja kaujā ar baltajiem kritīsim, vergi cits citam teica, tad atdzimsim Āfrikā, pašu mājās, savās ciltīs.
Dumpī piedalījās vēl kāds Hiacints, tāpēc Agašu atkal ieguva jaunu vārdu: Lielais Vienrocis. Viņš cīnījās, lūdza, ziedoja, plānoja. Viņš redzēja, kā mirst draugi un mīļākās, tāpēc turpināja cīnīties.
Gņa ilga divpadsmit gadus neprātīga, asiņaina kauja pret plantāciju īpašniekiem, kuri sauca palīgā karaspēka vienības pat no Francijas. Vergi cīnījās, nepadevās un beigās neticamā kārtā uzvarēja.
1804. gada 1. janvārī Santodomingo ieguva neatkarību un kļuva pazīstama pasaulē kā Haiti Republika. Lielais Vienrocis šo dienu nepiedzīvoja. Viņš mira 1802. gada augustā no franču kareivja durkļa.
Lielā Vienroča (savulaik Hiacinta, vēl agrāk Melnā Džeka, bet sirdī vienmēr Agašu) nāves bridi viņa māsa Vututu, kas pirmajā plantācijā Karollnā bija pārdēvēta par Mēriju, vēlāk, kļūstot par mājas verdzeni, par Deiziju, bet pēc pārdošanas Lavēru ģimenei pie Ņūorleānas upes par Sakiju, juta uz ribām vēsu durkli, tāpēc sāka kliegt un nevaldāmi raudāt. Viņas dvlnītes pamodušās sāka brēkt. Meitiņas bija baltas kafijas krāsā, viņas jaundzimušās mazulītes krasi atšķīrās no melnādainajiem mazuļiem, kurus Vututu bija dzemdējusi plantācijā, pati būdama vēl tikai meitene, un kurus nebija redzējusi kopš tā laika, kad bērniem bija piecpadsmit un desmit gadu. Kad Vututu pārdeva tālāk, viņas vidējā meitiņa jau gadu kā bija mirusi.
Pēc izkāpšanas no kuģa Sakija daudzas reizes tika pērta; vienreiz viņai rētās sabēra sāli, citreiz pēriens bija tik smags un ilgs, ka meitene vairākas dienas nevarēja sēdēt un viņas mugura necieta pat vieglāko pieskārienu. Jaunībā ne vienu reizi vien viņu izvaroja melnādainie, kurus sūtīja uz viņas koka lažām, tāpat arī baltie. Viņu iekala ķēdēs. Tomēr viņa neizplūda vaimanās. Pēc tam kad Vututu ar brāli izšķīra, viņa pa īstam raudāja tikai vienu reizi: Ziemeļkarolīnā, kad vergu bērniem un suņiem barību lika vienā silē un viņas mazuļi rakņājās blakus suņiem. Viņa to redzēja toreiz un pēc tam vēl un vēl, bet tieši todien viņai salūza sirds.
Skaista Vututu bija tikai īsu brīdi. Ciešanu gadi paņēma savu, un skaistums aizgāja uz neatgriešanos. Seju viņai vagoja rievas, bet brūnās acis pauda pārāk daudz sāpju.
Pirms vienpadsmit gadiem, divdesmit piecu gadu vecumā, Vututu izkalta kreisā roka. Neviens no baltajiem nezināja, ko iesākt. Šķita, ka miesa rokā izkūst, paliek vien kauli, un roka ļengani nokārās gar sāniem, pavisam izģindusi, gandrīz vai nekustīga. Vututu tad kļuva par mājas verdzeni.
Verdzenes virējas un mājsaimnieces prasme atstāja iespaidu uz plantācijas saimnieka Kastertona ģimeni, taču izkaltusi roka satrauca misis Kastertoni, tāpēc Vututu tika pārdota Lavēru ģimenei, kas pirms gada bija ieradusies no Luiziānas. Lavēra kungs bija tukls, jautrs cilvēks, kuram vajadzēja labu pavāri un kalponi visiem darbiem, un verdzenes Deizijas izkaltusi roka viņā neizsauca ne mazāko riebumu. Gadu vēlāk ģimene atgriezās Luiziānā, paņemot līdzi verdzeni Sakiju.
Ņūorleānā pie viņas nāca sievietes (un ari vīrieši) pirkt dziedinošus līdzekļus, mīlestības amuletus un mazus fetiša priekšmetus lielākoties melnādainie, bet bija arī baltie. 1.avēru ģimene izlikās neko neredzam. Varbūt cilvēki priecājās par kalponi, kas iedveš bailes un cieņu. Taču brīvību verdzenei viņi nedeva.
Kādu nakti Sakija devās uz slīkšņu, kur dejoja kalindu un bambulu. Tāpat kā Santodomingo un tēvzemē, arī te dejotājiem bija voudon, melna čūska, lai gan jāatzīst, ka viņas un citu afrikāņu zemju dievus šejienieši nepielūdza tik dedzīgi kā viņas brālis ar saviem domubiedriem. Taču Sakija dievus pielūdza un sauca vārdā, cerēdama uz viņu labvēlību.
Viņa dzirdēja balto cilvēku sarunas par dumpi (tā viņi to sauca) Santodomingo un to, ka tas lemts neveiksmei. Paskat! Kanibālu zeme! Vēlāk gan visas runas pieklusa.
