Mamma Zuzū parādīja Parisa atraitnei pasaules brīnumsakni, Džona Iekarotāja lielo un mazo sakni, tāpat arī pūķa asinis, baldriānu un piecpirkstu zālīti, iemācīja sagatavot nīdējošu tēju, seko man ūdeni un Šingo burvju ūdeni.
To visu un ne to vien mamma Zuzū parādīja Parisa atraitnei, tomēr piedzīvoja vilšanos. Kā varēdama, viņa atklāja slepenās patiesības, dziļās zināšanas, stāstīja par Elegbu, Māvu, Aidohvedo voudon čūsku un visu pārējo, taču Parisa atraitnē (atklāšu jums viņas īsto vārdu un to, kas vēlāk viņai atnesa slavu, Mari Lavo. Ne jau dižā Mari Lavo, par kuru būsiet dzirdējuši, tā bija viņas māte, kura kļuva par Glapiona atraitni) interese par tālo zemju dieviem tā ari nepamodās.
Santodomingo bija auglīga melnzemes strēmele, kurā afrikāņu dievības zēla un plauka, taču šeit ar visu kukurūzu un melonēm, vēžiem un kokvilnu gan bija neauglīgs tuksnesis.
- Viņa jau negrib zināt, mamma Zuzū sūrojās savai uzticības personai Klementīnei, kas staigāja pa apkaimes mājām, vākdama mazgāšanai aizkarus un segas. Uz vaiga Klementīnei bija applaucējumu rētas, un viens no viņas bērniem bija miris no apdegumiem, kad apgāzās katls ar verdošu ūdeni.
- Tad nemāci viņu, Klementīne deva padomu.
- Es mācu, bet viņa jau nesaprot, kas vērtīgs, un interesējas tikai par to, kas derīgs pašai. Piedāvāju briljantus, bet viņa labāk izvēlas skaistu stikliņu. Dodu puspudeli vislabākā sarkanvīna, bet viņa dzer rāvu. Dodu paipalu, bet viņai labāk garšo žurkas.
- Bet kāpēc tad tu esi tik uzstājīga? Klementīne nesaprata.
Mamma Zuzū parausta kalsnos plecus, izkaltusi roka notrīc.
Atbildes nav. Varētu teikt, ka viņa māca aiz pateicības, ka pati vēl dzīva, un vēl mamma Zuzū taču pārāk bieži redzējusi nāvi. Varētu teikt: viņa sapņo, ka vienudien vergi sacelsies, tāpat kā sacēlās (un tika sakauti) Lapleisā, taču sirdī viņa zina, ka bez Āfrikas dieviem baltie vergturi nekad netiks sakauti un vergi nekad neatgriezīsies savā zemē.
Dzīvība mammā Zuzū apdzisa pirms divdesmit gadiem tajā drausmīgajā naktī, kad viņa sajuta aukstu tēraudu starp ribām. Tagad viņa nemaz nedzīvo, bet tikai ienīst. Ja mammai Zuzū pajautātu, kas ir naids, viņa vairs nespētu pastāstīt par divpadsmit gadus veco meiteni uz smirdošā kuģa viss atmiņā bija pārvilcies ar kreveli, pārāk daudz pātagas cirtienu un sitienu saņemts, pārāk daudzas naktis pavadītas roku dzelžos, pārāk daudz šķiršanās un sāpju. Tomēr viņa pastāstītu par dēlu un to, ka viņam tika nocirsts īkšķis, kad saimnieks atklāja, ka zēns māk lasīt un rakstīt. Tāpat arī par divpadsmitgadīgo meitu, kas astoto mēnesi bija mātes cerībās no uzrauga, un tad sarkanā zemē tika izrakta bedre, kurā ielika meitenes lielo vēderu un līdz asinīm sita viņai pa muguru ar pātagu. Par spīti glīti izraktai bedrei, svētdienas rītā nomira gan mazulis, gan meita, kamēr baltie bija dievkalpojumā…
Pārlieku daudz sāpju.
- Pielūdz viņus, mamma Zuzū teica jaunajai Parisa atraitnei slīkšņā stundu pēc pusnakts. Abas bija līdz viduklim kailas, svīzdamas mitrajā naktī, un baltā mēnesnīca piešķīra viņu ādai īpašu spīdumu.
Parisas vīrs Žaks (kura nāvei trīs gadus vēlāk bija vairākas īpatnējas pazīmes) bija Mārī šo to stāstījis par Santodomingo dieviem, bet viņu tie bija garlaikojuši. Spēku varēja iegūt rituālos, nevis no dieviem.
lā nu mamma Zuzū kopā ar Parisa atraitni dungodama dedzīgi mīdījās staignājā. Abas skandināja melno čūsku dziesmu brīvā krāsainā sieviete un verdzene ar izkaltušu roku.
- Pasaule nav tikai tavs pašlabums, tava ienaidnieka krišana, mamma Zuzū skaidroja.
