Ēna neveikli apsēdās: kustības ierobežoja dzelži. Starp pirmo un aizmugures sēdekli režģa nebija.
Abi šerifa palīgi apsēdās priekšā, un melnādainais iedarbināja dzinēju. Viņi bridi gaidīja, līdz atvērās vārti.
- Nu gan čammas. Melnādainais šerifa vietnieks ar pirkstiem bungoja pa stūri.
Čads Muligans piesita pie sānloga. Baltādainais palīgs paskatījās uz šoferi un nolaida logu.
- Tas viss ir nepareizi, Čads sacīja, es tikai gribēju to pateikt.
- Jūsu viedokli pierakstījām un darīsim zināmu attiecīgajām varas iestādēm, šoferis atbildēja.
Atvērās vārti uz pasauli. Arī tagad sniga, un uz mašīnas lukturiem krita lielas sniegpārslas. Šoferis nospieda gāzes pedāli un pagrieza mašīnu uz Meinstrītu.
- Vai par Trešdienu jau zini? viņš ierunājās jau citā balsī, vecišķāk un pazīstamāk. Viņš ir miris.
- Jā, zinu, Ēna pamāja, redzēju televīzijā.
- Šitie maitasgabali, baltais ierēdnis izmeta. Tie bija viņa pirmie vārdi; balss bija rupja, ar akcentu tāpat kā šoferim un pazīstama. Es tev saku: draņķa maitasgabali, šitie maitasgabali.
- Paldies, ka atbraucāt pēc manis, Ēna sacīja.
- Nav par ko, šoferis atbildēja.
Pretimbraucošās mašīnas lukturu gaismā viņa seja pēkšņi šķita vecāka. Arī augums tagad bija sīkāks. Pēdējo reizi Ēna viņu bija redzējis citronkrāsas cimdos un rūtainā žaketē.
- Bijām Milvoki. Ibiss piezvanīja, un mēs nesāmies kā uz ugunsgrēku.
- Varbūt domāji, ka ļausim tevi ietupināt un aizsūtīt uz elektrisko krēslu? Laikam aizmirsi, ka man ar āmuru tev jāsašķaida pauris? drūmi sacīja baltais šerifa palīgs, taustīdamies kabatā pēc cigaretēm. Viņam bija austrumeiropiešu akcents.
- Vislielākie mēsli sāksies pēc kādas stundas, teica misters Nansijs, ar katru bridi kļūdams līdzīgāks pats sev, kad tiešām atbrauks pēc tevis. Pirms 53. šosejas nogriezīsimies malā, atbrīvosim tevi no dzelžiem, un varēsi apģērbties savās drēbēs.
Černobogs smaidīdams pacēla roku dzelžu atslēgu.
- Man patīk tavas ūsas, Ēna sacīja, labi piestāv!
Černobogs nobraucīja tās ar dzeltenīgo roku.
- Paldies!
- Bet Trešdiena, Ēna jautāja, vai tiešām viņš ir miris? Varbūt tas ir kāds triks?
Viņš vēl turējās pie cerību salmiņa, lai gan zināja, ka veltīgi. Taču Nansija sejas izteiksme pauda visu, un cerība izplēnēja.
IERAŠANĀS AMERIKĀ
14 000. g. pr. Kr.
Kad viņai parādījās vīzija, pasaulē valdīja aukstums un tumsa: Tālajos Ziemeļos dienas vidū gaisma ir pelēka dūmaka, kas pazūd, atgriežas un atkal pazūd, starpbrīdis starp tumšiem ritiem un vakariem.
Cilts bija neliela salīdzinājumā ar citām ziemeļu līdzenumu klejotāji. Viņiem bija savs dievs: mamuta galvaskauss un arī mamuta āda, pārvērsta raupjā apmetnī. Dievu viņi sauca par Nunjunnini. Kad viņi neceļoja, dievs stāvēja uz koka rāmja, viņš bija apmēram cilvēka garumā.
Viņa bija cilts svētā, tās noslēpumu glabātāja, un viņu sauca Atsula jeb lapsa. Atsula parasti gāja pa priekšu diviem cilts vīriem, kuri nesa dievu garos, ar lāčādu pārvilktos kokos, lai slēptu no neticīgo acīm aizliegtā laikā.
Cilts ļaudis klejoja pa tundru, nesdami līdzi teltis. Lepnākā bija no Kanādas ziemeļbrieža ādas svētā telts, un tajā dzīvoja četri cilvēki priesteriene Atsula, cilts vecākais Gugvei, karavadonis Janu un izlūks Kalanu. Nākamajā dienā pēc vīzijas Atsula viņus sasauca kopā.
Savākusi ķērpi ugunskuram, Atsula ar kreiso, izkaltušo roku sameta tajā sausas lapas, un gaisā pacēlās pelēki, kodīgi dūmi ar asu, neparastu smaržu. Pēc tam viņa paņēma no plauktiņa koka krūzi un pasniedza Gugvei. Krūze bija līdz pusei pilna ar tumšdzeltenu šķidrumu.
