Pēc pusdienām Ēna palīdzēja Samai nomazgāt traukus lika tos žāvētājā -, pēc tam parādīja triku Leonam: saskaitīja mazajā plaukstā divpadsmit monētas un pieteica to vairākkārt .uzvērt, tad atvērt, un katrā reizē tur bija par monētu mazāk. Kad plaukstiņā palika tikai viena monēta, Ēna pajautāja:
- Vai kārtīgi turi to rokā? Cieši?
Atvēris plaukstu, zēns ieraudzīja, ka divdesmit pieci centi pārvērtušies desmit centos.
Kad Ēna gāja laukā no istabas, viņu pavadīja Leona žēlie saucieni:
- Kā tu to izdarīji? Mammu, kā viņš to izdarīja?
Sama pasniedza Ēnam mēteli.
- Ejam!
Meitenes vaigi bija pietvīkuši no vīna.
Laukā bija auksti.
Iegājis savā dzīvoklī, Ēna iesvieda plastmasas maisiņā "Leiksaidas pilsētas Padomes protokolus" un paņēma tos līdzi. Varbūt krodziņā būs Hincelmans gribējās parādīt vecajam informāciju par viņa vectēvu.
Līdz mašīnai abi gāja plecu pie pleca.
Tiklīdz Ēna atvēra garāžas durvis, Sama iesmējās.
- Mī un žē! ieraudzījusi mašīnu, viņa iesaucās. Pola Guntera vāģis! Tu to nopirki no viņa!? Mī un žē!
Ēna atvēra un paturēja mašīnas durvis, kamēr meitene iekāpa, bet pēc tam apgāja riņķī un iesēdās pats.
- Pazīstams braucamais?
-Jā, redzēju pirms diviem vai trim gadiem, kad biju pie Magas. Tā biju es, kas pierunāja to nokrāsot purpursarkanu.
- Skaidrs, Ēna atbildēja, tagad zinu, kurš vainīgs.
Izbraucis uz ielas, viņš izkāpa, aizvēra garāžas durvis un
tad atgriezās mašīnā. Sama dīvaini noskatījās uz viņu, vairs neizskatīdamās tik pašpārliecināta.
Ēna uzlika drošības jostu.
- Esmu nobijusies. Vispār jau esmu galīgi stulba, vai ne? Iesēdos mašīnā pie maniaka slepkavas, viņa teica.
- Pagājušo reizi tevi sveiku un veselu aizvedu mājās, Ēna atbildēja.
- Tu nogalināji divus cilvēkus, meitene nerimās, tevi meklē policija. Un nu vēl atklājas, ka ar svešu vārdu dzīvo kaimiņos manai māsai. Vai tad Maiks Ainsels ir tavs īstais vārds?
- Nē, Ēna nopūtās, nav gan.
Riebās to teikt. Viņš it kā cieta smagu zaudējumu, noliedzot Maiku Ainselu, it kā šķīrās no drauga.
- Vai tu nogalināji tos divus?
-Nē.
- Pie manis atnāca uz mājām un pateica, ka mēs esot redzēti kopā. Kāds tips parādīja tavas fotogrāfijas. Neatceros viņa vārdu laikam misters Cepure? Nē, misters Pilsēta. Tikpat kā "Bēglī". Atbildēju, ka tevi nepazīstu.
- Paldies!
- Bet tagad, Sama turpināja, pastāsti, kā tur īsti bija. Glabāšu tavu noslēpumu, ja tu glabāsi manējo.
- Man nav ne jausmas par taviem noslēpumiem, Ēna atbildēja.
- Kā nu ne, mana ideja nokrāsot mašīnu purpursarkanu, kuras dēļ Pols Gunters kļuva par apsmieklu visai pasaulei viņam taču vajadzēja bēgt no dzimtās puses. Mēs bijām mazliet appīpējušies, viņa atzina.
- Šaubos, vai tas ir liels noslēpums, Ēna nosmējās, gan jau to zina visa Leiksaida. Šis ir zālītes pīpētāju purpura tonis.
Sama pavisam klusi, aši izmeta:
-Ja gribi mani nobeigt, lūdzu, dari to nesāpīgi. Nevajadzēja braukt kopā ar tevi. Esmu tik nenormāli, drausmīgi stulba. Es taču varu tevi nodot. Jēzus! Esmu tik stulba.
Ēna nopūtās.
- Es nekad neesmu nevienu nogalinājis. Goda vārds! Bet tagad vedu tevi uz krodziņu, viņš teica. Saki vienu vārdu, un es griezīšos riņķī un aizvedīšu tevi mājās. Uzsaukšu tev kokteili, ja tev ir pietiekami daudz gadu, lai drīkstētu dzert alkoholu, vai nopirkšu limonādi, ja vēl nav. Tad aizvedīšu tevi atpakaļ pie Margretas sveiku un veselu un cerēšu, ka nezvanīsi policijai.
Pār tiltu abi brauca klusēdami.
- Bet kas tad tos abus nogalināja? Sama prasīja.
