Aiz letes sēdēja samiegojusies sieviete brūnā formas tērpā un mazā portatīvā melnbaltajā televizorā skatījās Džeja Leno šovu. Saņēmusi no Čada veidlapu, viņa parakstījās par Ēnu. Čads aizkavējās, lai sarakstītu vajadzīgos dokumentus. Sieviete iznāca šaipus letei, pārmeklēja Ēnu, savāca viņa mantas kabatas portfeli, monētas, durvju atslēgu, grāmatu, pulksteni un visu salika uz letes, bet pretī iedeva plastmasas maisu ar oranžu apģērbu un teica, lai viņš iet tukšajā kamerā pārģērbties. Veļu un zeķes atļāva paturēt. Iegājis kamerā, Ēna uzģērba oranžo tērpu un dušas čības. Kamerā nelabi smirdēja. Oranžajam kreklam, kuru viņš pārvilka pār galvu, uz muguras lieliem, melniem burtiem bija rakstīts: LAMBERAS APGABALA CIETUMS.
Metāla pods kamerā bija aizsprūdis, to pildīja virca no šķidriem, brūniem izkārnījumiem un skāba, pēc alus dvakojoša urīna.
Ēna atdeva sievietei apģērbu, un viņa to iemeta pie pārējām mantām plastmasas maisā. Kad viņa lika parakstīties. Ēna to darīja Maika Ainsela vārdā, tomēr pieķēra sevi domājam par Maiku Ainselu kā par vīru, kas pagātnē bijis patīkams paziņa, tomēr nākotnē viņi vairs netiksies. Pirms kabatas portfeļa atdošanas sievietei Ēna bija pamanījies to parevidēt.
To gan pieskatiet, viņš piekodināja, tajā ir visa mana dzīve.
Sieviete paņēma kabatas portfeli un pārliecināja Ēnu, ka tas būs drošībā. Viņa uzrunāja Čadu, lai tas apstiprina nupat sacīto. Atrāvis skatienu no pēdējiem papīriem, policijas priekšnieks atbildēja, ka Liza nemelo un līdz šim no ieslodzito mantām nekas nav pazudis.
Pārģērbjoties Ēna bija iebāzis zeķēs četras simt dolāru banknotes un sudraba Brīvības dolāru, ko bija paslēpis saujā, iztukšojot kabatas.
- Sakiet, viņš pajautāja, vai drīkstu pabeigt lasīt grāmatu?
- Diemžēl ne, Maik. Likums paliek likums, Čads atbildēja.
Maisu ar mantām Liza aiznesa uz dibentelpu. Čads paziņoja, ka nodod Ēnu policistes Butes gādīgajās rokās. Liza izskatījās nogurusi un vienaldzīga. Čads aizgāja. Iezvanījās telefons, un Liza policiste Bute pacēla klausuli.
- Labi, viņa teica. Labi. Nekādu problēmu. Labi. Nekādu problēmu. Labi.
Nolikusi klausuli, viņa sarauca pieri.
- Vai kas noticis? Ēna painteresējās.
-Jā. Nē. Nekā īpaša. Vispār jā. No Milvoki atbrauks pēc tevis. Tātad vai tev ir kādas medicīniskas problēmas, diabēts, kaut kas tamlīdzīgs?
- Nē, Ēna atbildēja. Nekā tāda. Vai ir kāda problēma?
- Man tevi te jātur trīs stundas, Liza skaidroja. Bet tā kamera, viņa pamāja uz durvīm, aiz kurām gulēja vīrietis, ir aizņemta. Jāsargā, lai neizdara pašnāvību. Tevi pie viņa likt nevaru. Bet kāda jēga pieņemt tevi apgabala cietumā, ja uzreiz jāizraksta?
Sieviete nesapratnē purināja galvu.
- Tu taču pats ari tur negribētu, viņa atkal pamāja uz kameru, kurā Ēna bija pārģērbies, jo tur aizdambēta tualete. Smird, vai ne?
-Jā. Pamatīgi.
- Cilvēki paliek cilvēki. Jo ātrāk tiksim jaunā ēkā, jo labāk, nevaru vien sagaidīt. Vakar te bija sieviete, droši vien iemeta podā tamponu. Es jau viņām saku, ka nevajag tā darīt. Priekš tam ir papīrgrozs. Šitā tik visu aizdambē. Katrs nolādētais tampons valdībai izmaksā simts dolāru sanitārtehniķim. Zini, es izdomāju, ka varu atstāt tevi tepat, tikai uzlikšu dzelžus. Vai ari tev jāiet kamerā.
Uzmetusi Ēnam skatienu, viņa piebilda:
- Vari izvēlēties!
- Neteikšu, ka mani sajūsmina roku dzelži, tomēr izvēlos tos!
Noņēmusi no jostas pāri roku dzelžu, Liza ieraduma pēc
uzsita pa ieroča maksti, lai atgādinātu, ka ir apbruņota.
- Rokas aiz muguras, viņa norīkoja.
Dzelži Ēnas pamatīgajām locītavām piegūla stingri. Pēc tam policiste sasaistīja arī viņa potītes un apsēdināja viņu letes galā pie sienas.
- Tagad tu man netraucēsi un es tev ari ne, Liza sacīja.
Pēc tam viņa sagrozīja televizoru, lai ari Ēna var skatīties.
- Paldies, viņš teica.
- Kad tiksim jaunās telpās, Liza turpināja, beigsies visas šī nejēdzības.
"Vakara šovs" beidzās, un sākās Cheers sērija. Ēna to parasti neskatījās un bija redzējis tikai vienu sēriju (lai gan vairākas reizes) to, kurā trenera meita ierodas krodziņā. Ēna bija ievērojis, ka nezin kāpēc vienmēr gadās atkal un atkal redzēt vienu un to pašu sēriju seriālam, kuru tu neskaties, pat ar vairāku gadu intervālu. Viņš nosprieda, ka tam jābūt kādam Visuma likumam.
Policiste Liza Bute atzvēlās krēslā. Snaust viņa nesnauda, taču ari nomodā nebija, tāpēc neievēroja, ka seriāla varoņi pēkšņi apklusuši un vairs neapmainās ar asprātībām, bet visi no ekrāna blenž tieši Ēnā.
Klusumu pārtrauca bārdāma gaišmatainā Diāna, kas iedomājās sevi par intelektuāli.
- Ēna! viņa teica. Mēs par tevi tā uztraucāmies. Tu pazudi bez pēdām. Man prieks tevi atkal redzēt, lai gan esi savažots un oranžā smokingā.
- Zini, ko es tev ieteiktu, paziņoja bāra dīkdienis Klifs, meklē glābiņu medību sezonā, tur tāpat visi staigā oranžā!
Ēna neatbildēja.
- Ai, tu laikam esi norijis mēli, Diāna nelikās mierā. Nu gan mums liki krietni paskraidīt, iekams sadzinām tevi rokā!
Ēna novērsa skatienu no televizora. Policiste Liza jau klusi šņāca. Sīkā viesmīle Karla dzēlīgi izmeta:
- Sveiks, smerdeli! Mēs pārtraucām raidīt šovu, lai kaut ko tev parādītu. Tūlīt piekrausi savas sasodītās bikses! Esi gatavs?
Ekrāns iemirgojās un satumsa. Kreisās puses apakšmalā parādījās balti burti: TIEŠRAIDE. Apslāpēta, klusa sievietes balss paziņoja:
- Protams, vēl nav par vēlu pāriet uzvarētāju pusē. Taču zini, ka tev ir arī tiesības palikt, kur esi. Lūk, ko nozīmē būt amerikānim. Tas ir Amerikas brīnums. Ticības brīvība galu galā atļauj ticēt arī viltus patiesībām. Tāpat kā vārda brīvība ļauj neteikt neko.
Uz ekrāna parādījās ielas aina. Tiešraides attēls noraustījās, rādītais atgādināja reportāžu no notikuma vietas, filmētu ar rokas kinokameru.
Visu ekrāna telpu ieņēma nosauļojies vīrietis ar paretiem matiem un zaglīgiem sejas vaibstiem. Viņš stāvēja pie mūra un no plastmasas glāzes malkoja kafiju. Skatīdamies tieši kamerā, vīrietis sāka runāt:
- Mūsdienās mēs lietojam vārdu "terorisms" pa labi un pa kreisi. Bet īstie teroristi slēpjas aiz viltīgām frāzēm, piemēram, "brīvības cīnītāji", lai gan ir slepkavnieciski nelieši vienkārši un nesatricināmi. Tas nepadara mūsu darbu vieglāku, bet vismaz mēs zinām, ka cīnāmies par labāku nākotni. Mēs riskējam ar dzīvību labākas nākotnes vārdā.
Ēna atcerējās viņa balsi. Viņš bija bijis šī cilvēka galvā, tikai toreiz balss skanēja dobjāk un zemāk, taču nepārprotami tā bija mistera Pilsētas balss.
Kamera tika atvilkta atpakaļ, lai parādītu, ka misters Pilsēta stāv pie ķieģeļu ēkas kādā Amerikas pilsētā. Virs durvīm bija trijstūris un kompass ar burtu D vidū.
- Visi pa vietām, norīkoja balss aiz kadra.
- Paskatīsimies, vai kameras darbojas telpā, teica sieviete, arī aizkadrā. Balss bija patīkama un pārliecinoša tādā balsī parasti ierunā reklāmas, kas piedāvā iegādāties preces par lieliskām cenām (piedāvājums ir tik lielisks, ka tikai tik gudri cilvēki kā tu izmantos izdevību iegādāties šīs preces).
Kreisajā stūrī turpināja mirgot vārds TIEŠRAIDE. Ekrānā bija redzama neliela, vāji apgaismota telpa. Tās tālākajā malā stāvēja galds, pie kura sēdēja divi vīrieši. Viens bija uzgriezis muguru. Kamera abiem neveikli tuvojās, aina bija saraustīta. Vienubrīd viņi izkrita no kadra, bet tad viss noskaidrojās. Cilvēks, kas skatījās kamerā, piecēlās un sāka slāt kā lācis ķēdē. Tas bija Trešdiena. Izskatījās, ka viņš zināmā mērā izbauda notiekošo. Kaut kas nopaukšķēja, un uzradās ari skaņa.