-Ja negribat piedalīties, nevajag. Iesim tālāk! Trešdiena iesaucās.
Viskij' Džeka sejā nepakustējās ne vaibsts.
- Es sarunājos ar šo jauno cilvēku, viņš atbildēja, no tevis nav nekādas jēgas. No viņa gan. Viņš atkal pievērsās Ēnam. Zini: tu nevari ierasties šeit pie manis, ja es to nevēlos.
Ēna aptvēra, ka to zina. Jā.
- Izstāsti man savu sapni, Viskij' Džeks vedināja.
Ēna sāka stāstīt:
- Es kāpu galvaskausu tornī. Visapkārt lidoja milzīgi putni. Spārni tiem zibeņoja. Putni man uzbruka. Tornis sabruka.
- Kurš tad nesapņo. Trešdiena kļuva nepacietīgs. Varbūt dosimies ceļā?
- Ne jau katrs redz sapnī pērkonputnu Wakinyau, Viskij' Džeks atbildēja. Mēs te dzirdējām atbalsis.
- Vai tu kurls? Trešdiena iebrēcās. Augstā debess!
- Rietumvirdžīnijā dzīvo pērkonputnu bars, Čepmens nevērīgi sacīja. Vismaz pāris vistu un vecs gailis. Kaut kur valstī ir arī vaislas pāris, kādreiz to sauca par Frenklina štatu, lai gan vecais Bens tā ari netika pie sava štata; tas ir starp Kentuki un Tenesi. Protams, pārāk daudz pērkonputnu nekad nav bijis, pat labākajos laikos.
Viskij' Džeks pastiepa roku, kas bija sarkana māla krāsā, un maigi pieskārās Ēnas sejai. Viņa acu zīlītes bija gaiši brūnas ar tumšbrūnu apmalīti, un šķita, ka no acīm plūst gaisma.
- Tiešām, viņš secināja, tu nemelo. Ja nomedīsi pērkonputnu, dabūsi atpakaļ savu sievieti. Taču viņa pieder vilkam mirušo valstībā, un viņai nav ļauts staigāt pa zemi.
- Kā jūs to visu zināt? Ēna brīnījās.
Viskij' Džeka lūpas pat nesakustējās.
- Bet ko tev teica bifelis?
- Ka jātic.
- Labs padoms. Vai tu tā darīsi?
- Laikam jau. Es tā domāju.
Abi sarunājās bez vārdiem, nekustinādami lūpas, neizdvesdami ne skaņas. Varbūt Trešdiena un Džons Čepmens redzēja viņus kā nekustīgus, uz mirkli vai mirkļa daļiņu sastingušus stāvus?
- Kad atradīsi savu cilti, iegriezies pie manis, Viskij' Džeks sacīja, es tev varu palīdzēt.
- Es atgriezīšos.
Viskij' Džeks nolaida roku un pievērsās Trešdienām:
- Vai iesi savākt savu Ho Čanku?
- Kas tas tāds?
- Ho Čanks. Tā Winnebago sauc pats sevi.
Trešdiena purināja galvu.
- Tas ir pārāk riskanti. Atgūšana varētu būt problemātiska. Viņi meklēs manu vāģi.
- Vai zagts?
Trešdiena rādīja aizvainotu vaigu.
- Ne uz to pusi. Dokumenti ir cimdu nodalījumā.
- Bet atslēgas?
- Pie manis, Ēna sacīja.
- Manam māsasdēlam, Harijam Zilajam Sīlim, ir astoņdesmit pirmā gada buiks. Kāpēc tu nevarētu iedot man savu ratu atslēgas? Varēsi paņemt vietā viņa mašīnu.
Trešdiena sabozās.
- Un kas tas būtu par darījumu?
Viskij' Džeks paraustīja plecus.
- Tu taču pats zini, cik grūti būs izdabūt tavus ratus laukā no vietas, kurā tos pameti! Es tev izrādu labvēlību. Pieņem vai noraidi! Man vienalga.
Indiānis savas naža griezuma lūpas saknieba svītrā.
Trešdiena rādīja niknu vaigu, bet brīdi vēlāk dusmas noplaka un viņš sacīja:
- Ēna, atdod viņam Winnebago atslēgas!
Ēna darīja, kā likts.
-Džonij, Viskij' Džeks teica, vai tu neaizvestu viņus lejā un nesameklētu Hariju Zilo Sīli? Pasaki, ka liku viņiem atdot mašīnu!
- Ar lielāko prieku, Džons Čepmens atsaucās.
Piecēlies viņš devās uz durvīm, pacēla turpat nolikto rupj-
audekla maisiņu, atvēra durvis un izgāja laukā. Ēna un Trešdiena viņam sekoja. Viskij' Džeks palika stāvam uz sliekšņa.
