- Mēs piedāvājam iespēju pielikt visam punktu, te un tūlīt, lai izvairītos no asinspirts, agresijas, sāpēm un cilvēku upuriem. Vai tiešām nav vērts mazliet piekāpties? ierunājās vīrs, kas sēdēja ar muguru pret kameru.
Trešdiena apstājies pagriezās. Viņa redzokļi kvēloja.
- Pirmkārt, viņš norūca, jums jāsaprot, ka pieprasāt mani runāt visu vārdā ikkatra un ikviena vārdā, kurš šajā valsti atrodas tādā pašā situācijā kā es. Tas ir nepārprotami neloģiski. Viņi darīs to, ko darīs, un man tur nav nekādas teikšanas. Otrkārt, kāpēc, augstā debess, jūs domājat, ka ticēšu tam, ka turēsiet savu vārdu?
Viņa sarunu biedrs pašūpoja galvu.
- Jūs sev nodarāt skādi, viņš sacīja. Jums acīmredzami nav līderu. Taču jūs esat vienīgais, kuru kāds uzklausa un kura teiktajam pievērš uzmanību, mister Kargo. Bet, kas attiecas uz vārda turēšanu, mūsu priekšsarunas tiek filmētas un rādītas tiešraidē, viņš pamāja uz kameru sev aiz muguras. Daļa jūsējo mūs redz un dzird, daļa noskatīsies ierakstu. Pārējie uzklausīs, ko ir redzējuši tie, kuriem viņi uzticas. Kamera nemelo.
- Visi melo, Trešdiena viņu apstrīdēja.
Ēna pazina svešo vīru pēc balss. Tas bija misters Pasaule, kurš runāja ar misteru Pilsētu pa telefonu toreiz, kad Ēna bija Pilsētas galvā!
-Jūs neticat, misters Pasaule tagad teica, ka mēs turēsim savu vārdu?
- Man zināms, ka jūs solījumus neturat, bet zvērestus laužat. Es gan savu vārdu turēšu.
- Drošība ir drošība, misters Pasaule turpināja, mēs piekritām pacelt pamiera karogu. Starp citu, varu pateikt, ka jūsu jaunais protežē jau atkal ir mūsu rokās.
Trešdiena nosprauslājās.
- Nav gan, viņš teica, nav!
- Mēs jau apspriedām, kādā veidā uztvert gaidāmo paradigmu maiņu. Kāpēc mums jābūt ienaidniekiem? Kāpēc?
Trešdiena joprojām izskatījās satriekts. Beigās viņš sacīja:
- Darīšu visu, kas manos spēkos…
Ēna televizora ekrānā pēkšņi ievēroja kaut ko dīvainu: Trešdienas kreisajā stikla acī dega sarkans punkts. Viņam kustoties, tas atstāja fosforescējošu līniju. Trešdiena pats acīmredzot neko nemanīja.
- Šī ir liela valsts, viņš meklēja īstos vārdus. Tiklīdz Trešdiena pagrieza galvu, sarkanais lāzera punkts uzslīdēja viņam uz vaiga, bet nākamajā mirklī atgriezās uz stikla acs.
- Vietas pietiks…
Studijas aprīkojums apslāpēja skaļu blīkšķi: puse Trešdienas galvas uzsprāga, bet ķermenis uz muguras novēlās zemē.
Misters Pasaule piecēlās, joprojām ar muguru pret kameru, un pazuda no kadra.
- Noskatīsimies vēlreiz, šoreiz palēninājumā, aicināja mundra diktores balss.
TIEŠRAIDI nomainīja ATKĀRTOJUMS. Tagad sarkanais lāzera punkts lēni ieslīdēja Trešdienas stikla acī, un viņa galva vēlreiz izšķīda asiņainā mākonī. Apturēts kadrs.
- Jā, dievi vēl sargā Ameriku, izskanēja reportāžas kopsavilkums. Vienīgi jājautā: kas tie par dieviem?
Cita balss (vai tik ne mistera Pasaules, jo šķita pazīstama) piebilda:
- Atgriežamies pie mūsu dienas programmas.
Seriālā Cheers treneris centās pārliecināt meitu, ka viņa tiešām ir skaista tāpat kā viņas māte.
Iezvanījās tālrunis, uzraudams augšā policisti Lizu. Steigšus pacēlusi klausuli, viņa teica:
- Labi. Labi. Jā. Labi. Būšu tur.
Beigusi runāt, Liza piecēlās, izgāja šaipus letei un paziņoja:
- Atvaino. Būs tomēr jāliek tevi kamerā. Tualeti gan nelieto! Ja tev nepieciešama tualete, nospied pogu pie durvīm, un es būšu klāt, cik vien ātri varēšu, un aizvedīšu tevi uz tualeti dibentelpā. Tūlīt ieradīsies Lafajetas departamenta šerifs un tevi savāks.
