Stāvot uz ielas stūra un drebinoties (februāra beigās lietusgāzes ir pierimušas, taču ir palicis to atnestais drēgnums), Bilkīzai pēkšņi ienāk prātā, ka viņa pati ir atkarīga tāpat kā heroīna maukas un kokaīna maukas, un tas satrauc, un viņas lūpas atkal kustas. Ja kāds būtu pietiekami tuvu viņas rubīnsarkanajām lūpām, tad dzirdētu, ko tās saka:
"Es nolemju celties augšā, paklejot pa pilsētas gātēm un ielām un pameklēt viņu, ko mana dvēsele tā mīl," viņa čukst un čukst. "Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene. Viņš sacīja: lu esi augumā smuidra kā palma, un tavas krūtis ir līdzīgas vīna ķekariem. Viņš solījās nākt pie manis tad. Mans draugs ir mans, un visa viņa sirds ilgošanās ir pēc manis."
Bilkīza cer, ka pēc lietavām atkal atgriezīsies klienti. Lielāko gada daļu viņa apstaigā divus, varbūt trīs Sanseta bulvara kvartālus, baudīdama vēsās naktis. Reizi mēnesī viņa samaksā Losandželosas policijas ierēdnim, vārdā Saba, kas stājies pēdējā puiša vietā, kuram viņa maksāja un kurš mīklaini pazuda. Viņu sauca Džerijs Lebeks, un policijai šī darbinieka pazušana kā bija, tā arī palika noslēpums. Džerijs Lebeks bija kā uzburts uz Bilkīzu un sāka viņu izsekot. Kādu pēcpusdienu Bilkīzu pamodināja troksnis. Atvērusi dzīvokļa durvis, viņa ieraudzīja Džeriju Lebeku civilapģērbā, nometušos ceļos uz apdilušā paklāja un klanāmies ar noliektu galvu, gaidot, kad Bilkīza iznāks laukā. Troksni radīja viņa galva, būkšķot pret grīdu, un sitieni pret durvīm, klanoties turp un atpakaļ.
Noglaudusi vīrietim matus, Bilkīza aicināja viņu iekšā, bet vēlāk salika viņa apģērbu melnā maisā un izmeta atkritumu tvertnē aiz viesnīcas dažus kvartālus tālāk. Viņa ieroci un naudas maku Bilkīza ielika lielā iepirkumu somā, uzbēra virsū kafijas biezumus un ēdiena paliekas, somas augšmalu aizlocīja un visu iemeta atkritumu tvertnē pie autobusu pieturas.
Suvenīrus viņa nepatur.
Oranžās nakts debess rietumu pamalē uzplaiksni zibens kaut kur tālu jūrā, un Bilkīza zina, ka tuvojas lietus. Viņa nopūšas. Negribas izmirkt. Jāiet vien atpakaļ uz dzīvokli, jāiekāpj vannā, jānoskuj kājas Bilkīzai šķiet, ka viņa to vien dara, kā skuj kājas, un tad jāliekas gultā.
"Naktī savā guļasvietā es meklēju viņu, savu draugu, ko tā mīl mana dvēsele," viņa čukst. "Lai viņš skūpsta mani ar savu lūpu skūpstu. Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene."
Nogriezušies sānielā, viņa iet augšup kalnā, kur atstājusi savu auto.
Bilkīzu apspīd ugunis no mašīnas, kas, tuvodamās no aizmugures, samazina ātrumu, un viņa pagriežas, savilkusi seju smaidā. Smaids sastingst, kad viņa redz tas ir balts limuzīns. Vīrieši, kas braukā baltos limuzīnos, grib drāzties baltos limuzīnos, nevis Bilkizas svētnīcas privātumā. Tomēr kaut kas varētu sanākt. Ieguldījums priekšdienām.
Tonētais stikls dūkdams nolaižas, un Bilkīza smaidot tuvojas limuzinam.
- Sveiks, mīļumiņ, viņa iesāk. Vai tu kaut ko meklē?
- Saldu mīlu, atsaucas balss no aizmugures sēdekļa. Bilkīza iemet skatienu salonā, cik jau nu tas iespējams pa atvērtu logu: kāda viņai pazīstama meiča reiz iesēdās limuzīnā ar pieciem piedzērušiem futbolistiem un dabūja redzēt velnu, bet te ir tikai viens čalis, turklāt izskatās, ka zaļknābis. Nešķiet gan, ka viņš varētu pielūgt, taču nauda, labā nauda, kas pāries Bilkizas rokās, pati par sevi ir enerģija savulaik to sauca par baraku -, un šobrīd skanošais var labi noderēt, pat neliela summa.
- Cik prasi? vīrietis jautā.
