- Veiksmi! Ēna novēlēja.
Hariju Zilo Sīli viņi tiešām atrada klubā pie biljarda galda demonstrējam veiklus trikus, lai atstātu iespaidu uz meiteņu bariņu. Uz labās rokas viņam bija tetovējums zils sīlis, bet labajā ausī vairāki pīrsingi.
- Ho hoka, Harij Zilo Sīli! Džons Čepmens uzsauca.
- Atšujies, tu, dullais, baskājainais, bālais rēgs, Harijs Zilais Sīlis daiļrunīgi atbildēja. Tu man uzdzen šermuļus.
Istabas tālajā galā manīja vecākus vīrus, no kuriem daži sita kārtis, citi sarunājās. Tuvumā grozījās puiši Harija Zilā Sīļa vecumā, gaidīdami rindā uz biljarda galdu. Galda izmērs bija pēc visiem noteikumiem, vienīgi zaļā auduma malā rēgojās caurums, aizlīmēts ar sudrabaini pelēku lenti.
- Nāku ar vēsti no tēvoča. Čepmens saglabāja nesatricināmu mieru. Viņš liek tev atdot šiem diviem vīriem savu mašīnu.
Zālē bija vismaz trīsdesmit, varbūt pat četrdesmit cilvēku, un visi kā viens uzmanīgi sāka pētīt savas kārtis, pēdas vai nagus: kā varēdami cilvēki izlikās neko nedzirdam.
- Viņš man nav nekāds tēvocis!
Kā spalvu mākonis gaisā stīdzēja cigarešu dūmi. Čepmens plati pasmaidīja, atklādams zobus: tik čābīgu zobu komplektu cilvēka mutē Ēna vēl nebija redzējis.
- Gribi, lai tā pasaku tēvocim? Viņš taču vienmēr teic, ka tikai tevis dēļ nebrauc projām no Lakotas!
- Viskij" Džeks pļāpā daudz ko, Harijs Zilais Sīlis sapīcis atbildēja.
Bet arī viņš skaidri neizrunāja Viskij' Džeka vārdu. Uz to pusi it kā bija, tomēr ne gluži Ēna dzirdēja Visakedjak. Tā nu viņi šeit runāja. Nekāda Viskij' Džeka.
-Jā. Un vēl tavs tēvocis teica, ka pret tavu buiku mēs pretī dosim Winnebago, Ēna piebalsoja.
- Es te neredzu nekādu Winnebago.
- Tēvocis tev to atvedīs, Džons Čepmens paskaidroja.
Tu taču zini, ka atvedīs!
Harijs Zilais Sīlis centās demonstrēt veiklu triku, taču nopūdelēja acīmredzot nodrebēja roka.
-Vecais lapsa kūmiņš nav man nekāds tēvocis, viņš stūrgalvīgi atkārtoja. Es gribētu, kaut viņš ļaudīm to nekladzinātu!
- Labāk dzīva lapsa nekā beigts vilks, Trešdiena ierunājās tik dziļā balsī, ka tā izskanēja gandrīz kā rūciens. Varbūt tu mums savus ratus pārdosi?
Harijs Zilais Sīlis manāmi nodrebēja.
- Bet protams, viņš apmeta kažoku otrādi, kāda runa! Es tikai pajokoju. Es jokoju vienā laidā.
Harijs Zilais Sīlis nolika kiju uz biljarda galda un paņēma biezu jaku, kas karājās līdzīgu jaku vidū pie durvīm.
- Es tikai savākšu savas mantas no mašīnas, viņš sacīja.
Visu laiku viņš meta bažīgus skatienus uz Trešdienu, it kā
baidītos, ka vecais eksplodēs.
Mašīna bija novietota piecdesmit metru attālumā. Pa ceļam viņi pagāja garām mazai, balsinātai katoļu baznīcai, uz kuras sliekšņa stāvēja vīrietis ar priestera krādziņu un viņos noskatījās. Viņš vienaldzīgi zelēja cigareti, it kā nemaz negribēdams smēķēt.
- Lai jums laba diena, tēvs! Džonijs Čepmens iesaucās, taču vīrietis ar priestera krādziņu sveicienu neatņēma. Ar papēdi samīdījis cigareti, viņš pacēla izsmēķi, iemeta to atkritumu kastē un tad iegāja dievnamā.
- Es taču tev pieteicu nedot viņam tās brošūras, kad biji šeit, Harijs Zilais Sīlis strostēja Džoniju Čepmenu.
- Tas ir viņš, kas maldās, nevis es, Čepmens aizstāvējās. -Ja mācītājs kauč būtu lasījis Svedenborgu, ko viņam iedevu, viņš saprastu. Tas ienestu gaismu viņa dzīvē.
Harija Zilā Sīļa mašīnai nebija sānu spoguļu, un tik nodilušas riepas ari nebija redzētas nobrauktas pavisam gludas. Harijs Zilais Sīlis paskaidroja, ka viņa rati rij degvielu, bet, ja pielej, cik vajag, brauc neapstājušies, iekams tos neaptur.