- Klausies, viņš teica Trešdienām, tu gan te vairs nerādies! Tu neesi gaidīts!
Trešdiena pacēla vidējo pirkstu pret debesīm.
- Ej tu zini kur, viņš pieklājīgi atbildēja.
Visi trīs devās lejā pa sniegoto nogāzi, kūņodamies pa kupenām. Čepmens gāja pirmais, ar kailajām, sasarkušajām pēdām mīdams sērsnu.
- Vai jums nesalst? Ēna apvaicājās.
- Mana sieva bija no čokto cilts.
- Vai viņa jums iemācīja brīnumaino spēju paciest aukstumu?
- Nekā. Sieva uzskatīja mani par trako, Čepmens atbildēja. To vien dzirdēju: "Džonij, uzvelc taču zābakus!"
Nogāze kļuva stāvāka, un viņi bija spiesti apklust. Visi trīs steberēja un slidinājās pa sniegu, ķerdamies pie bērzu zariem, lai noturētu līdzsvaru un nenokristu. Kad pamats zem kājām kļuva līdzenāks, Čepmens piebilda:
- Protams, mana sieva jau mirusi. Kad viņa aizgāja, tad gan es drusku nojūdzos. Kuram katram tā var gadīties. Tev ari, viņš papliķēja Ēnam pa roku. Ak Jēzu un Jāzep, tev gan ir būda!
- Iā jau runā, Ēna atsaucās.
Pēc pusstundas viņi bija uz grantsceļa, kas vijās ap kalnu, un tad pagriezās uz māju puduri, kas bija redzams jau no kalna.
Garāmbraucošs auto samazināja ātrumu un apstājās. Pie stūres sēdēja sieviete, kas, nolaidusi mašīnas logu, apvaicājās:
- Zēni, varbūt vajag jūs aizvest?
-Jūs esat pati laipnība, kundze, Trešdiena atsaucās. Mēs ejam pie mistera Harija Zilā Sīļa.
- Gan jau būs vietējā klubā, sieviete zināja teikt. Ēna nodomāja, ka viņai varētu būt ap četrdesmit. Kāpiet tik iekšā!
Viņi iekāpa. Trešdiena ieņēma vietu blakus sievietei, bet Čepmens un Ēna ietrausās aizmugurē. Ēnam kājas bija tik garas, ka aizmugures sēdekli diez cik ērti nebija, tomēr viņš mēģināja iekārtoties pēc iespējas labāk. Mašīna metās uz priekšu pa grantsceļu.
- No kurienes jūs visi trīs nākdami? sieviete pajautāja.
- Apciemojām draugu, Trešdiena atbildēja.
- Viņš dzīvo kalna galā, Ēna piebilda.
- Kura kalna? viņa gribēja zināt.
Ēna pa apputējušo sānu logu pameta skatienu atpakaļ, taču augstais kalns bija izgaisis, palikuši tikai mākoņi virs lidzenumiem.
- Pie Viskij' Džeka, viņš atbildēja.
- Skaidrs, sieviete novilka. Mēs viņu te saucam par Inktomi. Tas pats vien būs. Mans vectēvs stāstīja par viņu tīri interesantas lietas. Protams, labākie gabali bija visai neķītri.
Mašīna uzgrūdās grambai, un sieviete nolamājās.
- Kā jums tur aizmugurē?
- Viss kārtībā, kundze, Čepmens atsaucās, ieķēries sēdekli ar abām rokām.
- Rezervāta ceļi, viņa sūrojās, bet cilvēks jau pie visa kā pierod.
- Vai jums visi ceļi tādi? Ēna jautāja.
- Gandrīz, sieviete atbildēja, vismaz tuvākajā apkaimē. Bet nav vērts jautāt, kur paliek nauda no visiem kazino: neviens normāls cilvēks taču uz šejienes kazino netrieksies. Nav mums tās izdaudzinātās naudiņas, nav.
- Tiešām žēl.
- Neņemiet galvā!
Viņa pārslēdza ātrumu ar krakšķi un ar vaidu.
-Vai zināt, ka balto iedzīvotāju skaits šeit samazinās? Pabrauciet gabaliņu, un redzēsiet rēgu pilsētas! Bet kā lai notur pie zemes cilvēku, kas skatījis pasauli televizora ekrānā? Turklāt zeme te liesa, nekas negrib augt. Sagrāba mūsu zemi, apmetās te un tagad brauc projām. Uz dienvidiem. Uz rietumiem. Varbūt jāpagaida, lai visi aizceļo uz Ņujorku, Maiami un Losandželosu, un tad bez kaujas atgūsim savas teritorijas.