Daudzi rituāla vārdi, kurus viņa agrāk zināja tāpat kā brālis, bija izgaisuši no atmiņas. Glītajai Mari Lavo mamma Zuzū gan teica, ka vārdiem nav nozīmes, tikai melodijai un ritmam. Bet tad, mīņādamās un dziedādama muklājā, mamma Zuzū pēkšņi redzēja neparastu vīziju: dziesmas, kalindas, bambulas un visi pārējie ekvatoriālās Āfrikas ritmi lēni plūst pār pusnakts ainavu un visa pasaule sāk trīsēt un līgoties sendievu ritmā, kuru valstību mamma Zuzū atstājusi. Taču pat ar to (nezin kādā veidā viņa to slīkšņā atskārst), pat ar to nebūs pietiekami.
Pagriezusies pret glīto Mārī, mamma Zuzū pēkšņi ierauga sevi ar jaunās sievietes acīm melnādainu vecenīti ar grumbainu seju, gar sāniem nokārušos kaulainu roku, kura redzējusi savus bērnus cīnāmies ar suņiem par ēdamo. Skatīdamās sevī, mamma Zuzū atskārst, ka jaunā sieviete jūt pret viņu riebumu un bailes.
Iesmējusies viņa sakņūp un satver labajā rokā melno čūsku garu kā rīksti un resnu kā kuģa tauva.
- Lūk, viņa paziņo, mūsu voudon\
Pēc tam viņa ieliek padevīgo čūsku grozā, kuru tur rokās pārbiedētā Mari.
Mēnesnīcas gaismā večiņai pēdējo reizi atveras otrā redze un viņa ierauga brāli Agašu. Pēdējo reizi viņa redzēja Agašu kā divpadsmitgadīgu zēnu Bridžportas tirgū, bet tagad viņš ir ražens vīrietis, plikpauris, un platā smaidā atklāj aplauztus zobus. Viņa muguru klāj dziļas rētas. Vienā rokā brālis tur mačeti. Labās rokas vietā ir tikai stumbenis.
Večiņa paceļ savu veselo kreiso roku.
- Pakavējies bridi, paliec, viņa čukst. Es drīz nākšu! Būšu kopā ar tevi.
Bet Mari Parisa domāja, ka vecenīte runā ar viņu.
DIVPADSMITĀ NODAĻA
Reliģiju, tāpat kā morāli, Amerika ieguldījusi drošos, peļņu nesošos vērtspapīros. Šai nācijai ir neapstrīdama pārliecība par Dieva svētību pār viņu valsti, jo viņi to ir pelnījuši. Amerikas dēli, lai kādu doktrīnu atzītu vai neatzītu, nedomādami parakstīsies zem šī nacionālā kredo.
Agnese Repuere. "Laikmeti un tendences"
Ēna brauca uz rietumiem caur Viskonsinu un Minesotu uz Ziemeļdakotu, kur sniegiem klātās virsotnes atgādināja milzīgus gulošus bifeļus. Viņi abi ar Trešdienu stundām ilgi neredzēja neko citu. Pēc tam viņi pagriezās uz dienvidiem, uz Dienviddakotas rezervātu pusi.
Limuzīnu, pie kura stūres Ēna sēdās ar prieku, Trešdiena bija pārdevis un tā vietā nopircis vecu, sagrabējušu Winnebago treileru, kas ne īpaši izteikti, taču uzbāzīgi un nepārprotami smirdēja pēc runča un Ēnam nepavisam nepatika.
Kad viņi pabrauca garām pirmajai norādei uz Rašmoras kalnu, līdz kuram vēl aizvien bija pāris simti jūdžu, Trešdiena noburkšķēja:
- Tagad tā ir svētā zeme.
Ēna nobrīnījās, jo bija pārliecināts, ka Trešdiena aizmidzis.
- Cik zinu, te ir indiāņu svētvieta, viņš atsaucās.
- Svēta vieta, Trešdiena turpināja, tā ir amerikāņu pieeja viņi grib dot ļaudīm ieganstu atbraukt un pielūgt. Šajos laikos vairs nevar vienkārši atbraukt un apskatīt kalnu. Tam jau domāti tie mistera Gutzona Borgluma prezidentu milzu ģīmji. Ja jau izkalti, tad biļete rokā, un ļaudis var bariem braukt un skatīties dabā to, kas redzēts uz tūkstošiem pastkaršu.
- Es reiz pazinu čali, kas nodarbojās ar svarcelšanu "Muskuļu darbnīcā", jau sen. Viņš stāstīja, ka Dakotas indiāņu zēni kāpj kalnā, riskējot ar dzīvību, uztraušas cits citam plecos tā, lai pašā augšā esošais varētu uzčurāt prezidentam uz deguna.
Trešdiena gardi nosmējās.
- O, lieliski! Vienreizīgi! Vai kāds no prezidentiem ir izpelnījies īpašas indiāņu dusmas?
Ēna paraustīja plecus.
- To viņš neteica.
Zem mašīnas riteņiem skrēja kilometrs pēc kilometra. Ēnam šķita, ka pats stāv uz vietas, bet Amerikas ainava slīd garām ar ātrumu deviņdesmit kilometri stundā. Ziemas dūmaka izplūdināja it visa kontūras.