Pēc tam Čads aptaustīja Ēnu no galvas līdz kājām, bet ieroci, protams, neatrada. Viņi iekāpa Muligana mašīnā. Ēna jau atkal sēdēja aizmugurējā sēdeklī, skatīdamies caur metāla režģi. Viņš domāja: SOS! Esmu briesmās! Palīgā! Ēna mēģināja domās ietekmēt Muliganu tāpat kā reiz policistu Čikāgā: Tas taču tavs vecais draugs Maiks Ainsels. Tu izglābi viņam dzīvību. Vai tad nesaproti, cik stulbi tas ir? Kāpēc tu šim visam neatmet ar roku?
- Vai zini, labi vien ir, ka aizvedu tevi no turienes, Čads ierunājās. Vajadzētu tik kādam iedomāties un nokliegt, ka esi Elisonas Magovernas slepkava, un mums būtu jāizskata linča lieta.
- Tas tiesa.
- Tad tu esi drošs, ka neko negribi man pastāstīt?
- Jā. Man nav nekā sakāma.
Līdz Leiksaidas policijas iecirknim abi klusēja, vienigi, piebraucot klāt, Čads izmeta, ka ēka ir apgabala šerifa departamenta īpašums. Vietējā policija tajā aizņēma tikai dažas telpas. Drīz vien priekšniecība celšot kaut ko modernāku, bet pagaidām jāiztiek ar to, kas ir.
Viņi iegāja iekšā.
- Vai man tagad jāzvana advokātam? Ēna pajautāja.
- Mēs pret tevi apsūdzību neizvirzām, Čads paskaidroja. Tas ir tavā ziņā.
Viņi izgāja cauri virpuļdurvīm.
- Piemeties tur!
Ēna apsēdās koka krēslā ar izsmēķu gruzduma pēdām. Viņš jutās muļķīgs un apstulbis. Blakus milzīgai izkārtnei NESMĒĶĒT bija piesprausts neliels plakāts PAZUDUSI BEZ VĒSTS ar Elisonas Magovernas foto.
Telpā stāvēja koka galds ar veciem Sports Illustrated un Newsweek numuriem. Vietas, uz kurām kādreiz bija uzrakstīta piegādes adrese, bija rūpīgi izgrieztas. Apgaismojums te bija slikts. Sienas dzeltenas, bet iespējams, ka savulaik tās bijušas baltas.
Čads atnesa no automāta tasi karstas, ūdeņainas šokolādes.
- Kas tev maisiņā? viņš painteresējās.
Tikai tagad Ēna aptvēra, ka tur rokās plastmasas maisiņu ar "Leiksaidas pilsētas Padomes protokoliem".
- Veca grāmata, viņš paskaidroja. Tur ir ari tava vectēva bilde. Varbūt vecvectēva.
- Tu saki?
Ēna sāka šķirstīt grāmatu, līdz atrada pilsētas padomes foto un norādīja uz Muliganu.
- Kas gan to būtu domājis! Čads ieķiķinājās.
Šajā telpā aiztikšķēja minūtes un stundas. Izlasījis divus Sports Illustrated, Ēna ķērās pie Newsweek. Laiku pa laikam ienāca Čads, apjautādamies, vai viņam nevajag uz tualeti, ienesdams šķiņķa maizīti un turziņu ar kartupeļu čipsiem.
- Paldies! Ēna pamāja. Vai jau esmu apcietināts?
Čads ievilka caur priekšzobiem gaisu.
- Nu, viņš atbildēja, to mēs drīz uzzināsim. Neizskatās, ka tu pie Maika Ainsela vārda esi ticis likumīgā ceļā. Taču mūsu štatā drīkst sevi saukt, kā gribi, ja vien nav noziedzīgu nolūku. Mazliet vēl uzgaidi.
- Vai drīkstu piezvanīt?
- Vietējā saruna?
- Tālsaruna.
-Ja zvanīsi no manas kartes, ietaupīsi, bet, ja ne, gaitenī barosi automātu ar monētām desmit dolāru vērtībā.
Protams, Ēna nodomāja, lai tu zinātu, kam es zvanu, varbūt pat noklausīsies no cita aparāta.
- Lieliski, viņš atbildēja.
Abi iegāja tukšā telpā blakus Čada kabinetam. Te apgaismojums bija nedaudz labāks. Ēna nosauca Čadam apbedīšanas biroja tālruni Kairo Ilinoisas štatā. Uzgriezis numuru, Čads pasniedza viņam klausuli.
- Atstāšu tevi vienu, viņš pateica un izgāja laukā.
Tālrunis otrā galā vairākas reizes nozvanīja, tad klausule
tika pacelta.
- Šakālis un Ibiss. Kā varu jums pakalpot?
-Labdien, mister Ibis! Te Maiks Ainsels. Es jums ap Ziemassvētkiem dažas dienas piepalīdzēju.
Vada galā uz mirkli iestājās klusums.
