Tas taču bija smieklīgi. Viņš taču nav nekāds vecis. Aprīlī svinēs piecdesmito dzimšanas dienu, un viņa urinceļi darbojas normāli. Viss darbojas normāli.
Viņš izvelk mobilo, pieskaras izvēlnei, slidina uz leju, līdz atrod numuru, kas reģistrēts kā "Veļas mazgātava". Toreiz, to ierakstot, viņš bija uzjautrinājies, jo tas bija aģentu koda vārds vecajā "The Man from U.N.C.L.E." seriālā, taču tagad, skatoties uz ierakstu, viņš attopas, ka ir visu sajaucis, koda vārds bija "Šūšanas darbnīca" un seriāls bija "GetSmart". Viņš joprojām pēc šiem gadiem jūtas nedaudz nokaunējies un viegli apmulsis, jo bērna gados nebija aptvēris, ka tā ir komēdija, un vienkārši gribēja sev kurpi-telefonu…
Tālrunī atsaucas sievietes balss:
- Lūdzu?
- Te misters Pilsēta. Man vajag misteru Pasauli.
- Mirkli pagaidiet! Paskatīšos, vai nav aizņemts.
Iestājas klusums. Pilsēta sakrusto kājas, pavelk uz vēdera
augstāk jostu, lai tik traki nespiež pūsli, jā, ir jānomet tie pēdējie pieci kilogrami.
Un tad izmeklēti pieklājīga balss saka:
- Hallo, mister Pilsēta!
- Viņi mums izspruka, Pilsēta ziņo. Iekšās viņam iestrēdzis sarūgtinājuma kamols: maitas, netīrie kuņas dēli, Meža un Akmens slepkavas, ak kungs! Nosist tik krietnus vīrus! Tik krietnus. Eh, kā derētu nojāties ar misis Mežu, taču viņš zina, ka tik ātri pēc Meža nāves nevar… Tāpēc katru otro nedēļu jāizmaksā viņai vakariņas, nu nekas, gan jau nākotnē noderēs, sieviete ir tik pateicīga par izrādīto uzmanību…
- Kā viņiem tas izdevās?
- Nezinu. Nobloķējām ceļu, šiem nebija kur sprukt, tomēr aizlaidās.
- Tikai vēl viena dzīves mazā mistērija. Neko darīt. Vietējos nomierināji?
- Pateicu, ka tas bija redzes māns.
- Uzķērās?
- Varbūt.
Mistera Pasaules balss šķiet dīvaini pazīstama. Ērmota doma: viņš taču strādā mistera Pasaules tiešā pakļautībā divus gadus, sarunājas ar viņu katru dienu, protams, balss ir pazīstama.
- Nu jau šie būs gabalā.
- Vai sūtīt cilvēkus uz rezervātu, varbūt tur šos pārtversim?
- Nav vērts. Pārāk daudz juridisku klapatu, rit varu nospiest virkni citu pogu. Laika mums ir daudz. Brauc tūlīt šurp! Man darba pilnas rokas, jāsasauc stratēģiskā apspriede.
- Nepatikšanas?
- Čurāšanas sacīkstes. Piedāvāju rikot pie mums. Tehniskie grib Ostinā, varbūt Sanhosē, spēlētāji Holivudā, bet netveramie Volstrītā. Katrs grib savā pagalmā. Neviens negrib piekāpties.
- Ko lai tagad daru?
- Pagaidām neko. Vieniem uzrūkšu, citus paglaudīšu. Tu jau zini kā parasti.
- Jā, ser.
- Veiksmi, Pilsēta!
Atskan signāls.
Pilsēta domā, ka tagad noderētu īpašo uzdevumu vienība, kas noķertu to draņķa Winnebago, varbūt jānomīnē ceļš vai jāpalaiž atombumba, lai tie bastardi redz, ka nav nekādi joki. Misters Pasaule reiz viņam bija teicis: Mēs rakstām vēsturi ar uguns burtiem, bet misters Pilsēta patlaban domā: augstā debess, ja tūlīt nepamīzīšu, niere būs čupā, sasprāgs gabalos tā, kā paps bija teicis garā ceļā Pilsētas bērnībā, kad viņi brauca pa starpštatu šoseju: Man ūdens pacēlies līdz zobiem. Misters Pilsēta to dzird vēl tagad, ausīs skan asais jenkiju akcents: Man drīz jānolaiž ūdens. Ūdens pacēlies līdz /.obiem…
…tikmēr Ēna juta, ka sveša roka mēģina atraut viņa plaukstu no kaula, kurā viņš ieķēries, atlaužot vaļā vienu pirkstu, tad otru, trešo… Čurāt vairs negribējās; viņš bija pavisam cits cilvēks. Ēna stāvēja uz gludas kā stikls klints, virs galvas atkal mirdzēja zvaigznes, un kauls bija zemē pie citiem kauliem.
Trešdiena, vēlreiz pamājis, ka jāklusē, sāka soļot, un Ēna viņam sekoja.
Mehāniskais zirneklis pēkšņi iečīkstējās, un Trešdiena sastinga. Ari Ēna apstājies sāka gaidīt, kas notiks. Nozibsnīja zaļas gaismiņas, skriedamas pār zirnekli krustām šķērsām. Ēna centās elpot pēc iespējas klusāk.
Kas tad galu galā notika? Varētu nodomāt, ka viņš pa logu ieskatījies cita cilvēka galvā. Un tad Ēna attapās: misters Pasaule! Tas taču biju es pats, kam tā šķita pazīstama. To domāju es, nevis Pilsēta! Tāpēc jau viss šķita tik dīvaini. Ēna centās atcerēties, kur un kad dzirdējis šo balsi, tomēr bez panākumiem.
Gan jau atbilde atnāks, viņš sevi mierināja, agri vai vēlu, bet atnāks!
Zaļās gaismiņas kļuva zilas, tad sarkanas, pēc tam izplūda sārtas, un zirneklis nostājās uz saviem metāla taustekļiem. Trešdiena gāja uz priekšu vientuļš stāvs zem zvaigznēm, platmalē, viņa nonēsātais, tumšais apmetnis ik pa brīdim noplandīja nekurienes vējā, viņa spieķis klaudzēja pret stikla gludo klinti.
Kad metāla zirneklis kļuva tikai par tālu mirgoņu zvaigžņu gaismā, Trešdiena sacīja:
- Tagad ir droši runāt.
- Kur mēs esam?
- Aizkulisēs, Trešdiena atbildēja.
- Kā, lūdzu?
- Uzskati, ka esam aizkulisēs. Kā teātri vai tamlīdzīgi. Es tevi aizvedu no skatītāju zāles, un tagad mēs esam aiz skatuves. Šis ir īsceļš.
- Tikko pieskāros tam kaulam, uzreiz spēju nolasīt kāda tipa, Pilsētas, domas. No tiem aģentiem. Viņš mūs ienīst.
-Jā-
- Viņam ir priekšnieks, vārdā misters Pasaule. Šķita pazīstams, bet nespēju atcerēties, kādā sakarā. Es skatījos Pilsētas galvā, bet varbūt biju iekšā? Nevaru saprast.
- Vai viņi zina, uz kurieni ejam?
- Cik sapratu, akcija atsaukta. Viņi negrib mums sekot rezervāta teritorijā. Vai mēs dodamies uz rezervātu?
- Varbūt.
Trešdiena atspiedās uz spieķa.
- Bet kas tas par zirnekli?
- Paraugdemonstrējums. Meklēšanas mehānisms.
- Vai viņi ir bīstami?
- Jābūt gatavam uz visļaunāko tikai tā var nodzīvot tik ilgi, cik es.
Ēna pasmaidīja.
- Un cik tad ir to gadu?
- Tikpat, cik manai mēlei, Trešdiena atbildēja. Esmu pāris mēnešu vecāks par saviem zobiem.
- Tu spēlē kārtis, tik tuvu piespiedis krūtīm, ka neesmu drošs, vai tās maz ir kārtis.
Trešdiena kaut ko noburkšķēja.
Jo kalns, jo grūtāk bija tajā uzkāpt.
Ēnam sāka sāpēt galva. Zvaigznēm bija savs pulss, tās pulsēja saskaņoti ar sāpēm deniņos un krūtīs. Pie nākamā kalna viņš paklupa, atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet sāka rīstīties.
Iebāzis roku krūšu kabatā, Trešdiena izņēma blašķīti.
- Ierauj malku, viņš teica, tikai vienu!
Dzēriens bija sīvs un izgaisa mutē kā labs brendijs, lai gan alkohols tas nebija. Trešdiena paņēma blašķi un iebāza atpakaļ kabatā.
- Skatītājam nelon staigāt aizskatuvē. Tāpēc jau tev sametās šķērmi. Jāpasteidzas, lai ātrāk tiekam projām.
Abi pielika soli: Trešdiena stingrā gaitā, Ēna ik pa brīdim paklupdams, lai gan pēc dzēriena viņš bija atspirdzis. Mutē bija palikusi apelsīna mizas, rozmarīna eļļas, piparmētru un āboliņa garša.
Trešdiena saņēma viņu aiz rokas.
- Rau, viņš teica, pamājis uz divām vienādām, kā akmensledū sasalušām klintsradzēm kreisajā pusē.