- Labi. Atstājiet anketu! Mums naktīs tiešām trūkst darbaroku. Mēs to saucam par zombiju maiņu. Ja cilvēks pārāk ilgi strādā naktīs, tad jūtas kā zombijs. Labi… Larna?
- Lora.
- Jā, Lora. Viss kārtībā. Ceru, ka ar trakajiem tiksiet galā. Naktīs jau visādi vazājas.
- Esmu droša, ka vazājas. Tikšu galā.
TRISPADSMITA NODAĻA
Sveiks, vecais draugs! Ko teiksi, vecais draugs? Neņem galvā, vecais draugs. Vecu draudzību uz brīdi malā liec. Kāpēc tik drūms? Mūžam būsim kopā mēs, Tu un es, un viņš Par daudz dzīvību uz spēles likts…
STiVĒNS Sondheims. "Vecie draugi"
Tas bija sestdienas rīts. Pie durvīm kāds klauvēja. Ēna tīrīja zobus, tāpēc atvēra pēc minūtes.
Uz sliekšņa stāvēja Margrete Olsena. Iekšā viņa nenāca, vienkārši stāvēja saules gaismā un nopietni sacīja:
- Mister Ainsel…
- Lūdzu, sauciet mani par Maiku, Ēna atbildēja.
- Labi, Maik. Vai jūs šovakar neatnāktu pie mums uz pusdienām? Ap sešiem? Nekā īpaša nebūs, vienīgi spageti un maltās gaļas bumbiņas.
- Man garšo spageti un maltās gaļas bumbiņas. -Ja jums nav paredzēts nekas cits, tad…
- Nekas cits man nav paredzēts.
- Pulksten sešos.
- Kā ar puķēm?
-Ja vēlaties. Bet tas būs saviesīgs vakars. Bez romantikas.
Nomazgājies dušā, Ēna devās īsā pastaigā līdz tiltam un atpakaļ. Saule jau bija uzlēkusi nespodra monēta debesīs, un Ēna, kamēr tika mājās, mētelī sasvīda. Pēc tam viņš aizbrauca uz Deiva delikatesēm, kur nopirka pudeli vīna. Par divdesmit dolāriem, kas šķita zināms kvalitātes rādītājs. Nebūdams lietpratējs, viņš izvēlējās Kalifornijas kabernē, jo, kad viņš bija jaunāks, cilvēki vēl aizvien uz auto bamperiem līmēja uzlīmi ar uzrakstu DZĪVE IR KABERNĒ, kas viņu uzjautrināja.
Dāvanai Ēna izvēlējās puķupodu. Zaļas lapas, bez ziediem. Ne mazākās romantikas.
Vēl viņš nopirka piena paku, kuru nekad neizdzēra, un dažus augļus, kurus nekad neapēda.
Beigās Ēna iegriezās pie Meiblas un nopirka vienu pīrāgu launagam. Ieraugot viņu, Meibla atplauka:
- Vai Hincelmans dabūja tevi rokā?
- Nezināju, ka viņš mani meklē.
-Jā. Grib aicināt tevi žibulēt. Čads Muligans ari prasīja, vai neesmu tevi redzējusi. Pie viņa atbraukusi māsīca no cita štata. Atraitne. Attāla māsīca, tādas mēs saucam par buču māsīcām, īsts jaukumiņš. Tev viņa patiks.
Ielikusi pīrāgu brūnpapīra turziņā, Meibla nolocīja tā augšmalu, lai pīrāgs neatdzistu.
Braucot mājup, Ēna izmeta lielu līkumu, ar vienu roku stūrēdams, otrā turēdams pīrāgu. Viņam ēdot, drupačas bira uz džinsiem un salona grīdas. Ezera dienvidu krastā viņš pabrauca garām bibliotēkai. Ledū un sniegā kaltā pilsēta izskatījās melni balta. Šķita, ka pavasaris nekad nepienāks un krakata bezgalīgi nīks uz ledus blakus bļitkotāju būdām, pikapiem un sniega mašīnu pēdām.
Atbraucis un novietojis auto, Ēna devās pa ielu uz mājām. Dadzīši un dzilnīši, kas rosījās putnu barotavā, nepievērsa viņam uzmanību. Mājās viņš aplaistīja puķi un tad nevarēja izšķirties, likt vīnu ledusskapī vai ne.
Līdz sešiem vēl bija jānosit daudz laika.
Viņš vēlējās, kaut varētu kā sendienās mierīgi paskatīties televīziju. Derētu mazliet atslābināties un neko nedomāt, tikai sēdēt un gremdēties skaņās un gaismās. Vai gribi redzēt Lūsijas pupus? prātā kāds čukstēja Lūsijas balsī, un Ēna papurināja galvu, lai gan neviena tuvumā nebija.
Viņš aptvēra, ka nervozē. Tūlīt būs jātiekas ar normāliem cilvēkiem (nevis cietumniekiem, dieviem, vēsturiskiem varoņiem vai sapņu tēliem), pirmo reizi pēc vairāk nekā triju gadu pārtraukuma. Būs jāuztur saruna kā Maikam Ainselam.
Viņš ieskatījās rokas pulkstenī. Bija pustrīs. Margrete Olsena bija teikusi, lai nāk sešos. Nez vai viņa domāja tieši sešos? Varbūt jāiet mazliet agrāk? Vai vēlāk? Beigās Ēna nolēma iet piecas minūtes pāri sešiem.
