1876. gada pavasarī ezeru iesvētīja, aizsākot pilsētas svētku tradīciju. Padome nobalsoja par pateicības izteikšanu misteram Hincelmanam.
Ēna iemeta skatienu pulkstenī. Pusseši. Iegājis vannas istabā, viņš noskuvās, sasukāja matus un pārģērbās. Pēdējais stundas ceturksnis aizskrēja ātri. Paņēmis vīna pudeli un puķupodu, Ēna devās pie kaimiņienes.
Durvis atvērās, tiklīdz viņš pieklauvēja. Margrete Olsena izskatījās tikpat satraukta kā viņš. Televizors bija ieslēgts, video rādīja "Oza zemes burvi". Sēpijas toņi un Dorotija Kanzasā ar aizvērtām acīm profesora Brīnumdara ratos. Vecais blēdis izlikās, ka nolasa viņas domas, tuvojās viesulis, kam vajadzēja Dorotiju aizraut no mājām. Leons sēdēja pie ekrāna un spēlējās ar rotaļu ugunsdzēsēju mašīnu. Ieraudzījis Ēnu, puika sāka starot un, pielēcis kājās, aiz prieka sizdams kājas, metās uz guļamistabu, no kuras atgriezās, uzvaroši pacēlis gaisā divdesmit piecu centu monētu.
- Skaties, Maik Ainsel! zēns kliedza.
Aizvēris abas plaukstas, viņš izlikās, ka paņem monētu labajā plaukstā, kuru tūlīt atvēra.
- Es liku tai pazust, Maik Ainsel!
- Tev izdevās, Ēna pamāja. Paēdīsim, un, ja mamma atļaus, parādīšu, kā to izdarīt vēl veiklāk.
- Manis pēc kaut tūlīt, Margrete atsaucās. Mums tāpat jāgaida Samanta. Aizsūtīju pēc skābā krējuma. Nezinu, kur viņa aizķērusies.
Kā vilku piemin, tā vilks klāt: uz koka dēļiem nodipēja soļi un ar plecu tika atgrūstas ārdurvis. Sākumā Ēna meiteni nepazina.
- Nezināju, kuru tu gribi ar kalorijām vai to, kas garšo pēc tapešu līmes, tāpēc paņēmu ar kalorijām. Un Ēna tagad viņu atpazina: tā pati meitene, kuru viņš satika pa ceļam uz Kairo.
- Labi labi, Margrete atbildēja. Sam, tas ir mans kaimiņš, Maiks Ainsels. Maik, iepazīstieties ar manu māsu Samantu Melno Vārnu!
Es tevi nepazīstu, Ēna izmisīgi domāja. Nekad neesam viens otru redzējuši. Mēs esam pilnīgi sveši. Viņš centās atcerēties, kā domāja vārdu sniegs, cik tas bija vienkārši un viegli nē, tas bija bezcerīgi. Beigās neatlika nekas cits kā sniegt roku. Prieks iepazīties!
Meitene samirkšķināja acis, ielūkojās viņa sejā. Brīdi viņa bija neizpratnē, bet tad atpazīšanas mirklis atspoguļojās viņas acīs un savilka lūpu kaktiņus smaidā.
- Sveiks!
-Jāpalūko, kas notiek uz plīts, Margrete noraizējusies teica, it kā viņa vienmēr piededzinātu ēdienu ikreiz, kad kaut uz mirkli atstāj virtuvi.
Sama novilka pufigo mēteli un cepuri.
-Tātad tu esi tas netveramais un noslēpumainais kaimiņš? viņa sacīja. Kas to būtu domājis!
Viņa runāja klusināti.
- Bet tu, Ēna atbildēja, esi meitene Sama. Varbūt atliksim sarunu uz vēlāku laiku?
- Ja apsolīsi pateikt, kas te notiek.
- Norunāts.
Leons raustīja viņu aiz bikšu staras.
- Vai tagad parādīsi? Zēns pacēla gaisā monētu.
- Labi, Ēna pamāja, parādīšu, vienīgi neaizmirsti, ka burvis skolotājs nevienam savus noslēpumus neatklāj.
- Apsolu, Leons bija pati nopietnība.
Ēna paņēma monētu kreisajā rokā, satvēra zēna labo plaukstu un parādīja, kā šķietami pārlikt monētu labajā rokā, faktiski atstājot to kreisajā. Pēc tam viņš ļāva Leonam visu atkārtot pašam.
Daži mēģinājumi, un Leons jau bija iemācījies triku.
