- Iziesim cauri! Turies man blakus!
Ejot sejā vienlaikus iesitās auksts gaiss un spilgta dienas gaisma. Viņš apstājās un aizvēra acis apjucis un gaismas apžilbināts -, un tad, ar roku sargājot acis no gaismas, atkal tās pavēra.
Viņi apstājās pakalna vidū. Dūmaka bija izklīdusi, atkāpusies saulainas, dzestras dienas priekšā, debesis mirdzēja dzidri zilas. Kalna pakājē vijās grantsceļš, pa kuru kā rotaļu mašīniņa brauca sarkans pikaps. Ēnam sejā iesitās malkas dūmu mutulis, acis sāka asarot. Dūmi kāpa no tuvākās mājas skursteņa. Izskatījās, ka dzīvojamo treileru kāds pirms trīsdesmit gadiem novietojis pakalna nogāzē un tur to ari pametis. Mājoklis izskatījās vecs, ielāpi klājās cits citam pāri. Ēna bija pārliecināts, ka cinkotā skārda skurstenis, no kura nāca dūmi, nebija ēkas oriģinālā sastāvdaļa.
Tiklīdz viņi piegāja, durvis atvērās un tajās parādījās pusmūža vīrs ar dzedrām acīm un lūpām kā naža dūriens. Nomērījis abus ar skatienu, vīrs teica:
- A, jā, es jau dzirdēju, ka pie manis brauc divi baltie. Divi baltie iekš Winnebago. Jūs esot apmaldījušies, un baltajiem tas mūždien gadās, ja uz katra stūra nerēgojas ceļa rādītāji. Un nu paraug' vien uz abām nelaimes čupām pie durvīm. Vai zināt, ka stāvat uz Lakotas zemes?
Namatēvam bija gari, sirmi mati.
- Kopš kura laika te ir Lakota, vecais blēdi? Trešdiena atbildēja, ģērbies jau pieklājīgā mētelī un ausainē, un pēkšņi Ēnam bija grūti iedomāties, ka pirmīt zvaigžņu gaismā viņš bija platmalē un nodriskātā apmetnī. Tā, lūk, Viskij' Džek, skumjais bastard! Es mirstu badā, un mans draugs tikko izkorķēja brokastis. Vai nelūgsi mūs iekšā?
Viskij' Džeks pakasīja roku. Viņš bija zilos džinsos, apakškreklā, pelēkā kā paša mati, un mokasīnos acīmredzot aukstums šo vīru nebiedēja.
Brīdi padomājis, Viskij' Džeks atbildēja:
- Man tas tīk. Nāciet vien iekšā, baltie vīri, kas pazaudējuši Winnebago\
Treilerā vēl vairāk smaržoja pēc plīts dūmiem, bet pie galda sēdēja vīrs netīrās briežādas biksēs, basām kājām. Ada viņam bija koka mizas krāsā.
Trešdiena priecīgi pasmaidīja.
- Skat, viņš teica, labi vien ir, ka apmaldījāmies! Viskij' Džeks un Džonijs Ābols. Divi brekši ar vienu ķērienu!
Pie galda sēdošais vīrs, Džonijs Ābols, paskatījās uz Trešdienu un aptaustīja sev kājstarpi.
- Atkal garām! Pārbaudīju, manējais vēl ir savā vietā.
Uzmetis skatienu Ēnam, viņš pacēla roku sveicienam.
- Esmu Džons Čepmens. Neklausies, ko tavs priekšnieks par mani saka. Viņš ir pakaļa. Vienmēr tāds bijis un paliks uz visiem laikiem. Daži tādi ir, tur neko nevar darīt.
- Maiks Ainsels, Ēna atbildēja.
Čepmens pabraucīja neskūto zodu.
- Ainsels, viņš atkārtoja, tas taču nav vārds. Bet kāds ir, tāds ir. Kā tevi parasti sauc?
- Par Ēnu.
- Nu tad saukšu tevi par Ēnu. Klau, Viskij' Džek, bet viņš neteica īsti Viskij' Džek, Ēna aptvēra. Pārāk daudz zilbju. Kā būs ar maltīti?
Paņēmis koka karoti, Viskij' Džeks pacēla vāku melnam dzelzs katlam, kas burbuļoja uz malkas plīts.
- Tūlīt būs gatava!
Paņēmis četras plastmasas bļodas, Viskij' Džeks salēja tajās katla saturu, uzlika traukus uz galda un tad izgāja laukā un izcēla no kupenas plastmasas kannu. Atgriezies viņš salēja četrās lielās glāzēs duļķaini dzeltenbrūnu šķidrumu un nolika pa glāzei pie katras bļodas. Beigās arī pats apsēdās blakus pārējiem.
Trešdiena aizdomīgi noraustīja degunu.
- Izskatās pēc mīzaliem, viņš noburkšķēja.
- Tu joprojām tos dzer? Viskij' Džeks painteresējās. Jūs, baltie, gan esat traki! Mans brūvējums ir labāks.
Pēc tam viņš vērsās pie Ēnas:
- Sautējumā ir lielākoties savvaļas tītars. Liķieri atnesa Džons.
- Maigs ābolu sidrs, Džons Čepmens izlaboja. Stiprajiem dzērieniem neuzticos no laika gala. Tie padara cilvēku traku.
Sautējums bija garšīgs, ābolu sidrs lielisks. Ēna centās ēst lēni, visu kārtigi sakošļāt, uzreiz nenorit, taču bija izsalcis vairāk, nekā pašam šķita. Viņš palūdza otru bļodu sautējuma un glāzi sidra.