- Atkarībā no tā, ko gribi un cik ilgi, viņa atbild. Un vai vari to atļauties.
No limuzīna loga plūst tādi kā dūmi. Smird pēc degošiem vadiem vai pārkarsušas elektroierīces. Durvis no iekšpuses atveras.
- Esmu spējīgs maksāt par visu, ko gribu, čalis saka. Bilkīza iebāž galvu mašīnā, kārtīgi apskatās. Nevienu citu
nemana, tikai čali ar lielīga pienapuikas ģīmi, pat pārāk jaunu, lai viņš varētu tikt pie grādīgā. Viņš ir viens, un Bilkīza iekāpj.
- Bagāts zēns, vai ne? viņa jautā.
- Bagātāks par bagātu. Čalis raušas tuvāk ādas sēdeklī. Kustas viņš neveikli. Bilkīza uzsmaida.
- Mm, viņa novelk, tas mani uzbudina, mīļum. Laikam esi viens no tiem interneta miljonāriem?
Piepūties kā krupis, rešņuks nevērīgi attrauc:
- Nūja. Ari tas es esmu. Esmu tehnisks zēns.
Mašīna sāk braukt.
- Bet tagad saki, Bilkīza, cik jāmaksā, lai tu tikai pasūkātu manu daiktu?
- Kā tu mani nosauci?
- Bilkīza, puisis atkārto un uzņem greizu meldiņu: You are an immaterial girl living in a material world.1
Tas izklausās iestudēti, it kā viņš ne vienu reizi vien to būtu mēģinājis spoguļa priekšā.
Smaids Bilkīzas sejā apdziest, sejas izteiksme mainās, un viņa kļūst gudrāka, skarbāka, cietāka.
- Ko tu gribi?
- Es taču teicu. Saldu mīlu.
- Dabūsi, ko gribi, Bilkīza atbild.
Viņai jātiek laukā no limuzīna. Mašīna brauc pārāk ātri, lai izmestos laukā pa durvīm, viņa saprot, tomēr tas būs jādara, ja viņa neizkļūs no šīs ķezas citādi. Lai ari kas šeit notiek, Bilkīzai tas nepatīk.
- Visu, ko es gribu. Jā.
Čalis pieklust un pārlaiž mēli pār lūpām.
- Es gribu tīru pasauli. Gribu būt rītdienas saimnieks. Vēlos evolūciju, devolūciju un revolūciju. Vēlos izvilkt savējos no ēnas spožā saules gaismā. Tavējie ir pagrīdē. Tā ir jūsu lielākā kļūda. Vajag mirdzēt un spīdēt. Turēties priekšgalā un centrā. Tavējie tik ilgi tupējuši pagrīdē, ka kļuvuši akli.
- Mani sauc Aiša, Bilkīza melo. Tik tiešām nesaprotu, par ko tu runā. Aiz tā stūra stāv meitene, kuru sauc Bilkīza. Pabrauksim atpakaļ pa Sanseta bulvāri, un tad varēsi ar mums abām…
- Ai, Bilkiza, čalis teatrāli nopūšas. Ticamības krājumi nav bezgalīgi. Esam tos jau izsmēluši. Esam pārkāpuši ticamības robežu.
Un tad viņš atkal galīgi greizi, nazāli iedziedas:
- Tti esi analoga meitene, kas dzīvo digitālā pasaulē.
Limuzīns pagriežas tik ātri, ka zēns uzkrīt viņai virsū.
Aiz tonētā stikla šoferi nevar redzēt. Bilkīzu pārņem iracionāla pārliecība, ka pie stūres neviena nav un baltais limuzīns, neviena nevadīts, traucas cauri Beverlihilsai kā milzīga Hērbija mīlas "vabolīte".
Puisis pastiepj roku un piesit tumšajam stiklam.
Limuzīns samazina ātrumu, taču Bilkīza negaida, kad tas apstāsies, bet atrauj durvis un pa pusei izlec, pa pusei izkrīt laukā uz asfalta. Viņi ir uz šosejas. Pa kreisi ir stāvs kalns, pa labi stāva krauja. Bilkīza skriešus metas lejup pa ceļu.
Limuzīns nekust no vietas.
Sāk līt, augstpapēžu kurpes slīd un šķobās. Norāvusi kurpes, viņa skrien, jau izmirkuši līdz ādai, skatīdamās, kur varētu nobēgt malā. Bilkīza ir pārbijusies. Spējas viņai ir, jā, bet tā ir izsalkuma maģija, tā ir maksts maģija. Pateicoties tai, Bilkīza ir spējusi izdzīvot šajā zemē visu šo laiku, taču visu pārējo, kas nav tikai izdzīvošanas jautājums, viņai sagādājusi pašas modrība, gudrība, iespaidīgais augums un attieksme.