Pa labi vīd metāla aizsargbarjera Bilkīzas ceļgalu augstumā, lai mašīnas nenoskrietu no kraujas, bet uz ceļa gāžas lietus, kas pārvēršas upē, un viņas pēdas jau sāk asiņot.
Bilkizas priekšā klājas Losandželosas ugunis, iztēlotās karalistes mirgojošā elektroniskā karte, paradīze zemes virsū, un Bilkīza zina, ka galvenais tagad ir laimīgi tikt projām no ceļa.
"Es esmu melna, bet tiešām mīlīga," viņa čukst naktij un lietum."Es esmu Šaronas narcise un ielejas lilija. Viņš iedveš man ar puķēm jaunu dzīvības spēku un atspirdzina mani ar āboliem, jo es sirgstu ar mīlestību."'
Naksnīgās debesis pāršķeļ zaļa zibens šautra. Zaudējusi pamatu zem kājām, Bilkīza slīd uz priekšu, nobrāzdama kāju un elkoni, bet, uztraususies kājās, redz no kalna slīdam mašīnas ugunis. Tik ātri, ka viņa nepagūst izšķirties: mesties pa labi un ietriekties kalnā vai pa kreisi un nogāzties kraujā. Bilkīza skrien pāri ceļam, gribēdama rāpties pa mitro zemi kalnā, taču baltais limuzīns pa slideno šoseju dragā, nolādēts, ar ātrumu simtastoņdesmit kilometru stundā, varbūt pat slīd pa mitro asfaltu. Viņa ieķeras zāles kušķī un slapjā augsnē, pārliecināta, ka tiks augšā, taču zeme nogrūst un viņa nogāžas atpakaļ uz ceļa.
Trieciens ir tik spēcīgs, ka saliec mašīnas priekšējo režģi un pasviež Bilkīzu gaisā kā lupatu lellīti. Viņa piezemējas blakus mašīnai, trieciens sašķaida iegurni un iedragā galvaskausu. Pār Bilkīzas seju līst auksts lietusūdens.
Viņa sāk lādēt savu slepkavu klusībā, jo vairs nespēj kustināt lūpas. Viņa nolād viņu gan nomodā, gan miegā, gan dzīvē, gan nāvē. Viņa nolād viņu tā, kā spēj vienīgi pusdēmons pa tēva līniju.
Mašīnas durvis aizcērtas. Kāds viņai tuvojas. Tu biji analoga meitene, atkal skan greizais meldiņš, kas dzīvoja digitālā pasaulē. Un tad viņš saka: Nolāpītās madonnas! Jūs, nolāpītās madonnas! Soļi attālinās.
Mašīnas durvis aizcērtas.
Limuzīns atpakaļgaitā pārbrauc viņai pāri, pirmajā reizē lēni. Zem riteņiem krakšķ kauli. Pēc tam auto no kalna puses pārbrauc viņai pāri vēlreiz.
Kad beidzot tas dodas lejup pa kalnu, uz ceļa paliek tikai izsmērēts negadījuma upuris, sarkana gaļa, kurā grūti atpazīt cilvēku. Necik ilgi, un arī to aizskalo lietus.
OTRA STARPSPĒLĒ
- Sveika, Samanta!
- Maga? Vai tā esi tu?
- Kurš tad cits? Leons teica, ka zvanījusi Samas tante, kamēr biju dušā.
-Jā, mēs ar viņu kārtīgi izrunājāmies. Viņš ir tik jauks bērnelis.
-Jā… Laikam viņu paturēšu.
Mirkli valda neveikls klusums, dzirdama tikai čirkstoņa vados.
- Bet kā tev pa skolu, Samij?
- Palaida uz nedēļu brīvsolī. Grūtības ar apkuri. Un kā tev pa Ziemeļu mežiem?
- Labi. Zini, mums blakus jauns kaimiņš. Rāda trikus ar monētām. "Leiksaidas Ziņu" vēstuļu slejā notiek spraiga diskusija par iespēju pārmērīt pilsētas zemi pie vecās kapsētas, ezera dienvidaustrumu krastā, un tavai sarunu biedrenei redakcijas vārdā jāsagatavo pārliecinošs kopsavilkums, paužot stingru nostāju, un tas jāizdara, nevienu neaizskarot un principā nepasakot, kāda tad tā mūsu nostāja ir.
- Rādās, tev iet jautri.
- It nemaz. Pagājušajā nedēļā pazuda Elisona Magoverna, Džilijas un Stena Magovernu vecākā meita. Man šķiet, tu viņus neesi satikusi. Jauks bērns. Dažas reizes pieskatīja manu Leonu.
Vārdi, kas jau kņud mēles galā, paliek nepateikti un tiek aizstāti ar citiem:
- Tiešām drausmīgi. -Jā-
-Un vai… nespēdama nekādi mierināt, viņa maina tematu, vai viņš ir foršs?
- Kas tad?
- Kaimiņš.