- Pusi tu jau zini, Ēna uzslavēja, otrā puse: pievērst skatītāja uzmanību tai vietai, kurā monētai vajadzētu būt. Skaties uz šo vietu. Ja tu izturēsies tā, it kā monēta būtu labajā plaukstā, neviens neskatīsies uz tavu kreiso plaukstu, lai cik neveikls tu būtu.
Sama klusēdama abus vēroja, viegli pieliekusi galvu.
- Pusdienas gatavas! sauca Margrete, uzmanīgi nesdama bļodu ar kūpošiem spageti.
- Leon, ej nomazgāt rokas!
Pusdienās bija kraukšķīga ķiploku maize, bieza, sarkana mērce un gardas, pikantas gaļas bumbiņas. Ēna izteica Margretei komplimentu.
- Sena ģimenes recepte, viņa atbildēja, no Korsikas radu puses.
- Bet es domāju, ka esat no indiāņiem.
- Tētis mums ir čeroki, Sama atsaucās. Bet Magas mammas tēvs bija no Korsikas.
Kabernē šajā istabā dzēra vienīgi Samanta.
- Kad Magai bija desmit gadu, tētis viņas pameta un pārcēlās uz otru pilsētas galu. Pēc sešiem mēnešiem piedzimu es. Tčtis ar manu mammu apprecējās, kad bija pabeigts šķiršanās process. Domāju kādu laiku viņi centās, lai laulība izdotos, taču, kad man bija desmit gadu, tētis mūs pameta. Es domāju, ka viņam ir desmit gadu uzmanības cikls.
- Nu jau desmit gadus viņš dzīvo Oklahomā, Margrete paskaidroja.
- Bet mana mamma nāk no Eiropas ebrejiem, Sama turpināja, agrāk tur valdīja komunisti, bet tagad ir tikai haoss. Man liekas, ka mammai patika būt čeroki sievai. Cept maizi un kapāt aknas.
To pateikusi, viņa ierāva sarkanvīnu.
- Samas mamma ir mežonīga sieviete, Margretes balsī jautās nosodījums.
- Vai zini, kur viņa ir tagad? Sama vērsās pie Ēnas.
Viņš papurināja galvu.
- Austrālijā! Internetā iepazinās ar čali, kas dzīvo Hobartā. Kad abi satikās dzīvē, mamma nolēma, ka viņš ir pārāk gaudulīgs. Tasmānija gan viņai pa īstam iepatikās. Mamma tur palika dzivot, vada sieviešu grupiņu, māca batikot un tamlīdzīgi. Vai nav forši? Viņas gados!
Ēna pamāja un ielika sev šķīvi vēl dažas gaļas bumbiņas. Sama stāstija, ka Tasmānijas iedzimtos iznīcinājuši briti, kas veidojuši ķēdi, lai notvertu aborigēnus, taču atraduši tikai večuku un slimu puišeli. Aizrāvusies viņa turpināja stāstīt par Tasmānijas tīģeriem, somainajiem vilkiem, kurus lauksaimnieki izšāvuši, baidīdamies par savām aitām, bet 1930. gadā politiķi iedomājušies somainos vilkus aizstāvēt (kad tie jau bija izmiruši).
Izdzērusi otro glāzi, Sama ielēja sev vēl.
- Bet tagad, Maik, viņa piesarkdama teica, pastāsti mums par savu ģimeni! Kādi ir Ainseli?
Meitenes sejā rotājās draisks smaids.
- Bezgala garlaicigi, Ēna atbildēja, neviens nav ticis tik tālu kā Tasmānija. Bet tu pati mācies Medisonā, vai ne? Kā tev tur iet?
- Tu taču zini, Sama attrauca. Apgūstu mākslas vēsturi, sieviešu tiesības un leju bronzas skulptūras.
- Bet es, kad izaugšu, ierunājās Leons, ņemšos ar burvestībām. Bū! Vai tu man iemācīsi, Maik Ainsel?
- Protams, Ēna pamāja. Ja mamma atļaus.
- Kad pēc pusdienām liksi gulēt Leonu, Mag, es gribētu, lai Maiks aizved mani uz "Buck Stops Here" uz kādu stundu.
Pat neparaustījusi plecus, Margrete pacēla galvu un viegli sarauca uzacis.
- Viņš man šķiet interesants, Sama paskaidroja, mums ir daudz, par ko parunāt.
Margrete uzmeta skatienu Ēnam, kurš ar salveti cītīgi slaucīja no zoda neesošu sarkanās mērces traipu.
- Jūs abi esat pieauguši, balss tonis lika noprast, ka viņa domā ko citu, proti, ka nav vis pieauguši un, ja arī būtu, viņiem nevajadzētu tā rīkoties.