Bija ceļojuma otrās dienas vidus, galamērķis ar roku aizsniedzams. Ēna pēc ilgas domāšanas ierunājās:
- Pagājušajā nedēļā Leiksaidā pazuda meitene. Kamēr bijām Sanfrancisko.
-Jā? Trešdiena vienaldzīgi novilka.
- Skolniece Elisona Magoverna. Nejau pirmā, kas tur pazudusi. Daudzi bērni izgaisuši bez pēdām, un visi ziemā.
Trešdiena sarauca uzaci.
- Traģēdija, vai ne? Tās mazās sejiņas uz piena pakām, lai gan neatceros, kad pēdējo reizi redzēju bērna bildi uz piena pakas. Un arī ceļmalas atpūtas vietās uz sienas. Vai esi mani redzējis? Dziļi eksistenciāls jautājums zelta laikmetā. Vai esi mani redzējis? Pie krustcelēm pagriez!
Ēnam šķita, ka virs galvas dzird helikopteru rūkoņu, taču mākoņi bija pārāk zemu, lai kaut ko saskatītu.
- Kāpēc izvēlējies tieši Leiksaidu? Ēna painteresējās.
- Es taču teicu! Jauka, klusa vietiņa, kur var paslēpties. Prom no acīm un radariem.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka tāpēc. Bet tagad pa kreisi, Trešdiena attrauca.
Ēna stūrēja pa kreisi.
- Kaut kas nav riktīgi, Trešdiena noburkšķēja. Nolādēts! Velns viņu rāvis! Brauc lēnāk, bet neapstājies!
- Varbūt kaut ko man paskaidrosi?
- Nepatikšanas. Vai nezini citu ceļu?
- Nevaru iedomāties. Dienviddakotā esmu pirmo reizi, Ēna atbildēja, turklāt nezinu, uz kurieni braucam.
Viņpus kalna miglā nozibsnlja sarkana gaisma.
- Bloķē mums ceļu. Trešdiena iegrūda roku dziļi žaketes kabatā, pēc tam otrā, kaut ko meklēdams.
- Varu apstāties un apgriezties riņķi. Ja mums būtu džips, es brauktu nost no ceļa. Taču Winnebago apgāzlsies, ja es mēģināšu ar to tikt pāri grāvim.
- Nav nozīmes. Viņi būs ari aiz muguras, Trešdiena atbildēja, samazini ātrumu līdz divdesmit kilometriem, piecpadsmit.
Ēna iemeta skatienu spogulītī. Apmēram puskilometru aiz viņiem spīdēja mašīnas lukturi.
- Vai tiešām? viņš pārjautāja.
Trešdiena nošņācās.
- Tiešām, tāpat kā olas paliek olas, viņš izmeta. lā teica tītaru audzētājs, savākdams sava pirmā bruņrupuča dējumu. Rokā gan!
Izņēmis no kabatas krita gabaliņu, Trešdiena sāka skribelēt uz mašīnas paneļa tādu kā algebras vienādojumu, bet varbūt (Ēnam iešāvās prātā) viņš bija kā klaidonis, kas raksta citiem klaidoņiem garu vēsti klaidoņu šifrā: nikns suns, bīstama pilsēta, jauka sieviete, ērts cietums, kurā pārnakšņot…
- Labi, Trešdiena pamāja. Tagad spied līdz četrdesmit. Un nekādā gadījumā neapstājies!
Viena no mašīnām aiz viņiem, ieslēgusi bākugunis un sirēnu, strauji tuvojās.
- Centies nesamazināt ātrumu, Trešdiena atkārtoja. Viņi tikai grib piespiest mūs braukt lēni, vēl pirms ir mūs nobloķējuši. Skraps. Skraps. Skraps.
Ēna uzbrauca kalnā. Ceļš bija aizšķērsots pavisam tuvu, ne tālāk par puskilometru. Pār šoseju rindojās divpadsmit mašīnas, bet uz pievadceļa stāvēja policijas spēkrati un vairākas melnas apvidus mašīnas.
- Tā, lūk. Trešdiena nolika kritiņu. Winnebago panelis bija noklāts ar tādām kā rūnām.
Mašīna ar sirēnu, jau turpat aiz muguras, samazināja ātrumu, un no skaļruņa atskanēja balss:
- Brauciet malā!
Ēna uzmeta skatienu Trešdienām.
- Pa labi, vecais norīkoja. Brauc nost no ceļa!
- Man nesanāks. Apgāzisimies!
- Viss būs pa pirmo. Pa labi! Ko gaidi?
Ēna ar labo roku rāva stūri uz leju, un Winnebago noraustījies sasvērās. Brīdi šķita, ka māja uz riteņiem tiešām apgāzīsies, taču pasaule aiz logiem izplūda un sāka mirdzēt kā dzidra ezera atspulgs, kuru saviļņojusi vēja brāzma, un Dakota izstiepās un mainīja veidolu.
Mākoņi, migla, sniegs un diena izzuda.
Tagad virs galvas mirdzēja zvaigznes kā sasaluši gaismas šķēpi, iedurti naksnīgajās debesīs.
- Mašīnu atstāsim tepat, Trešdiena paziņoja. Tālāk iesim kājām.