- Viņu sauc Ainsels. Maiks Ainsels. Normāls. Priekš manis par jaunu. Liela auguma un… ai, nevaru atcerēties to vārdu. Sākas ar "n".
- Negants? Neaprēķināms? Neatkārtojams? Neprecējies?
Vada otrā galā atskan smiekli.
- Laikam precēts vīrs, tā man šķiet. Ja par kādu varētu teikt, ka izskatās precējies, tad par viņu. Zini, atcerējos to vārdu. Netverams.
- Un noslēpumains?
- Neteiktu gan. Kad ievācās, domāju, ka viņš ir bezpalīdzīgs, nezināja pat, ka jāaplīmē logu rāmji. Un arī tagad izskatās, ka viņš nesaprot, ko te dara. Padzīvo, aizbrauc, atbrauc. Dažas reizes redzēju viņu uz ielas. Miera mika.
- Varbūt aplaupa bankas?
- Nu… jā. Man jau ari ienāca prātā.
- Nestāsti! Tā ir mana ideja. Paklau, Maga, kā dzīvo tu? Vai ar tevi viss kārtībā?
-Jā-
- Tiešām?
-Nē.
Garāks klusuma brīdis.
- Atbraukšu pie tevis ciemos.
- Samij, nē.
- Zini, nedēļas sākumā, kamēr vēl nav pieslēgta apkure un varu neiet uz skolu. Būs jauki! Gulēt mani liksi uz dīvāna. Un kādu vakaru ielūgsi noslēpumaino kaimiņu uz pusdienām.
- Sam, tu esi savedēja!
- Kāpēc savedēja? Pēc tās maitas Klodīnes varbūt uz bridi atkal pievērsīšos vīriešiem. Zini, es iepazinos ar kādu jauku, dīvainu puisi, nobalsoju pa ceļam uz Elpaso, Ziemassvētkos.
- Ak tā. Uzmanies, Sam, nebrauc ar gadījuma mašīnām!
- Bet kā, tavuprāt, es tikšu līdz Leiksaidai?
- Elisona Magoverna ari balsoja mašīnas. Pat mūsu drošajā pilsētā tas ir bīstami. Pārskaitīšu tev naudu ceļam. Autobusa biļetei.
- Nekas man nenotiks.
- Samij.
- Labi, Mag. Sūti ar' to naudu, lai vari mierīgi gulēt!
- Tu taču zini, ka es uztraucos.
- Labi, lielā, gudrā māsa! Samīļo no manis Leonu un pasaki, ka atbrauks tante Samija, bet šoreiz lai viņš neslēpj manā gultā rotaļlietas!
- Pateikšu. Tomēr nesolu, ka tas palidzēs. Kad lai tevi gaidu?
- Rītvakar. Autoostā sagaidīt nevajag, palūgšu Hincelmanu, lai atved savā Tesijā.
- Nokavēji! Tesija jau guļ ziemas miegā. Bet gan jau Hincelmans tevi atvedīs. Tu jau vecajam patīc. Tu klausies viņa stāstus.
- Varbūt vari palūgt viņam, lai tavā vietā uzraksta redakcijas sleju? Padomāsim. Zemes dalīšana pie vecās kapsētas. Tā sagadījies, ka tajā un tajā gadā netālu no vecās kapsētas pie ezera mans vectēvs nošāva briedi. Munīcija bija beigusies, tāpēc viņš izmantoja ķiršu kauliņus no vecmammas līdzi dotajām pusdienām. Kauliņš iestrēga briedim galvā, un tas metās projām kā zibens. Pēc diviem gadiem tajā pašā vietā vectēvs ieraudzīja varenu briežu buku, kuram starp ragiem kuploja ķiršu koks. Šoreiz viņš briedi nošāva, un vecmamma sacepa tik daudz ķiršu pīrāgu, ka viņi ēda tos līdz nākamā gada ceturtajam jūlijam…
Abas sāka smieties.
TREŠĀ STARPSPĒLE
Džeksonvila Floridā, pulksten divos naktī
-Jūs sludinājumā rakstāt, ka meklējat palīgus.
- Mums vienmēr vajag darbiniekus.
- Es varētu tikai naktsmaiņā. Vai tas nesagādās grūtības?
- Jādomā, ka ne. Iedošu jums anketu, aizpildiet to. Vai jau esat strādājusi degvielas uzpildes stacijā?
- Nē, bet laikam pārāk sarežģīti nav?
- Nav jau raķešu zinātne, varat man ticēt.
- Esmu šeit ieradusies nesen. Man nav telefona. Gaidu, kad kāds ieradīsies un ievilks.
- Tas nudien ir pazīstami. Patiešām. Viņi tev liek gaidīt tikai tāpēc, ka viņi to drīkst. Kundze, lūdzu, neņemiet ļaunā, bet jūs neizskatāties vesela.
- Zinu. Mazliet slimoju. Taču izskatās trakāk, nekā ir. Nekas nāvējošs.