- Nē. Pēc tam. Tas nav vienkārši.
Sama atglauda matus no pieres.
Viņi izbrauca uz galvenās ielas turpat pie krodziņa "Buck Stops Here". Virs loga karājās izkārtne: pārsteigts briedis ar alus glāzi, pacēlies pakaļkājās. Paņēmis maisiņu ar grāmatu un atslēgas, Ēna izkāpa no mašīnas. Viņš neapgrūtināja sevi ar durvju aizslēgšanu. Leiksaidā neviens to nedarīja.
- Bet kāpēc viņi grib karot? Sama nesaprata. Nav taču vērts. Ko tad uzvarētājs iegūs?
- Es ari nezinu, Ēna piekrita.
- Citplanētiešiem ticēt vieglāk nekā dieviem, meitene secināja. Varbūt misters Pilsēta un misters kā viņu tur sauca? ir Vīri Melnā, citplanētiešu paveids.
- Varbūt patiešām, Ēna piekrita.
Abi jau stāvēja pie krodziņa, un Sama pieklusa. Meitenes elpa virmoja nakts gaisā kā mākonītis. Uzmetusi Ēnam skatienu, viņa teica:
- Pasaki man, ka esi labais puisis!
- Diemžēl nevaru, Ēna atbildēja. Lai kā man gribētos. Kā nu varu, tā cenšos.
Sama skatījās viņā, iekodusi apakšlūpā, un tad pamāja.
- Tu esi pietiekami labs, viņa sacīja, es tevi nenodošu. Tu vari izmaksāt man aliņu.
Ēna paturēja meitenei durvis, un tad abiem sejā ietriecās karstums un mūzika. Viņi iegāja iekšā.
Sama pamāja ar roku dažiem draugiem, un Ēna vairākiem cilvēkiem, kuru sejas (bet ne vārdi) bija iespiedušās atmiņā no Elisonas Magovernas meklēšanas akcijas vai rīta pusē redzētas pie Meiblas. Pie bāra stāvēja Čads Muligans, aplicis roku ap pleciem neliela auguma rudmatei. Ēna nosprieda, ka tā laikam būs tā buču māsīca. Būtu interesanti redzēt, kā sieviete izskatās, diemžēl viņa bija uzgriezusi muguru. Čads pameta sveicienā roku. Ēna pasmaidījis pamāja pretī. Ar skatienu viņš meklēja Hincelmanu, bet laikam šovakar vecā te nebija. Noskatījis neaizņemtu galdiņu, Ēna devās uz tā pusi.
Gaisu pāršķēla kliedziens.
Negants, pilnā rīklē, histērisks, kā redzot spoku, apklusinot visas sarunas. Ēna paskatījās visapkārt, pārliecināts, ka notiek slepkavība, līdz beidzot saprata, ka visu uzmanība pievērsta viņam. Pat melnais kaķis, kas dienā gulēja uz palodzes, tagad uzlēca uz mūzikas automāta un, augstu pacēlis asti un uzmetis kūkumu, blenza uz viņu.
- Ķeriet! histēriski spiedza sieviete. Dieva dēļ, apturiet taču! Neļaujiet viņam aizbēgt! Lūdzu!
Balss bija pazīstama.
Neviens pat nepakustējās. Visi skatījās uz Ēnu. Viņš lūkojās pretī.
Čads paspēra soli uz priekšu un tad devās pie Ēnas. Nelielā auguma sieviete piesardzīgi sekoja, iepletusi acis, it kā gatavodamās atkal kliegt. Ēna viņu pazina. Protams, viņš sievieti pazina.
Čads nāca ar visu alu, kuru tagad nolika uz tuvākā galdiņa.
- Maik.
- Čad.
Odrija Bērtone gāja soli aiz Čada. Viņas seja bija balta, acīs mirdzēja asaras. Viņa bija kliegusi.
- Ēna, Odrija teica, tu, nelieti! Ļaunais, slepkavnieciskais nelieti!
- Vai tiešām tu viņu pazīsti, mīļā? Čads jautāja. Viņš jutās neveikli. Acīmredzami viņš cerēja, ka tas, kas te tikko notika, bija kaut kāds pārpratums, ka Ēna ticis noturēts par kādu citu un kādu dienu viņi visi kopā par to varēs pasmieties.
Odrija Bērtona skatījās nesaprotošām acīm.
- Vai tu traks? Viņš taču gadiem strādāja pie Robija! Viņa inaucīgā sieva bija mana labākā draudzene. Bet viņu pašu tagad meklē par slepkavību. Man bija jāatbild uz jautājumiem. Viņš ir izbēdzis noziedznieks!
Odrija nespēja valdīties, sievietes balss trīsēja apspiestā histērijā, viņa šņukstēja kā ziepju operu aktrise, kas dodas saņemt Emmy balvu. Buču māsīca, Ēna bezkaislīgi nodomāja.
Neviens bārā neteica ne vārda. Čads uzlūkoja Ēnu.
- Iespējams, tā ir kļūda. Esmu pārliecināts, ka visu noskaidrosim, viņš teica un tad vērsās pie krodziņa apmeklētājiem:
Viss kārtībā. Uztraukumam nav pamata. Visu noskaidrosim. Viss kārtībā.
Pēc tam viņš atkal uzrunāja Ēnu:
- Iziesim laukā, Maik!
Klusi, profesionāli. Ēna izjuta cieņu.
- Protams, viņš atbildēja.
Rokai kāds pieskārās, un pagriezies Ēna ieraudzīja Samu, kas lūkojās viņā. Pametis skatienu lejup uz meiteni, viņš kā varēdams iedrošinoši pasmaidīja.
Sama paskatījās uz Ēnu un visiem, kas viņos noraudzījās, un beigās pagriezās pret Odriju Bērtoni:
- Es nezinu, kas jūs tāda esat. Bet. Jūs. Esat. īsta. Peža.
Pastiepusies pirkstgalos, Sama pievilka Ēnu sev klāt un
noskūpstīja tieši uz lūpām. Viņam šķita, ka skūpsts ilgst vairākas minūtes, lai gan pulkstenis droši vien tikšķēja ne ilgāk kā piecas sekundes.
Neparasts skūpsts, Ēna domāja, juzdams pie mutes meitenes lūpas. Šķita, ka skūpsts nav domāts viņam, bet visiem krodziņa viesiem kā apliecinājums tam, kurā pusē Sama nostājusies tikpat kā ar karogu rokā. Pat skūpsta laikā Ēna bija pārliecināts, ka viņš meitenei nepatīk, vismaz kā vīrietis ne.
Sen bērnībā viņš bija lasījis grāmatu par ceļotāju, kas slīdējis no klints. Virs viņa bijuši cilvēkēdāji tīģeri, bet apakšā bezdibenis, taču vīram pusceļā izdevies noturēties, cenšoties glābt savu dārgo dzīvību. Blakus audzis meža zemeņu puduris, bet augšā un lejā gaidījusi droša nāve. Jautājums bija: Kas viņam tagad jādara?
Un te arī atbilde: Jāēd zemenes!
Puišeļa gados Ēna stāsta jēgu tā arī nesaprata, bet tagad gan. Tāpēc, aizvēris acis, viņš ļāvās skūpstam, izbaudīdams meitenes lūpu maigumu, saldu kā meža zemenes.
- Gājuši, Maik, Čads Muligans stingri sacīja. Lūdzu. Laukā visu noskaidrosim.
Sama atrāvās. Aplaizījusi lūpas, viņa pasmaidīja tik plati, ka smaids atspoguļojās pat acīs.
- Nebija nemaz tik slikti, viņa teica. Kā puika tu bučojies labi. Tagad varat iet laukā spēlēties!
Pēc tam Sama vērsās pie Odrijas Bērtones.
- Bet tu gan, viņa izmeta, kā biji, tā paliki peža.
Ēna pasvieda Samai mašīnas atslēgas, kuras viņa noķēra gaisā ar vienu roku. Pēc tam cauri krodziņam viņš gāja laukā un Čads Muligans sekoja. Laukā krita viegls sniedziņš, neona gaismās virpuļoja pārslas.
- Varbūt tagad man visu izstāstīsi? Čads pajautāja.
- Vai esmu arestēts? Ēna jautāja.
Uz ielas aiz viņiem bija izgājusi arī Odrija. Šķita, ka viņa tūlīt atkal sāks kliegt.
- Čad, viņš nogalināja divus cilvēkus, viņa paziņoja. FIB atnāca pie manis uz mājām. Viņš ir psihs. Ja vēlies, es došos tev līdzi uz iecirkni.
- Kundze, jūs jau esat savārījusi pamatīgu putru, Ēna izklausījās noguris pat viņam pašam tā šķita. Lūdzu, ejiet projām!
- Čad? Dzirdēji? Viņš man draud!
- Ej iekšā, Odrij, Čads Muligans atbildēja.
Pirmajā acumirklī šķita, ka sieviete uzsāks strīdu, bet tad, sakniebusi lūpas tik stipri, ka tās kļuva baltas, viņa devās atpakaļ uz bāru.
- Varbūt vari paskaidrot, ko nozīmē viņas sacītais? Čads Muligans prasīja.
- Es nekad nevienu neesmu nogalinājis, Ēna atbildēja.
Čads pamāja.
- Es tev ticu, viņš teica. Manuprāt, ar šo apsūdzību viegli tiksim galā. Tu taču negribi man sagādāt nepatikšanas, Maik?
- Nepatikšanu nebūs, Ēna solīja. Tas ir tikai liels pārpratums.
- Tieši tā, Čads pamāja. Bet tagad laikam būs jābrauc uz manu kantori salikt visu pa plauktiņiem.
- Vai esmu arestēts? Ēna jautāja otro reizi.
- Nē, Čads atbildēja. Ja vien pats to nevēlies. Es domāju tā: mēs kopā braucam uz manu kantori, tu pildi savu pilsoņa pienākumu, un mēs darām visu, lai to nokārtotu.