- Jā, Maik. Kā jums klājas?
- Ne pārāk labi, mister Ibis. Esmu iekūlies nepatikšanās. Man draud apcietinājums. Iedomājos, ka jūs varētu sazināties ar manu tēvoci vai aizsūtīt viņam ziņu.
- Protams, es pacentīšos. Nenolieciet klausuli, Maik. Kāds ar jums grib pārmīt kādu vārdu.
Klausule tika atdota citās rokās, un mirkli vēlāk atskanēja dūmakaina sievietes balss:
- Sveiks, mīļais! Esmu pēc tevis noilgojusies.
Ēna bija pārliecināts, ka nekad iepriekš nav dzirdējis šo balsi. Taču viņš sievieti pazina. Viņš bija drošs, ka pazina…
Atdodies, prātā čukstēja aizsmakusi balss sapni. Nepretojies.
- Kas tā par meiteni, kas tevi skūpstīja, mīļais? Vai gribi, lai kļūstu greizsirdīga?
- Mēs esam tikai draugi, Ēna atbildēja. Manuprāt, viņa to darīja principa dēļ. Kā tu zini, ka viņa mani skūpstīja?
- Es savējos uzmanu, lai ari kur tie atrastos. Lai tev veicas, mīļais…
Uz brīdi iestājās klusums, un tad klausulē atkal ierunājās misters Ibiss:
- Maik? -Jā?
- Nevaru ar jūsu tēvoci sazināties. Laikam viņš ir ļoti aizņemts. Bet es centīšos paziņot jūsu tantei Nansijai. Lai veicas!
Klausulē sāka pīkstēt signāls.
Ēna apsēdās un gaidīja Čadu. Žēl, ka tukšajā kabinetā nebija, ko darīt, lai novērstu domas. Nelabprāt paņēmis "Protokolus", viņš atvēra grāmatu aptuveni vidū un sāka lasīt.
1876. gada decembrī tika iesniegts un ar astoņām balsīm "par", bet četrām "pret" pieņemts lēmums, kas aizliedza atkrēpoties uz ielas un sabiedriskās iestādēs, to pašu attiecinot ari uz tabakas izstrādājumu mešanu zemē.
1876. gada 13. decembri divpadsmit gadus vecā Lemmi 1 lautala aizgājusi no mājām (aizdomas par delīrija lēkmi) un pazudusi. "Nekavējoties tika uzsākta meklēšana, kuru apgrūtināja žilbinoši baltais sniegs." Padome vienbalsīgi nobalsoja par līdzjūtības izteikšanu Hautalu ģimenei.
Nākamajā nedēļā Olsenu staļļos tika dzēsts ugunsgrēks, bet dzīvību nezaudēja un citādi necieta ne cilvēki, ne zirgi.
Ēna pārskatīja blakusesošos rakstus. Par Lemmi Hautalu vairāk ziņu nebija.
Pēc tam, gandrīz vai untuma dzīts, viņš uzmeklēja informāciju par 1877. gada ziemu un atrada interesantu faktu: janvāra protokola ierakstu par 28. decembra naktī pazudušu nēģeru bērnu Džesiju Lovatu, kuras vecums nebija norādīts. Tika paustas bažas, ka Džesiju nolaupījuši ceļojoši tirgotāji, tā sauktie pauninieki, kas tika padzīti no pilsētas iepriekšējā nedēļā, pēc tam kad atklājās viņu iesaistīšanās dažādās nelikumīgās darbībās. Bija aizdomas, ka pauninieki devušies uz Sentpolu. Uz turieni tika sūtītas telegrammas, taču tas nebija devis nekādus rezultātus.
Šoreiz ģimenei līdzjūtība netika izteikta.
Ēna pētīja 1878. gada ziemas protokolus, kad, pieklauvējis pie durvīm, ienāca Čads Muligans. Viņš bija sakaunējies kā bērns, kas atnesis mājās liecību ar sliktām atzīmēm.
- Mister Ainsel, viņš teica. Maik! Man tiešām žēl. Es novērtēju to, cik mierīgi tu šo visu uzņem. Personiski man tu ļoti patīc. Taču tas neko nemaina, vai saproti?
Ēna pamāja.
- Man nekas cits neatliek, Čads turpināja, kā apcietināt tevi par neatzīmēšanos norādītajā policijas iecirknī pēc priekšlaicīgas atbrīvošanas no ieslodzījuma.
Tad policijas priekšnieks Čads Muligans nolasīja apcietinātā tiesības, sarakstīja veidlapas, noņēma Ēnas pirkstu nospiedumus un beigās pa gaiteni aizveda viņu uz apgabala cietumu ēkas otrā galā.
Tur vienā pusē bija gara lete un vairākas durvis, bet otrā divas kameras ar lodziņiem un vēl kādas durvis. Viena kamera bija aizņemta: uz cementa gultas zem plānas segas gulēja vīrietis. Otra bija tukša.