Pēc piecām dienām Ēna sēdēja nomātā mašīnā, gaidīdams Trešdienu, kas beigās sadrūmis iznāca no biroju ēkas Dalasā. Iekāpis mašīnā, vecais aizcirta durvis un klusēja, dusmās piesarcis.
- Brauc! viņš noburkšķēja. Draņķa albāņi. Nez ko iedomājušies!
Pēc trim dienām viņi jau bija Boulderā, patīkamās pusdienās ar piecām jaunām japānietēm. Maltītes laikā skanēja tikai laipnības un komplimenti, un atvadoties Ēna nesaprata, vai sarunas vainagojušās ar panākumiem. Taču Trešdiena šķita visnotaļ apmierināts.
Gribējās ātrāk atgriezties Leiksaidā. Tur bija miers un jaukas attiecības, un viņš prata to novērtēt.
Ik ritu, kad nebija nekur jābrauc, Ēna devās pāri tiltam uz pilsētas skvēru. Iegājis pie Meiblas, viņš nopirka divus pīrāgus un vienu notiesāja kopā ar kafiju. Ja kāds bija atstājis avīzi, Ēna to pāršķirstīja; ziņas gan nešķita tik interesantas, lai viņš pats pirktu laikrakstus.
Otru pīrāgu, ielicis papīra turziņā, Ēna paņēma uz mājām un apēda launagā.
Reiz, kad viņš no rīta sēdēja, lasīdams USA Today, pie galdiņa pienāca Meibla:
- Sveiks, Maik! Kur šodien brauksi?
Debesis bija bāli pelēkas. Rīta migla bija ietērpusi kokus sarmā.
- Nezinu, Ēna atbildēja. Varbūt atkal laidīšos pie dabas krūts.
Meibla pielēja viņam vēl kafiju.
- Vai esi kādreiz bijis Q apvidū? Diezgan jaukas vietiņas. Jāiet tik pa celiņu, kas sākas iepretim paklāju veikalam Divdesmitajā avēnijā.
- Nē. Neesmu gan.
-Jā, Meibla atkārtoja, tur gan ir jauki!
Atklājās, ka tur ir satriecoši jauki. Atstājis mašīnu pilsētas nomalē, Ēna devās uz priekšu pa līkumainu lauku ceļu, kas vijās gar kalniem uz pilsētas austrumu malu. Kalnos bija redzami kaili koki kļavas, bērzi, balti kā kauli, tumšas egles un priedes. Te nebija cilvēku pēdu nospiedumu, un Ēna gāja pa ceļa vidu, pavirzoties malā ikreiz, kad vien izdzirdēja braucam mašinu.
Te pēkšņi viņam blakus pa celiņu tipināja mazs, tumšs kaķis. Dzīvnieka apspalvojums bija dubļu krāsā, priekšķepas gan bija baltas. Ēna piegāja tam klāt. Kaķis nebēga.
- Sveiks, kaķi! Ēna nepārliecināti sacīja.
Piešķiebis galvu, dzīvnieciņš palūkojās augšup ar smaragdkrāsas acīm un tad iešņācās, bet ne jau uz Ēnu uz kaut ko neredzamu viņpus ceļa.
-Viss kārtībā, viņš mierinošā balsī sacīja, taču kaķis metās pāri ceļam uz nenovāktas kukurūzas lauku.
Aiz nākamā līkuma parādījās neliela kapsēta. Laikazobs bija sagrauzis kapakmeņus, lai gan pie dažiem redzēja svaigus ziedu pušķus. Ap kapsētu nebija ne mūra, ne žoga, tikai malās auga zemi zīdkoki, salīkuši no ledus un vecuma. Ēna devās pāri ledus un dubļu kalnam, kas bija sagrūsts ceļmalā. Ieeju kapsētā iezīmēja divi akmens stabi, vārtu starp tiem nebija. Ēna iegāja kapsētā.
Pēc mirkļa viņš jau staigāja, pētīdams kapakmeņus. Senāku par 1969. gadu neizdevās atrast. Notrausis sniegu no pamatīga granīta eņģeļa, Ēna atbalstījās pret to. Viņš izvilka no kabatas papīra turziņu un no tās pīrāgu. Ēna nolauza tam galu, un ziemas gaisā pacēlās sīka garaiņu vītne. Smaržoja varen labi. Ēna iekodās pīrāgā.
Aiz muguras kaut kas nočaukstēja. Pirmajā acumirklī viņš domāja, ka tas būs kaķis, bet tad saoda smaržas un par tām spēcīgāku puvuma smaku.
- Lūdzu, neskaties uz mani! aiz muguras atskanēja sievietes balss.
- Sveika, Lora! Ēna atsaucās.
- Sveiks, kucēn! Lora varbūt mirkli vilcinājās, taču viņas balsī jautās ari nelielas bailes.
Ēna nolauza pīrāga gabalu.
- Vai negribi? viņš pajautāja.
Nu jau Lora bija pavisam tuvu aiz viņa.
- Nē, viņa atteicās. Ēd pats! Es vairs neēdu.
Ēna skrumšķināja tālāk. Pīrāgs tiešām bija gards.
- Es tomēr gribētu tevi redzēt, viņš sacīja.
- Es tev nepatikšu, Lora aizbildinājās.
- Lūdzu…
Lora iznāca no akmens eņģeļa ēnas, un Ēna ieraudzīja viņu dienas gaismā. Kaut kas bija mainījies, kaut kas bija tāds pats. Acis nebija mainījušās, ari šķībais smaids, kas pauda cerību, ne. Un viņa neapšaubāmi bija mirusi. Ēna pabeidza ēst pīrāgu. Iztaisnojis muguru, viņš izpurināja no papīra turziņas drupatas, salocīja to un ielika kabatā.
Kairo bēru namā pavadītais laiks mazliet atvieglināja saskarsmi ar mirušo sievu, tomēr Ēna nezināja, ko teikt.
Loras aukstā roka meklēja Ēnu, un viņš to viegli satvēra. Sirds krūtīs dauzījās. Viņam bija bail, biedēja tas, ka viss šķita pavisam normāli. Lorai blakus bija tik labi, ka gribējās, lai tā būtu vienmēr.
- Es pēc tevis ilgojos, Ēna atzinās.
- Esmu tepat, Lora atbildēja.
- Kad esi blakus, ilgojos visvairāk. Kad tevis nav, tu esi pagātnes rēgs vai sapnis no citas dzīves. Tad man ir vieglāk.
Lora satvēra viņa roku stingrāk.
- Bet pasaki, Ēna lūdza, kāda ir nāve?
- Smaga, Lora sacīja, tā vien liekas, ka nekad nebeigsies.
Lora nolika galvu uz viņa pleca, un Ēna gandrīz vai salūza.
- Varbūt gribi mazliet pastaigāties? viņš izdvesa.
- Protams.
Loras mirušajā sejā atplaiksnīja nervozs, stings smaids.
Izgājuši no kapsētas, abi saķērās rokās un pa ceļu devās uz pilsētu.
- Kur tu visu šo laiku biji? Lora pajautāja.
- Tepat, Ēna atbildēja. Gandrīz.
- Kopš Ziemassvētkiem, viņa sacīja, es tevi it kā pazaudēju. Dažas stundas vai dienas zināju, kur esi. Tu visu piepildīji. Taču tad atkal izgaisi.
- Es biju šajā pilsētā, Ēna sacīja, Leiksaidā. Laba, jauka pilsētiņa.
- Skaidrs, Lora nopūtās.
Tagad viņai mugurā vairs nebija zilais tērps, kurā viņa tika apbedīta, bet vairāki džemperi, gari, tumši svārki un gari zābaki burgundieša krāsā. Ēna izteica komplimentu.
Nodūrusi skatienu, Lora pasmaidīja.
- Vienreizīgi zābaki, vai ne? Atradu Čikāgas apavu paradīzē.
- Bet kāpēc tu brauci no Čikāgas uz šejieni?
- Ai, kucēn, es jau sen pametu Čikāgu! Laidos uz dienvidiem. Aukstums mani apgrūtināja. Varbūt tu domā, ka man tas patīk. Tas droši vien ir saistīts ar to, ka esmu mirusi. Es vairs neizjūtu to kā aukstumu. Es to izjūtu kā neko, un mirušajam, manuprāt, jābaidās vienīgi no tā. Izdomāju doties uz Teksasu. Ziemu gribēju pārlaist Galvstonā. Liekas, kādreiz bērnībā tur pavadīju ziemas.
- Diez vai, Ēna iebilda, vismaz nekad to neesi pieminējusi.
- Tu saki? Tad varbūt kaut kur citur. Nezinu. Atceros kaijas, kurām gaisā metu maizi, simtiem kaiju, pilnas debesis kaiju, kuras vēcina spārnus un lidojumā satver knābī maizi. Bridi klusējusi, Lora turpināja: Ja to neredzēju es, tad kāds cits.
Ceļa līkumā parādījās mašīna. Šoferis sveicinot pamāja. Ēna pamāja pretī. Pastaigāties ar sievu šķita tik brīnišķīgi un normāli.
- Tā gan ir laba sajūta, Lora it kā nolasīja viņa domas.
-Jā, Ēna pamāja.
- Man prieks, ka ari tu jūties labi. Kad dzirdēju saucienu, man nekavējoties bija jāatgriežas. Tikko kā biju nokļuvusi Teksasā.
- Saucienu?
Lora paskatījās uz Ēnu, un viņai ap kaklu iemirdzējās zelta monēta.
- Es to izjutu kā saucienu, viņa pamāja. Sāku domāt par tevi, par to, ka ar tevi Galvstonā būtu daudz jautrāk. Par to, cik ļoti gribu tevi satikt. Tas bija kā izsalkums.
- Un tu zināji, ka esmu tieši te? -Jā-