Noņēmusi Ēnam roku dzelžus un atsvabinājusi kājas, policiste ieslēdza viņu kamerā. Aiz aizvērtām durvīm smirdoņa bija vēl negantāka.
Atsēdies uz betona gultas, Ēna izvilka no zeķes Brīvības dolāru un sāka to slīdināt no pirkstiem delnā, pārliekot no vienas rokas otrā; tagad galvenais lai neviens to neievēro. Laiks kaut kā bija jānosit. Ēna jutās kā sastindzis.
Viņam pietrūka Trešdienas, pēkšņi un spēcīgi. Grūti būs bez viņa pašpārliecinātibas, viņa attieksmes. Bez viņa ticības.
Atvēris plaukstu, Ēna paskatījās uz Brīvības dāmas sudraba profilu. Sakļāvis pirkstus, viņš stingri turēja monētu. Varbūt viņš būs viens no nelaimīgajiem, kuram netaisnīgi piespriedīs mūža ieslodzījumu? Ja vien viņš tik ilgi izvilks. Spriežot pēc mistera Pasaules un mistera Pilsētas gājieniem, abi, daudz nedomādami, viņu neitralizēs. Sarīkos satiksmes negadījumu ceļā uz nākamo ieslodzījuma vietu. Varbūt inscenēs bēgšanu un nošaus. Tas nemaz nešķita tik neticami.
Ārpusē sākās rosība. Parādījās policiste Liza un nospieda pogu. Atvērās neredzamas durvis, pa kurām ienāca melnādains šerifa vietnieks brūnā formas tērpā un mundri piegāja pie letes.
Ēna ieslidināja monētu atpakaļ zeķē, pastumjot to uz potītes pusi.
Atnācējs iedeva Lizai papīrus, un viņa, tos izskatījusi, parakstījās. Ienāca Čads Muligans, pārmija dažus vārdus ar šerifa pārstāvi, atslēdza kameras durvis un devās iekšā.
- Šeit smird.
- Kuram tu to saki?
- Lieta tāda. Atbraukuši pēc tevis. Izskatās, ka esi valsts drošības jautājums. Vai tu pats to zini?
- "Leiksaidas Ziņām" būs raksts, ko likt pirmajā lapā! Ēna atsaucās.
Čads bezkaislīgi skatījās viņā.
- Priekšlaicīgi atbrīvots ieslodzītais pieķerts ar svešu vārdu? Nu nav tas nekāds dižais notikums.
- Tad viss ir par to?
- Neko vairāk man neteica, Čads Muligans atzinās.
Ēna bez teikšanas pastiepa rokas, lai policijas priekšnieks
uzliek tām dzelžus. Pēc tam Čads saslēdza arī viņa kājas un sasaistīja kopā ar rokām.
Tagad mani vedis laukā. Varbūt man izdosies bēgt pat ar visiem roku un kāju dzelžiem un plānajā oranžajā ģērbā prom sniegā, Ēna prātoja, turpat arī aptverdams, cik tas ir muļķīgi un bezcerīgi.
Čads izveda viņu laukā no kameras. Liza nu jau bija izslēgusi televizoru. Melnādainais šerifa vietnieks atzinīgi noskatījās Ēnā.
- Pamatīga būda, viņš teica Čadam.
Liza pasniedza šerifa vietniekam papīra somu ar Ēnas mantām, un viņš par tām parakstījās.
Uzmetis skatienu Ēnam, pēc tam šerifa pārstāvim, Čads klusi, tomēr tā, lai dzirdētu ari Ēna, sacija:
- Raugi. Teikšu tikai vienu: man viss notiekošais nepatik.
Šerifa vietnieks pamāja. Vira balss bija dobja un izkopta.
Cilvēks ar tādu balsi bez problēmām varētu noturēt preses konferenci, atbildot uz jautājumiem par masu slepkavības notikumiem.
- Tad jums jāsazinās ar attiecīgajām varas iestādēm, ser. Mans pienākums ir tikai nogādāt ieslodzīto vietā.
Čads savieba skābu seju.
- Nu labi. Pa tām durvīm uz mašīnu un ārā pa lielajiem vārtiem, viņš pagriezās pret Ēnu.
- Kā, lūdzu?
- Laukā. Tur jau gaida mašīna.
Liza atslēdza durvis.
- Gādājiet, lai oranžo formu atsūta atpakaļ, viņa piekodināja šerifa vietniekam. Pēdējo reizi, kad sūtījām puisieti uz Lafajetu, pazuda bez pēdām. Apgabalam lieki zaudējumi.
Ēnu izveda laukā, tur jau gaidīja mašīna. Ne jau šerifa dienesta auto, bet parasta melna mašīna. Pie tās stāvēja vēl viens šerifa pārstāvis, sirms vīrs ar ūsām, un smēķēja. Kad viņi pienāca tuvāk, šoferis nometa cigareti, ar papēdi to nodzēsa un atvēra aizmugures durvis apcietinātajam.