Pēc tam viņš melnā atkritumu maisā savāca mēslus (kā pats izteicās), ieskaitot vairākas aizsāktas lēta alus pudeles ar skrūvējamu korķi, marihuānas paciņu, ietītu folijā un nemākulīgi noslēptu pelnu traukā, skunksa asti, pāris duču kasešu ar kantri un vesternu mūziku, apbružātu, sadzeltējušu Stranger in a Strange Land eksemplāru.
- Atvainojiet, ka pirmīt dzinu ar jums velnu. Harijs Zilais Sīlis sniedza Trešdienām mašīnas atslēgas. Varbūt pateiksiet, kad es tikšu pie Winnebago?
- Prasi tēvocim! Viņš jau ir tas nolādētais grabažu dīleris, Trešdiena atburkšķēja.
- Visakedjaks nav mans tēvocis, Harijs Zilais Sīlis palika pie sava. Paņēmis melno maisu, viņš iegāja tuvākajā mājā un aizvēra aiz sevis durvis.
Džonu Čepmenu viņi izlaida pie pārtikas lielveikala durvīm Sūksfolsā.
Braucot Trešdiena neteica ne vārda. Viņš bija iegrimis pārdomās.
Ģimenes restorānā pie Sentpolas Ēna paņēma laikrakstu, kuru kāds bija atstājis uz galdiņa. Pārlaidis acis tam vienreiz, tad otrreiz, viņš parādīja avīzi Trešdienām, kurš kopš Viskij' Džeka apciemošanas bija drūms kā negaisa mākonis.
- Skat, kas te!
Trešdiena nopūties paskatījās uz laikrakstu ar mokpilnu izteiksmi sejā, it kā galvas noliekšana viņam izraisītu vārdos neizsakāmas sāpes.
- Man tiešām prieks, viņš iesaucās, ka gaisa satiksmes kontrolieru strīds atrisinājies bez arodbiedrību organizēta streika.
- Nejau tas, Ēna aizrādīja, skaties: te rakstīts, ka šodien ir četrpadsmitais februāris.
- Priecīgu Valentīna dienu!
- Vai tad mēs neizbraucām divdesmitajā vai divdesmit pirmajā janvāri? Skaidri neatceros, tomēr zinu, ka janvāra trešajā nedēļā. Ceļā bijām trīs dienas. Kā tagad var būt četrpadsmitais februāris?
- Mēs gājām gandrīz mēnesi ilgi, Trešdiena atbildēja. Aizspogulijā. Aizkulisēs.
- Un tu to sauc par īsāko ceļu? Ēna pavīpsnāja.
Trešdiena pagrūda avīzi malā.
- Nolādētais Džonijs Abolsēkla, vienmēr uzvelkas par savu Polu Banjenu! Reālajā dzīvē Čepmenam bija četrpadsmit augļudārzu un tūkstošiem akru aramzemes. Rietumu robežas tuvumā viņš turējās līmenī, tas tiesa, taču neviens par viņu neko nezina, izņemot to, ka savulaik drusku nojūdzies. Bet vai tad nav vienalga? Ne velti kāda avīze reiz rakstīja: ja patiesība nav pārāk pārliecinoša, jādrukā leģendas. Šai zemei ir vajadzīgas tās leģendas. Bet nu jau arī ar leģendām nepietiek.
- Bet tu taču to redzi.
- Reiz biju ietekmīgs. Bet kuru tas, piķis un zēvele, interesē?
- Tu esi dievs, Ēnas balss skanēja pavisam klusi.
Trešdiena viņu skarbi uzlūkoja. Ēna gaidīja atbildi, taču
vecais tikai atzvēlās krēslā un uzlūkoja ēdienkarti.
- Nu un? viņš noprasīja.
- Būt dievam taču ir labi, Ēna sacīja.
- Tiešām? skanēja atbilde, un šoreiz bija Ēnas kārta novērst skatienu.
Degvielas uzpildes stacijā divpadsmit kilometrus no Leiksaidas uz tualetes sienas Ēnas skatienu piesaistīja kserokopija: melnbalts attēls ar Elisonu Magovernu. Virs tā ar roku bija rakstīts jautājums: Vai esi mani redzējis? Pazīstamais foto no skolas albuma: pašpārliecināts smaids, gumijas platīte uz augšzobiem; meitene, kas sapņoja par darbu ar dzīvniekiem. Vai esi mani redzējis?
Ēna nopirka Snickers batoniņu, ūdens pudeli un "Leiksaidas Ziņu" eksemplāru. Dienas nagla bija Leiksaidas reportieres Margretes Olsenas raksts ar attēlu: zēns un vecāks vīrietis uz aizsaluša ezera pie zvejnieku būdiņas divatā tur milzīgu zivi. Abi smaida. Tēvs un dēls noķēruši rekordlielu līdaku. Rakstu lasiet atvērumā.