Atsula bija atradusi pungh sēnes, no kurām katrai bija septiņi lāsumi, tādas var uziet tikai patiesi svēta sieviete. Savākusi sēnes tumšā mēnesnīcā un savērusi uz brieža cīpslas, viņa bija tās izžāvējusi.
Vakar pirms gulētiešanas Atsula bija apēdusi trīs izkaltēto sēņu cepurītes un redzējusi satraucošus, baisus sapņus: aši zibošas, spilgtas gaismas, klinšainus kalnus, no kuriem augšup šāvās gaismas šautras kā lāstekas. Naktī viņa pamodās vienos sviedros un gribēdama čurāt. Notupusies virs koka krūzes, viņa piepildīja to ar savu urīnu. Izlikusi krūzi ārpus telts sniegā, Atsula aizgāja atkal gulēt.
Pamodusies viņa izņēma no krūzes ledus gabalus, atstājot tās dibenā apakšējo, tumšāko, koncentrētāko šķīdumu, kā to viņai bija mācījusi māte.
Tieši to viņa tagad laida apkārt, vispirms dodama Gugvei, tad Janu un Kalanu. Visi ierāva pa kārtīgam malkam, beigās dzēra ari pati Atsula. To, kas vēl bija palicis, izlēja dieva priekšā ziedojums Nunjunnini.
Visi sēdēja dūmainajā teltī, gaidīdami, ko teiks dievs. Aiz telts sienām tumsā vaidēja un elsoja vējš.
Izlūks Kalanu bija sieviete, taču ģērbās un staigāja kā vīrietis, pat apņēma četrpadsmit gadus veco Dalani par sievu. Cieši miegdama acis, viņa tagad piegāja pie mamuta galvaskausa, uzmeta plecos mamuta ādu un nostājās tā, lai viņas galva būtu mamuta galvaskausā.
- Mūsu zemi piemeklējis ļaunums, Nunjunnini vēstīja Kalanu balsī. Ļaunums ir tik liels, ka visi iesiet bojā, ja vien paliksiet šajā zemē, kurā dzīvojušas jūsu mātes un viņu mātes.
Visi trīs klausītāji noņurdēja.
- Mums uzbruks vergu mednieki? Varbūt milzu vilki? noprasīja Gugvei, kura mati bija gari un sirmi, bet sejas āda grumbaina kā ērkšķa pelēkā miza.
- Vergu mednieki tie nebūs, atskanēja balss no vecā galvaskausa, un ari milzu vilki ne.
- Vai tik nebūs bads? Vai mūs gaida bads? minēja Gugvei.
Nunjunnini klusēja. Atstājis mamuta galvaskausu, Kalanu kopā ar pārējiem gaidīja atbildi.
Pēc tam mamuta ādu uzvilka Gugvei un ievietoja galvu mamuta galvaskausā.
- Ne tāds, kā jūs domājat, ar Gugvei muti runāja Nunjunnini, lai gan pēc tam sekos bads.
- Bet kas tad? Janu prasīja. Man nav bail. Es stāšos pretī. Mums ir šķēpi, akmeņi, kurus sviest. Lai nāk kaut simts spēcīgi karotāji, mēs uzvarēsim. Ievedīsim dumbrājā un tad ar kramu pāršķelsim viņiem galvaskausus.
- Cilvēki tie nebūs, Nunjunnini atbildēja Gugvei vecišķajā balsī. Ļaunums kritīs no padebešiem, un ne šķēpi, ne akmeņi nespēs jūs glābt.
- Bet kā tad lai aizstāvamies? Atsula jautāja. Redzēju debesīs liesmas. Dzirdēju dārdoņu, desmitkārt skaļāku par pērkonu. Redzēju gar zemi noguldītus mežus un upes ar verdošu ūdeni.
-Ai…Nunjunnini izdvesis apklusa. No galvaskausa iznāca Gugvei, stīvi saliecies, kā jau večuks ar iekaisušām un savilktām locītavām.
Iestājās klusums. Atsula iemeta ugunī lapas, un visiem četriem no dūmiem acīs saskrēja asaras.
Pēc tam pie mamuta galvaskausa gāja Janu un, uzmetis platajos plecos mamuta ādu, iebāza galvu galvaskausā. Viņa balss skanīgi dunēja.
-Jums jādodas ceļā, Nunjunnini paziņoja. Jāceļo uz saules pusi. Tur, kur lec saule, atradīsiet jaunu zemi, un tur būsiet drošībā. Ceļojums būs garš: Mēness piebriedis un sadils, divreiz nomirs un divreiz atdzīvosies, redzēsiet gan vergu medniekus, gan nezvērus, taču es jūs pasargāšu, ja vien iesiet uz saullēkta pusi.
Nospļāvusies uz dubļainās grīdas, Atsula teica: