Выбрать главу

Lora pieklusa. Viņa saviebās un ar augšzobiem viegli kodīja zilgano apakšlūpu. Pieliekusi galvu uz sāniem, viņa turpi­nāja:

-Jā. Pēkšņi ienāca prātā. Domāju, ka tu mani sauc, bet tu jau tas nebiji, vai ne?

-    Nebiju gan.

-    Tu negribēji mani redzēt.

-    Ne gluži tā, Ēna apjuka. Jā. Negribēju tevi redzēt. Tas ir pārāk sāpīgi.

Zem viņu kājām gurkstēja sniegs, ik pa brīdim saulē iemir­dzoties kā dimanti.

-    Droši vien ir grūti, Lora sacīja, nebūt dzīvam.

-    Vai gribi teikt: tev ir grūti būt mirušai? Paklau, es vēl ceru, ka man izdosies tevi pienācīgi atdzīvināt. Manuprāt, esmu jau uz īstā ceļa.

-    Nē, protams, esmu tev pateicīga. Ceru, ka tev tiešām izdosies. Es jau pati visu salaidu grīstē… Lora pašūpoja galvu. Taču es runāju par tevi.

-     Bet es esmu dzīvs, Ēna nesaprata. Neesmu miris. Vai tu atceries?

-    Miris tu neesi, Lora piekrita, bet ari īsti dzīvs, manu­prāt, ne. Ne gluži.

Nu gan saruna, Ēna nodomāja, viss ir sagriezies šķērsām.

-    Es tevi mīlu, viņa bezkaislīgi sacīja. Tu esi mans kucēns. Taču pēc nāves viss redzams skaidrāk. Tavā vietā ir tukšums. Saproti? Tu man esi liels, pamatīgs cilvēkveida cau­rums pasaulē.

Lora savilka uzacis.

-    Jau toreiz, kad vēl bijām kopā. Man gribējās būt tev bla­kus, jo tu mani dievināji, manis dēļ biji gatavs uz visu. Tomēr dažreiz, man ienākot istabā, šķita, ka tā ir tukša. Ieslēdzu gaismu vai izslēdzu un tad apķēros, ka tur esi tu, sēdi savā nodabā nedz lasi, nedz skaties televīziju, nedz dari ko citu.

Lora viņu apskāva, it kā gribēdama izvilkt dzeloni no saviem vārdiem, un tad sacīja:

-     Robijs vismaz bija kāds. Reizēm kretīns, varēja būt īsts jokupēteris. Viņam patika, ja mīlējoties visapkārt bija salikti spoguļi, tad viņš varēja vērot, kā mani drātē. Kucēn, lai nu kā, bet viņš bija dzīvs! Viņš kaut ko gribēja. Aizpildīja tukšumu.

Brīdi pieklususi, Lora pieliektu galvu viņā noskatījās.

-    Atvaino! Varbūt aizskāru tavas jūtas?

Baidīdamies, ka balss viņu nodos, Ēna tikai pašūpoja galvu.

-    Labi, viņa sacīja. Labi gan.

Viņi tuvojās atpūtas vietai, kur Ēna bija atstājis mašīnu. Tagad laikam vajadzētu kaut ko teikt, kaut vai Es tevi mīlu vai Neej projām, varbūt Atvaino. Lai salāpītu sarunu, kas pēkšņi bija iziruši, pagaisusi tumsā.

-    Es neesmu miris, nekas cits viņam prātā neienāca.

-    Varbūt, Lora atbildēja, bet vai droši zini, ka neesi miris?

-    Paskaties uz mani! Ēna iesaucās.

-    Tā nav atbilde, viņa mirusī sieva sacīja. Ja tu būtu dzīvs, tad par to nešaubītos.

-    Un ko tagad? Ēna pajautāja.

-    Labi, Lora sacīja, esmu tevi satikusi. Došos tālāk uz dienvidiem.

-    Atpakaļ uz Teksasu?

-    Kur siltāk. Vai nav vienalga?

-    Man jāpaliek uz vietas, Ēna taisnojās. Jāgaida priekš­nieka pavēle.

-    Tā taču nav dzīve, Lora smagi nopūtās, bet tad viņas sejā atplauka smaids, tas pats smaids, kas vienmēr spēja aiz­kustināt viņa sirdi. Katra reize, kad sieva viņam uzsmaidīja, atkal bija kā pirmā.

-    Vai es tevi vēl redzēšu?

Viņa paskatījās Ēnam sejā, un viņas smaids izdzisa. Man šķiet, ka jā, Lora noteica. Pašās beigās. Vēl jau nekas nav beidzies.

-    Nē, Ēna atteica. Nav gan.

Gribējās Loru apskaut, taču viņa papurināja galvu un izvai­rījās. Apsēdusies pie apsniguša piknika galda, Lora noskatījās, kā viņš aizbrauc.

STARPSPĒLE

Bija sācies karš, bet neviens to neredzēja. Tuvojās vētra, bet neviens to nemanīja.

Kāds kaut kur karo nepārtraukti, bet ārpasaule par to var pat nenojaust: karš pret kriminālnoziegumiem, karš pret nabadzību, karš pret narkotikām. Šis karš bija gan mazāks, gan lielāks nekā citi un notika tikai īpašās vietās ar īpašiem cilvēkiem, tomēr tas bija tikpat īsts kā visi pārējie kari.

Manhetenā mājai nokrita sija, un iela divas dienas bija slēgta. Sija nosita divus gājējus: arābu taksometra šoferi un viņa pasažieri.

Denverā savās mājās tika atrasts miris kravas mašīnas vadītājs. Blakus līķim uz grīdas mētājās slepkavības ierocis āmurs ar šķeltu galu naglu izvilkšanai un gumijas rokturi. Mirušā seja bija neskarta, taču skausts pilnīgi sadragāts. Van­nas istabā ar brūnu lūpu krāsu uz spoguļa rēgojās uzraksts svešā alfabētā.

Fēniksas pasta šķirotavā Arizonā kāds vīrs nojūdzās (aiz­gāja pa pieskari, tā rakstīja vakara avīzes) un nošāva Teriju, sauktu par Trolli, Evensenu, patoloģisku resnīti, dīvainu vīru, kas viens dzīvoja treilerā. Šķirotavā tika šauts vēl uz vairākiem cilvēkiem, taču bojā gāja tikai Evensens. Cilvēks, kas raidīja šāvienus (sākumā visi domāja, ka tas ir neapmierināts pasta darbinieks), aizbēga, un viņa personība netika noskaidrota.

Godīgi sakot, stāstīja Terija jeb Troļļa Evensena priekš­nieks vakara ziņās pulksten piecos, ja kādam bija jāaiziet pa pieskari, tad visi teiktu, ka Trollim. Labs strādnieks, bet dīvainis. Nekad neko taču nevar zināt, vai ne?

Vakara ziņu izlaidumā intervija jau bija izņemta.

Montānā atrada deviņus mirušus sektantus. Reportieri sprieda, ka tā varētu būt kolektīva pašnāvība, taču drīz sekoja atzinums, ka nāves cēlonis ir saindēšanās ar tvana gāzi, kas izplūdusi no vecas plīts.

Atlantā jūras produktu restorāna priekštelpā kāds sašķai­dīja omāru akvāriju.

Kīvestas kapsētā kāds apgānīja kapenes.

Aidaho štatā Amtrak pasažieru vilciens ietriecās UPS fur­gonā, mašīnas šoferis gāja bojā. Vilciena pasažieri tika cauri ar viegliem ievainojumiem.

Tas vēl aizvien bija aukstais karš, neīsts karš, bez uzvarē­tājiem un bez zaudētājiem.

Vējš šūpoja koka zarus. No uguns lēca dzirksteles. Gaisā bija jaušama vētra.

Sābas ķēniņiene, kā runāja, pusdēmons pa tēva līniju, sie­viete ragana, gudra sieviete un karaliene, kas valdīja tolaik, kad Sāba bija visu laiku bagātākā valsts, no kuras laivās un kamieļu karavānās uz visām pasaules malām ceļoja garšvielas, dārgak­meņi un smaržīgi koki, bet pašu ķēniņieni jau dzīves laikā kā dievieti pielūdza viedākie karaļi, pulksten divos naktī stāv Sanseta bulvāra malā, tukši blenzdama uz satiksmi kā piedauzīga plastmasas līgava uz melnas kāzu tortes ar neona gaismām. Viņa stāv tā, it kā ietve un tumsa visapkārt piederētu viņai.

Kad garāmgājēji viņu nopēta, viņai sāk kustēties lūpas, it kā runājot pašai ar sevi. Ieraugot garāmbraucošā mašīnā vīrieti, sieviete ar smaidu mēģina notvert viņa skatienu.

Tā bija bijusi gara nakts.

Ta bija bijusi gara nedēļa un gari četrtūkstoš gadi.

Viņa lepojas, ka nav nevienam parādā. Citām ielasmeitām ir suteneri, kaitīgi ieradumi, bērni, ļautiņi, kas savāc peļņu. Viņai gan ne.

Šajā profesijā nav nekā svēta. Vairs nav.

Pirms nedēļas Losandželosā sākās lietavas, slidenajās ielās izraisot satiksmes negadījumus, kalnos noraujot zemes gaba­lus un sagāžot mājas kanjonos, līdz ar ūdeni aizraujot visu pasauli renstelēs un negaisa izplēstajos grāvjos, noslīcinot klaidoņus un bezpajumtniekus, kas mitinājās upes betonē­tājā gultnē. Lietusgāzes Losandželosā vienmēr visus pārsteidz nesagatavotus.

Pēdējo nedēļu Bilkīza ir pavadījusi telpās. Nespēdama nostāvēt uz ietves, viņa gultā savelkas kamolā savā istabā ar sienām jēlu aknu krāsā un klausās, kā lietus bungo pa loga metāla gaisa kondicionētāju, un liek internetā sludinā­jumus. Viņa ievieto ielūgumus vietnēs adult-jriendfinder.com, LA-escorts.com, Classyhollywoodbabes.com, reģistrējoties ar ano­nīmu e-pasta adresi. Bilkīza izjūt lepnumu par jauna lauciņa apgūšanu, tomēr uztraucas, jo ilgu laiku ir centusies slēpt jeb­kādus pierādījumus. Līdz šim viņa pat nebija likusi īso sludi­nājumu LA Weekly pēdējās lapās, dodot priekšroku personiskai klientu izvēlei, uzticoties acīm, degunam un taustei, meklējot tos, kas dievinās viņu tā, kā viņa to ir pelnījusi, tos, kas viņai atdosies līdz galam…