-Ja pateikšu, neticēsi.
- Ticēšu.
Samas balsī tagad skanēja dusmas. Laikam jau nevajadzēja nest to vīnu. Dzīve šobrīd pavisam noteikti nebija kabernē.
- Tev būs grūti noticēt.
- Es, viņa apgalvoja, spēju noticēt visam. Tu pat nevari iedomāties, kam es spēju ticēt.
- Tiešām?
- Es spēju ticēt gan patiesībai, gan meliem, gan lietām, par kurām neviens nezina, vai tās ir patiesība vai meli. Es spēju ticēt Ziemassvētku vecītim un Lieldienu zaķim, Merilinai Monro, bītliem, Elvisam un misteram Edam. Klausies, es ticu arī, ka cilvēki var kļūt ideāli un zināšanas ir bezgalīgas, bet pasauli pārvalda slepeni banku karteļi, ticu, ka mūs regulāri apciemo citplanētieši: labie, kas ir līdzīgi krunkainiem lemuriem, un ļaunie, kas kropļo lopus un iekāro mūsu ūdeņus un sievietes. Es ticu, ka nākotne būs sūdīga un ka nākotnē viss būs pa pirmo, ticu, ka viendien atgriezīsies Baltā Bifeļsieviete un sados visiem pa pakaļu. Ticu, ka visi vīrieši ir pārauguši zēni ar dziļām komunikācijas problēmām, bet laba seksa panīkums Amerikā saistīts ar brīvdabas kinoteātru slēgšanu visos štatos pēc kārtas. Ticu, ka visi politiķi ir blēži bez principiem, taču labākas alternatīvas nav. Kalifornija noslīks jūrā, kad uznāks devītais vilnis, bet Floridu piebeigs trakums, aligatori un toksiskie atkritumi. Ticu, ka antibakteriālās ziepes iznīcina mūsu imunitāti pret šmuci un slimībām, tāpēc cilvēci no zemes virsas noslaucīs parasta saaukstēšanās tāpat kā marsiešus "Pasauļu karā". Ticu, ka dižākie pagājušā gadsimta dzejnieki bija Edīte Sitvela un Dons Marķīzs, ka nefrīts ir sakaltusi pūķa sperma, ticu, ka pirms tūkstoš gadiem iepriekšējā dzīvē es biju Sibīrijas šamanis vienrocis. Ticu, ka cilvēces nākotne ierakstīta zvaigznēs, ticu, ka bērnībā konfektes bija garšīgākas, bet pēc aerodinamikas likumiem kamene nemaz nevar lidot. Ticu, ka gaisma ir gan vilnis, gan daļiņa, bet kaut kur kastē sēž kaķis, kas vienlaikus ir dzīvs un miris (lai gan, ja kasti neviens neatvērs, lai kaķi pabarotu, beigās viņš būs miris divās dažādās nāvēs), tāpat arī, ka Visumā ir zvaigznes, miljardiem gadu vecākas par pašu Visumu. Ticu, ka man ir savs dievs, kas par mani gādā un uzrauga katru manu soli. Ticu bezpersoniskam dievam, kas iekustināja Visumu, bet pēc tam sāka ņemties ar savām draudzenītēm un nezina, ka es dzīvoju. Ticu tukšam Visumam bez dieva, kurā valda nejaušības un haoss, fona trokšņi un akla laime. Visi, kas apgalvo, ka seksa loma ir pārspīlēta, paši nav pa īstam mīlējušies. Bet tie, kas sakās zinām visu, melo pat sīkumos. Ticu absolūtam godīgumam un sīkiem, saprātīgiem meliem. Ticu sievietes tiesībām izvēlēties un bērna tiesībām dzīvot; lai arī cilvēka dzīve ir svēta, nāvessodā nav nekā slikta, ja var nešauboties uzticēties tiesu sistēmai. Ticu, ka dzīve ir spēle, dzīve ir cietsirdīgs joks, dzīve ir viss, kas ar tevi notiek, kad tu esi dzīvs, un tāpēc var taču vienkārši apgulties uz muguras un to izbaudīt.
Beidzot viņa aizelsusies apklusa.
Ēnam gribējās noņemt rokas no stūres un aplaudēt.
- Labi. Tātad, noklausījusies manu stāstu, nedomāsi, ka esmu sagājis sviestā?
- Varbūt, viņa atbildēja. Pamēģini!
- Vai tici, ka visi dievi, kurus cilvēki jebkad iztēlojušies, dzīvo mums blakus?
- …Varbūt.
- Un vēl ir ari jauni dievi datoru, telefonu un tamlīdzīgi dievi. Viņi visi domā, ka abējiem dieviem pasaulē nebūs vietas, tāpēc ir pilnīgi iespējams sava veida karš.
- Vai tos divus nogalināja dievi?
- Nē, mana sieva.
- Manuprāt, tu teici, ka viņa ir mirusi.
- Mirusi, jā.
- Nogalināja pirms savas nāves?