Apsēdies pie stūres, Trešdiena teica:
-Ja gadās kas interesants, palasi balsī!
Ēna uzmanīgi pārskatīja avīzi, nesteidzīgi to pārlapoja, taču neko ievērības cienīgu neatrada.
Trešdiena viņu izlaida pie dzīvokļa. Uz ietves sēdēja kaķis dūmu krāsā un skatījās atbraucējā, taču, kad Ēna pieliecās, lai to noglaudītu, aizbēga.
Apstājies uz koka terases blakus dzīvoklim, Ēna skatījās ezerā, uz kura šur tur manīja zaļas un brūnas zemledus makšķernieku būdas. Daudzviet stāvēja mašīnas. Tuvāk tiltam uz ledus rēgojās zaļš mašīnas vraks, tāds pats kā avīzē.
- Divdesmit trešajā martā, Ēna būrās. Apmēram ceturksni pēc deviņiem no rīta. Tu taču to vari!
- Jums nav ne mazāko cerību, atskanēja sievietes balss. Trešajā aprīlī! Sešos vakarā. Dienās ledus būs pakusis.
Ēna pasmaidīja.
Margrete Olsena, ģērbusies slēpošanas tērpā, stāvēja terases tālajā galā un piepildīja putnu barotavu ar baltiem nieru tauku klučiem.
- Lasīju "Leiksaidas Ziņās" jūsu rakstu par pilsētas rekordlidaku.
- Aizraujoši, vai ne?
- Nu varbūt izglītojoši.
- Es jau domāju, ka pie mums neatgriezīsieties, viņa turpināja. Jūs bijāt uz laiciņu aizbraucis, vai ne?
- Bija jāpalīdz tēvocim, Ēna atbildēja. Man pat zuda sajēga par laiku.
Ielikusi barotavā pēdējo nieru tauku kluci, Margrete ķērās pie tīkliņa: no plastmasas piena pudeles sabēra tajā sēkliņas, lūvākajā eglē jau nepacietīgi čiepstēja vairāki dadzīši ziemas olivkrāsas apspalvojumā.
- Par Elisonu Magovernu gan avīzē neko neatradu.
- Nav jau par ko ziņot. Joprojām meklē. Baumoja, ka redzēta Detroitā, bet beigās izrādījās viltus trauksme.
- Nabaga bērns.
Margrete Olsena aizskrūvēja pudeles vāciņu.
- Es ceru, ka viņa ir mirusi, viņa noteica.
Ēna bija satriekts.
- Kāpēc?
- Citi varianti ir vēl sliktāki.
Dadzīši izmisīgi lēkāja no egles zara uz zaru, nevarēdami sagaidīt, kad cilvēki beidzot aizies.
Tu jau nedomā par Elisonu, bet par savu dēlu, Ēna sprieda. Tu domā parSandiju.
Ēna atcerējās, ka nesen kāds sacīja: Man pietrūkst Sandija. Kurš tas bija?
- Bija prieks ar jums aprunāties, Ēna atvadījās.
- Jā, viņa pamāja, man arī.
* * *
Februāra īsās, pelēkās dienas virknējās cita aiz citas. Reizēm sniga, bet biežāk ne. Laiks kļuva siltāks, jaukākās dienās pat nesala. Ēna nīka mājās, līdz beidzot sāka justies kā cietumā, un, kad nebija vajadzīgs Trešdienām, devās pastaigās.
Gandrīz katru dienu Ēna tagad pavadīja svaigā gaisā, dodoties garos, nesteidzīgos pārgājienos ārpus pilsētas. Vienatnē viņš aizsoļoja līdz nacionālā parka ziemeļu un rietumu malai, kukurūzas laukiem un govju ganībām dienvidos, citudien atklāja Lamberas meža stigas un sekoja vecām dzelzceļa sliedēm, izstaigāja aizsalušā ezera krastu no ziemeļu līdz dienvidu malai. Dažkārt ceļā gadījās vietējie ļaudis, tūristi vai skrējēji, kuriem Ēna pamāja un kurus pasveicināja. Tomēr visbiežāk viņš nesatika nevienu, izņemot vārnas un žubītes; pāris reižu manīja vanagu, kas uz ceļa tiesāja mašīnas notriektu oposumu vai jenotu. Vienreiz Ēnam pat palaimējās ieraudzīt ērgli, kas izcēla sudrabainu zivi no Vaitpainas upes, kuras krasti bija kalti ledū, bet vidū skrēja ūdens. Zivs ērgļa nagos locījās un mētājās, mirdzēdama pēcpusdienas saulē. Iztēlojies, ka zivs, izrāvusies brīvībā, aizpeld projām uz jūru, Ēna drūmi pasmaidīja.
Atklājās, ka staigājot var atslēgties no domām, un tas bija patīkami, jo dažkārt pārdomas aizveda uz vietām, kuras viņš nespēja kontrolēt un kurās viņš jutās neomulīgi. Nogurums bija labākās zāles. Tad nevajadzēja domāt par Loru, nerādījās dīvaini sapņi, nebija jāprāto par to, kā nav un nevar būt. Pēc pastaigas vakarā atgriezies mājās, Ēna aizmiga kā nosists.
Reiz Džordža frizētavā, kas atradās pilsētas skvērā, viņš nejauši satika policijas priekšnieku Čadu Muliganu. Ēna no laika gala cerēja uz frizieru meistarību un allaž piedzīvoja vilšanos. Pēc matu nogriešanas viņš vienmēr izskatījās vairāk vai mazāk tāds pats, tikai ar īsākiem matiem. Čads, sēdēdams blakuskrēslā, bija aizdomīgi norūpējies par savu izskatu. Pēc matu nogriešanas viņš drūmi skatījās spoguļattēlā, it kā gribēdams tam izrakstīt kvīti par ātruma pārsniegšanu.
- Nav ne vainas, Ēna centās viņu uzmundrināt.
- Ja tu būtu sieviete, tad domātu tāpat?
- Droši vien.
Pēc tam abi gāja pāri laukumam pie Meiblas iebaudīt tasi šokolādes.
- Klau, Maik! Vai nekad neesi domājis par likumsarga darbu? Čads negaidot izmeta.
Ēna paraustīja plecus.
- Atklāti sakot, ne, viņš atzinās, jums taču tik daudz kas jāzina.
Čads purināja galvu.
- Gribi zināt, kas policijas darbā ir galvenais? Saglabāt vēsu prātu. Kaut kas notiek, kāds uz tevi kliedz, satraukti brēkā, bet tev tikai jābūt spējīgam pateikt, ka noticis pārpratums, taču tu visu nokārtosi, ja viņi mierīgi paies malā. Turklāt tev tas jādara pārliecinoši.
- Un pēc tam tu visu nokārto?
- Lielākoties jā, kad uzlieku rokudzelžus. Bet vispār jau tiešām jācenšas visu nokārtot. Ja sadomāsi, dod ziņu! Mēs meklējam darbiniekus, un tu patiešām būtu piemērots.
- Labi, ja man pie tēvoča neveiksies.
Abi malkoja karsto šokolādi.
Pēc brīža Muligans atkal ierunājās:
- Saki, Maik, ko tu darītu, ja tev būtu māsīca, teiksim, atraitne, kas sāktu tev zvanīt?
- Zvanīt?
- Jā, pa telefonu. Tālsarunas. Viņa dzīvo citā štatā.
Čada vaigi pietvīka.
- Iepazināmies pērn radinieku kāzās Oregonā. Toreiz viņa bija precējusies, vīrs vēl bija dzīvs, turklāt vēl radiniece. Pirmās pakāpes māsīca gan nav. Nezin kurā augumā.
- Esi ieķēries?
Čads nosarka vēl trakāk.
- Grūti pateikt.
- Labi, tad ņemsim no otras puses. Un viņa?
- Nu, viņa pa telefonu ir devusi mājienus. Tiešām ļoti izskatīga sieviete.
- Nu un… ko tu tagad domā darīt?
- Varbūt uzaicināt ciemos? To taču es varētu, vai ne? Vienreiz viņa lika noprast, ka labprāt atbrauktu.
-Jūs esat pieauguši cilvēki. Mans padoms: uz priekšu!
Čads pamāja, nosarka, un atkal pamāja.
Ēnas dzīvoklī telefons klusēja kā miris. Varētu pievienot, bet nebija jau kam zvanīt. Reiz naktī viņš pacēla klausuli un skaidri dzirdēja vēja šalkas un attālu vairāku cilvēku sarunu, kuri runāja tik klusu, ka neko nevarēja saprast. Viņš teica Hallo! un Kas, lūdzu, zvana? bet neviens neatbildēja, iestājās klusums, un tālumā atskanēja smiekli, bet tik blāvi, ka varbūt bija viņa paša iztēloti.
* * *
Turpmākajās nedēļās viņi ar Trešdienu daudz ceļoja.
Šobrīd viņi bija Rodailendā. Ēna nīka kotedžas virtuvē, bet Trešdiena pustumšā guļamistabā strīdējās ar kādu sievieti, kas neparko negribēja atstāt gultu. Sieviete neļāva ieskatīties savā sejā ne Trešdienām, ne viņam. Ledusskapī bija plastmasas maisiņš, pilns ar circeņiem, otrs ar beigtiem peļu bērniem.
Sietlas rokmūzikas klubā viņš noskatījās, kā Trešdiena, pārkliegdams skaļo mūziku, sasveicinās ar jaunu sievieti, kurai bija īsi apgriezti, rudi mati, bet uz rokām zili spirālveida tetovējumi. Laikam jau saruna bija veiksmīga, jo Trešdiena atgriezās, priecīgi smaidīdams.