Iedžinkstējās telefons.
-Jā? pacēlis klausuli, viņš atsaucās.
- Tā pa telefonu neviens neatbild, vada galā noburkšķēja Trešdiena.
- Kad tālrunis tiks pievienots, atbildēšu pieklājīgi, Ēna attrauca. Kā varu tev pakalpot?
- Nezinu, Trešdiena norūca un, bridi klusējis, turpināja: Organizēt dievus ir tas pats, kas sadzīt kaķus taisnās rindās. Viņi to neuztver dabiski.
Tik apdzisušu un bezgala pārgurušu Ēna Trešdienu vēl nebija dzirdējis.
- Kas noticis?
- Iet kā pa celmiem. Kā pa puvušiem celmiem. Nezinu, vai kas sanāks. Tikpat labi varam tūlīt pārgriezt sev rīkli. Pārgriezt, un miers.
- Tev nevajadzētu tā runāt!
-Jā. Bet protams.
- Nu, ja tiešām pārgriezīsi sev rīkli, Ēna jokodams centās izklīdināt Trešdienas drūmo noskaņu, varbūt nemaz nesāpēs.
- Sāpēs gan. Pat mēs jūtam un ciešam sāpes. Ja tu darbojies materiālā pasaulē, tās likumi attiecas ari uz tevi. Sāpes liek ciest, tāpat kā alkatība saindē, bet kaislība dedzina. Mēs nāvei rokās viegli nedodamies, tomēr nomirt varam, un tici man, dievu nāve ir smaga. Ja mūs vēl mīl un atceras, tad uzrodas kāds, kurš ir mums līdzvērtīgs un ieņem mūsu vietu, un sasodītā jezga sākas atkal. Ja mēs tiekam aizmirsti, tad ir cauri.
Ēna nezināja, ko atbildēt. Viņš pajautāja:
- No kurienes tu zvani?
- Kas tev par daļu, piķis un zēvele!
- Vai tik neesi piedzēries?
- Vēl ne. Domāju par Toru. Tu jau viņu nepazīsti. Liela auguma, apmēram kā tu. Labsirdīgs. Neteiksim, ka ar gaišu galvu, bet atdeva pēdējo kreklu, ja kāds prasīja. Viņš izdarīja pašnāvību. Iešāva sev mutē, un sprādziens norāva viņam galvu. Tas notika 1932. gadā Filadelfijā. Vai tā jāmirst dievam?
- Man tiešām žēl.
- Tev par to nospļauties, dēls. Viņš bija tāds pats kā tu. Liels un dumjš.
Trešdiena pieklusa un nokāsējās.
- Kas noticis? Ēna jautāja pa otram lāgam.
- Viņi ar mums sazinājās.
- Kas tad?
- Opozīcija.
- Nu un?
- Grib pamieru. Miera sarunas. Dzīvot un ļaut dzīvot viņiem, nolādēts!
- Kas tagad notiks?
- Tagad iešu ieraut draņķīgu kafiju ar modernajiem mērgļiem Kanzassitijas masonu klubā.
- Labi. Vai tu pēc manis atbrauksi vai arī norunāsim, kur tikties?
- Paliec, kur esi, nelec nevienam acīs. Nevāri ziepes. Vai dzirdi?
-Bet…
Atskanēja klikšķis, telefons apklusa. Nebija pat signāla kā vienmēr.
Kaut kā jānosit laiks. Saruna ar Trešdienu Ēnu satrauca. Piecēlies viņš grasījās doties pastaigā, taču aiz loga jau metās tumšs, un viņš atkal apsēdās.
Beigās paņēmis "Leiksaidas pilsētas Padomes protokolus, 1872-1884", Ēna sāka tos šķirstīt, ar acīm skriedams pār sīko druku un ik pa brīdim apstādamies, lai izlasītu kaut ko, kas bija piesaistījis uzmanību.
Atklājās, ka 1874. gada jūlijā pilsētas padomi satrauca ieceļojošo ārzemnieku skaits, kas apmetušies Leiksaidā. Trešās ielas un Brodvejas krustojumā bija paredzēts būvēt Operas namu. Cilvēki cerēja, ka ar Dzirnavu dambi saistītās problēmas atkritis, ja to pārvērtīs ezerā. Padome apstiprināja rīkojumu izmaksāt septiņdesmit dolārus misteram Semjuelam Semjuelsam un astoņdesmit piecus misteram Heiki Salminenam, atlīdzinot par zemi un pārcelšanās izdevumiem no applūdinātās vietas.
Kas gan būtu domājis, ka ezers ir mākslīgs? Interesanti gan, kāpēc pilsētas nosaukums ir Leiksaida[8], ja ezers radies no applūdināta dzirnavu dīķa? Ēna lasīja tālāk un uzzināja, ka ezera projekta autors ir misters Hincelmans, īstajā vārdā Hīdemūlens, ieceļotājs no Bavārijas, un pilsētas padome segusi projekta izmaksas trīssimt septiņdesmit dolāru apmērā, bet pārējo nomaksājuši sabiedriskie fondi. Norāvis strēmeli no papīra dvieļa, Ēna ielika to starp lapām kā grāmatzīmi. Nebija grūti iedomāties, kā priecātos Hincelmans, redzot atsauksmi par vectēvu. Nez vai večuks zina, ka viņa radinieki piedalījušies ezera projekta izstrādē? Ēna šķīra tālāk, meklēdams vēl kaut ko par šo jautājumu.