Pēc tam viņai radās iespaids, ka visi izliekas: tādas Santodomingo nemaz nav bijis, bet Haiti vārdu neviens pat mutē neņēma. Varēja nodomāt, ka visa amerikāņu nācija ar ticības spēku vien grib izdzēst izmēros lielo Kārību salu no pasaules kartes.
Jaunā Lavēru paaudze izauga modro Sakijas acu uzraudzībā. Mazākā atvase, nespēdama izrunāt vārdu Sakija, teica mamma Zuzū, un vārds viņai pielipa. Pienāca 1821. gads, Sakijai jau bija pāri par piecdesmit, bet viņa izskatījās krietni vecāka.
Sakija zināja vairāk noslēpumu nekā vecā Sanitē Dēdē, kas pārdeva saldumus pie Kabildo, vairāk nekā Mari Salopē, kas dēvēja sevi par vudū karalieni: abas bija brīvas sievietes, krāsainās, bet mamma Zuzū verdzene, kas arī mirs nebrīvē, vismaz kungs tā apgalvoja.
Jaunā sieviete, kas ieradās izzināt, kur pazudis viņas virs, nosauca sevi par Parisa atraitni. Ar augstām krūtīm, jauna un lepna. Viņas dzīslās ritēja afrikāņu, eiropiešu un indiāņu asinis. Ada viņai bija iesarkana, mati mirdzoši melni, acis melnas un augstprātīgas. Virs Žaks Pariss, jādomā, bija miris. Pēc aprēķiniem viņam bija trīs ceturtdaļas balto asiņu, aristokrātiskas dzimtas ārlaulības dēls, viens no daudzajiem, kas ieceļoja no Santodomingo, dzimis brivs tāpat kā viņa satriecošā jaunā sieva.
- Mans Žaks. Vai viņš ir miris? Parisa atraitne gribēja zināt. Jaunā sieviete strādāja par frizieri, staigādama no mājas uz māju un ieveidodama matus Ņūorleānas elegantajām dāmām pirms obligātajiem saviesīgajiem vakariem.
Palūgusi padomu kauliem, mamma Zuzū pašūpoja galvu.
- Jūsu virs ir ziemeļos kopā ar balto sievieti, viņa teica. Kopā ar zeltmati. Dzīvs.
Tā nebija burvestība. Ņūorleānā pietika tikai zināt, ar ko Žaks Pariss aizbēdzis, un sievietes matu krāsu.
Mamma Zuzū bija pārsteigta, ka Parisa atraitne vēl nezina, ka viņas Žaks katru nakti sprauž savu mazo kvarterona bibīti Kolfaksas meitenē ar rožainu ādas krāsu. Protams, ja nebija tik piedzēries, lai tas derētu tikai čurāšanai. Bet varbūt viešņas vizītei bija cits iegansts?
Parisa atraitne nāca pie sirmās verdzenes reizi vai divas nedēļā. Pēc mēneša viņa večiņai atnesa dāvanas: matu lenti, sēkliņu kūku un melnu gaili.
- Mamma Zuzū, jaunā sieviete paziņoja, pienācis laiks mācīt man to, ko zināt jūs.
- Labi, mamma Zuzū atbildēja, labi zinādama, no kuras puses pūš vējš. Turklāt Parisa atraitne bija atzinusies, ka piedzimusi ar kopā saaugušiem kāju pirkstiem, tātad dvīnīte, kas mātes miesās iznīcinājusi otro bērnu. Kas cits mammai Zuzū atlika?
Savai skolniecei viņa mācīja, ka divi auklā savērti muskatrieksti, ja tos nēsā kaklā, dziedē sirdsklauves, līdz aukla pārtrūkst, bet uzšķērsts balodis, kas vēl nav lidojis, uzlikts uz sirdzēja galvas, izvelk laukā drudzi. Mācīja, kā no ādas uzšūt vēlmju somiņu, mazu ādas somiņu, kurā jāliek trīspadsmit peniji, deviņas kokvilnas sēkliņas un melna ūdra sari, un pēc tam tikai jāparīvē, un vēlme īstenojas.
Parisa atraitne iegaumēja visu, ko mamma Zuzū viņai stāstīja. Dievi gan jauno dāmu īsti neinteresēja. Patiesi ne. Viņai vairāk patika taustāmas lietas. Ar prieku jaunā sieviete klausījās par vardi, kas jāiemet medū un pēc tam skudru pūznī. Kad vardes kauliņi kļūst tīri un balti, kārtīgi raugoties, var saskatīt plakanu sirdsveida kauliņu, bet citu ar āķi. Aķveida kauliņš tad jāiekarina cilvēka apģērbā, kura mīlestību vēlies iegūt, bet sirdskauls jānoglabā drošā vietā (ja tas pazudīs, iemīļotais pret tevi izturēsies kā nikns suns). Ja visu izdarīsi pareizi, iecerētais būs tavs.
Viņa uzzināja ari to, ka izkaltētas čūskas pulveris, piejaukts pūderim, kuru lieto ienaidniece, padarīs to aklu, un cilvēku var noslīcināt, paņemot viņa apakšveļas gabalu, apgriežot ar iekšpusi uz āru un pusnaktī paliekot zem ķieģeļa.