- Putniņš man pačivināja, ka tu runājot ar visvisādiem ļaudīm, piedāvādams visvisādus darījumus. It kā saucot večus uz kara taku, Džons Čepmens ierunājās.
Ēna un Viskij' Džeks jau vāca nost galdu, likdami sautējuma pārpalikumus plastmasas trauciņos ar vāku. Viskij' Džeks iznesa tos laukā un noslēpa sniega kupenās pie durvīm, uzlikdams virsū piena kasti, lai vēlāk varētu atrast.
- Manuprāt, tas ir akurāts un patiess notikumu apkopojums, Trešdiena paziņoja.
- Bet viņi uzvarēs, Viskij' Džeks paziņoja bezkaislīgā balsī. Jau ir uzvarējuši. Un jūs esat zaudējuši. Tāpat kā mana tauta baltajiem. Viņi parasti uzvar. Ja zaudē, slēdz līgumus. Pēc tam tos lauž. Un atkal ir uzvarētāji. Par vēl kādu bezcerīgu lietu es necīnos.
- Un uz mani vari neskatīties, piebalsoja Džons Čepmens, pat tad, ja cīnītos jūsu pusē (bet es necīnīšos), jums no manis būs maz labuma. Kraupainās žurkas mani atšuva un aizmirsa uz visiem laikiem. Bridi klusējis, viņš izmeta: Pols Banjens. Viņš lēnām grozīja galvu un vēlreiz sacīja: Pols Banjens.
Ēna pat nebija iedomājies, ka divus vienkāršus vārdus var izrunāt ar tādu naidu.
- Pols Banjens? viņš brīnījās. Ko tad šis nodarījis?
- Paņēma cilvēku prātus, Viskij' Džeks atbildēja.
Viņš bija izmangojis no Trešdienas cigareti, un tagad abi sēdēja un pīpēja.
- Tāpat kā tie idioti, kas izdomā, ka kolibri uztraucas par lieko svaru vai zobu kariešu, vai citām muļķībām. Varbūt grib pasargāt kolibri no kaitīgā cukura, Trešdiena paskaidroja.
- Piepilda kolibri barotavas ar nolādēto NutraSweet. Putni atlido, to iedzer. Un tad mirst, jo tajā draņķī nav kaloriju, kaut arī mazie kuņģīši pilni. Ar Polu Banjenu ir tāpat. Neviens nestāstīja par Polu Banjenu. Neviens par tādu nezināja. Pols Banjens izsteberēja no Ņujorkas reklāmas aģentūras 1910. gadā un piepildīja nācijas mītisko vēderu ar tukšām kalorijām.
- Man gan Pols Banjens patīk, Viskij' Džeks iebilda.
- Pirms dažiem gadiem braucu viņa karuselī Amerikas tirdzniecības centrā. Augšā stāv milzis Pols Banjens, bet tu dragā lejā. Bladāc! Manuprāt, čalim nav nekādas vainas. Mani neuztrauc tas, ka Pola Banjena nekad nav bijis, jo viņš nekad nav cirtis kokus. Lai gan stādīt kokus būtu labāk. Tas būtu cēlāk.
- Zelta vārdi, Džons Čepmens piebalsoja.
Trešdiena izpūta dūmu gredzenu. Tas karājās gaisā gluži kā Warner Brothers multfilmā, līdz lēnām izgaisa kušķos un vijumos.
- Nolādēts, Viskij' Džek, ne jau par to mēs runājam, un tu to labi zini!
- Es tev nepalīdzēšu, Viskij' Džeks attrauca. Kad dabūsiet pa kaklu, brauciet pie manis, un, ja vēl te būšu, jūs pabarošu. Rudenī maltītes ir visgardākās.
-Jebkurš cits variants ir sliktāks, Trešdiena neatlaidās.
- Tev taču nav ne jausmas par citiem variantiem, Viskij' Džeks sacīja un uzmeta skatienu Ēnam.
- Tu esi medībās, viņa balsi pīpēšana bija vērtusi rupju, tā rezonēja telpā, dūmaina no malkas un no smēķēšanas.
- Es strādāju, Ēna atbildēja.
Viskij' Džeks nogrozīja galvu.
- Nē, tu ari kaut ko medī, viņš nepiekrita. Vēlies nokārtot kādu parādu.
Atcerējies Loras zilganās lūpas un asiņainās rokas, Ēna pamāja.
- Nu tad klausies! Vispirms bija lapsa kūmiņš, un viņa brālis bija vilks. Lapsa teica, ka cilvēks dzīvos mūžīgi. Ja nomirs, tad uz neilgu laiku. Vilks atbildēja: "Nē, cilvēki mirs, tā paredzēts, visam dzīvajam reiz jāmirst, ja ne, cilvēki savairojušies pārņems visu pasauli, aprīs visus lašus, ziemeļbriežus, bifeļus, visus ķirbjus un kukurūzu." Bet kādudien vilks nomira un tad teica lapsai, lai aši atdod viņam dzīvību. Lapsa atbildēja: "Nē, kas miris, lai paliek miris! Tu mani pārliecināji." To teikdams, kūmiņš sāka raudāt. Taču vilks pats bija tā noteicis, un tā ari palika. Tāpēc tagad vilks valda mirušo valstībā, bet lapsa dzīvo zem Saules un Mēness, vēl arvien sērodams par brāli.