Izslēdzis dzinēju, Ēna paņēma no aizmugures sēdekļa mēteli, Sorel ziemas zābakus un cimdus. Viņš izkāpa no mašīnas un gaidīja.
- Nu tad ejam! Ēna teica.
Trešdiena pavērās viņā ar uzjautrinājumu, taču viņa acis bija vēl kaut kas varbūt aizkaitinājums? Vai arī lepnums?
- Kāpēc tu nerunā pretī? Kāpēc nekliedz, ka tas nav iespējams? Kāpēc, velns parāvis, esi tik paklausīgs un velnišķīgi rāms?
- Tāpēc, ka tu man nemaksā, lai es uzdotu jautājumus, Ēna sacīja un tad, aptvēris, ka šie vārdi ir patiesi, piebilda:
Starp citu, pēc Loras es vairs ne par ko nebrīnos.
- Kopš viņa atgriezās no mirušo valstības?
- Kopš uzzināju, ka viņa drāzās ar Robiju. Tas gan sāp. Viss pārējais ir dzīves sīkumi. Kurp mēs tagad ejam?
Trešdiena norādīja virzienu, un abi sāka soļot. Zem kājām bija slidena klints, līdzīga vulkāna lavai, vietām kā stikls. Gaiss dzestrs, tomēr ne tik auksts kā ziemā. Neveikli, sāniski abi kāpa lejup pa kalnu. Ieraudzījuši grumbuļainu taku, gāja pa to. Ēna pameta skatienu uz kalna pakāji un aptvēra, ka tas, ko viņš redz, nav iespējams.
- Pie velna, kas tad tas? viņš iesaucās.
Trešdiena pielika pirkstu pie lūpām un strauji pameta ar galvu. Klusu.
Lejā pie kalna rēgojās zila metāla mehānisms ar mirgojošiem lukturiem, tāds kā zirneklis traktora lielumā. Aiz zirnekļa vīdēja kaulu čupiņu rinda, un katrai no tām blakus mirgoja uguns, mazliet lielāka par sveces liesmu.
Trešdiena pamāja Ēnam, lai turas pa gabalu. Ēna spēra soli sāņus uz slidenās takas, lai turētos pa gabalu, un tas bija liktenīgi: potīte sašķiebās un viņš kūleņodams slīdēja lejup pa nogāzi. Krizdams viņš centās ieķerties klintī, taču vulkāniskais stikls pārgrieza ādas cimdu kā papīru.
Beigās viņš piezemējās kalna pakājē starp mehānisko zirnekli un kauliem.
Atbalstījies ar roku pret zemi, Ēna mēģināja uzslieties kājās un nejauši ar roku pieskārās kaulam, šķiet, apakšstilba kaulam, un…
.. .viņš stāvēja dienas gaismā ar cigareti mutē, skatīdamies rokas pulksteni. Visapkārt bija mašīnas, daža tukša, daža ne. Nevajadzēja dzert to pēdējo krūzi kafijas, tagad tik ļoti gribējās čurāt, ka vairs nevarēja izturēt.
Pienāca vietējās varas pārstāvis, liela auguma virs ar apsarmojušām valziiga ūsām. ŠI vira vārdu gan viņš nevarēja atcerēties.
- Tiešām nezinu, kā varējām viņus pazaudēt, vietējās varas pārstāvis neveikli taisnojas.
- Gan jau redzes māns, viņš atbild. Drausmīgi laikapstākļi. Migla. Jādomā, ka mirāža. Droši vien aizbrauca pa citu ceļu. Bet mēs gaidījām šeit.
Vietējās varas pārstāvis izskatās vīlies.
- Ak tā. Un es domāju, ka tāpat kā "X failos", viņš novelk.
- Baidos, ka nekā tik aizraujoša.
Dažreiz viņu moka hemoroīdi, un šobrīd tūplis sāk sūrstēt, ziņodams par uzliesmojumu. Kaut ātrāk tiktu atpakaļ uz šosejas! Viņš gribētu, kaut tur tuvumā būtu koks, aiz kura varētu pastāvēt čurāt gribas arvien trakāk. Nometis cigareti zemē, viņš to samīda.
Vietējās varas pārstāvis, piegājis pie policijas mašīnas, kaut ko saka šoferim. Abi pašūpo galvu.
Viņam ienāk prātā, ka varētu vienkārši sakost zobus un iedomāties sevi esam Maui, bez nevienas dzīves dvēseles visapkārt, un pačurāt uz mašīnas pakaļējā riteņa. Kaut jel viņam nebūtu bijis šīs briesmīgās kautrības čurāšanas jomā, varbūt vēl kādu bridi tomēr varētu paciesties, tomēr prātā uzplaiksnīja avīžraksta izgriezums, ko kāds reiz, pirms trīsdesmit gadiem, bija piespraudis universitātes kopmītnes hallē pie ziņojumu dēļa, brīdinājuma stāsts par kādu vīru, kas braucis tālsatiksmes autobusā ar sabojātu tualeti. Vīrs visu ceļu cieties, bet, kad beidzot nonācis galamērķi, nabagam bija jāievieto katetrs, lai viņš vispār spētu pačurāt.