-Nē!
Viņa juta dieva skatienu.
- Nē, Atsula atkārtoja. Tu esi slikts dievs, ja tā saki. Mēs taču nomirsim. Mēs visi nomirsim, un kurš tad nesīs tevi no augstas vietas uz citu augstu vietu, kurš slies telti, kurš ieziedīs tavus lielos ilkņus ar taukiem?
Dievs klusēja. Atsula un Janu apmainījās vietām. Tagad cauri mamuta sadzeltējušajiem kauliem skatījās Atsula.
- Atsula zaudējusi ticību, teica Nunjunnini priesterienes balsī. Atsula mirs, pirms sasniegsiet jauno zemi, bet visi pārējie izdzīvos. Uzticieties man: austrumos ir neapdzīvota zeme! Un tā būs jūsu, jūsu bērnu zeme septiņās paaudzēs, septiņreiz septiņās. Ja ne Atsulas neticība, tā piederētu jums mūžu mūžos. No rīta ņemiet teltis un mantas un ejiet uz saullēkta pusi!
Gugvei, Janu un Kalanu nolieca galvas un sāka skaļi daudzināt Nunjunnini spēku un gudrību.
Mēness piebrieda un nodila, pēc tam vēlreiz piebrieda un nodila. Cilts soļoja uz austrumiem, spītējot ledainajiem vējiem, kas stindzināja seju. Nunjunnini solījums piepildījās: ceļojumā cilts nezaudēja nevienu cilvēku, nomira tikai viena sieviete dzemdībās, bet dzemdētājas jau pieder Mēnesim, nevis Nunjunnini.
Viņi devās pāri zemes šaurumam.
Kalanu, mazā gaismiņā atstājusi cilts ļaudis, devās uz priekšu izlūkot. Debesis jau bija satumsušas, bet Kalanu vēl nebija atgriezusies; tikmēr naksnīgās debesis atdzīvināja gaismas mezglodamās, mirdzēdamas un izliekdamās, šķīzdamas un pulsēdamas baltas, zaļas, violetas un sarkanas. Atsula un viņas cilts, kas vēl nekad nebija redzējusi ziemeļblāzmu, tagad nobijās, jo šāda aina viņu acīm pavērās pirmo reizi.
Gaismām debesīs krustojoties un plūstot, atgriezās Kalanu.
- Dažreiz, Kalanu atzinās Atsulai, man šķiet, ka es varētu vienkārši ieplest rokas un iekrist debesīs.
- Tas tāpēc, ka esi izlūks, priesteriene Atsula paskaidroja.
- Pēc nāves tu noteikti tiksi debesīs, kur pārvērtīsies zvaigznē, lai vadītu mūs tāpat kā dzīvē.
- Austrumos paceļas ledus kalni ar augstām smailēm, ziņoja Kalanu, kas ogļmelnos matus nēsāja garus kā vīrieši.
- Mēs spēsim tajos uzkāpt, vienīgi vajadzēs daudz laika.
- Tavā vadībā mēs būsim droši, Atsula atbildēja, klints pakājē es nomiršu, un tas būs ziedojums, lai tiekat līdz jaunajai zemei.
Rietumu pamalē, zemē, kuru cilts bija pametusi, kur pirms dažām stundām bija norietējusi saule, pēkšņi uzzibsnīja indīgi dzeltena gaisma, spožāka par zibeni, spilgtāka par dienas gaismu. Tik žilbinoša, ka cilvēkiem zemes šaurumā vajadzēja aizklāt acis ar plaukstām, spļaut un kliegt. Bērni sāka vaimanāt.
- Lūk, liktenis, par kuru mūs brīdināja Nunjunnini, sacīja vecais Gugvei. Mūsu tiešām gudrais un varenais dievs.
- Labākais no visiem dieviem, Kalanu piebalsoja. Jaunajā zemē mēs pacelsim viņu augstu jo augstu, nospodrināsim ilkņus un galvaskausu ar eļļu un dzīvnieku taukiem un stāstīsim bērniem, bērnu bērniem un visiem bērniem septiņās paaudzēs, ka Nunjunnini ir varenākais dievs, kuru mēs nekad neaizmirsīsim.
- Dievi ir vareni, Atsula lēni teica, it kā atklādama milzīgu noslēpumu. Taču sirds vēl varenāka. Dievi taču nāk no mūsu sirdīm un tajās ari atgriezīsies…
Grūti pateikt, cik ilgi viņa vēl tā zaimotu, ja netiktu pārtraukta veidā, kas necieš nekādus iebildumus.
No rietumu puses atskanēja rēkoņa tik skaļa, ka cilvēkiem sāka asiņot ausis un viņi uz laiku kļuva kurli pusakli un puskurli, tomēr dzīvi, apzinādamies, ka viņiem paveicies vairāk nekā ciltīm, kas palika rietumos.
Labi! Atsula teica, vairs nedzirdēdama galvā savus vārdus.
Nāve viņu paņēma kalna pakājē, kad pavasara saule pacēlās visaugstāk. Atsulai nebija lemts redzēt jauno zemi, un cilts to sasniedza bez svētās sievietes.
Tikusi pāri kalniem, cilts devās uz dienvidiem un rietumiem, līdz ieraudzīja ieleju ar saldūdeni, ar upēm, kurās mudžēja sudraba zivis, kur pretim nāca brieži, kas vēl nebija redzējuši cilvēkus un nebēga projām, tāpēc viņiem, pirms kādu nogalināt, vajadzēja nospļauties un atvainoties briežu gariem.
Dalani dāvāja dzīvību trim dēliem, un dažs labs teica, ka Kalanu esot izpildījusi augstāko burvju rituālu, lai spētu ar ligavu apieties kā vīrietis, bet citi mēļoja, ka vecais Gugvei bijis tīri sprauns jaunās līgavas sabiedrībā, kad Kalanu nebija mājās, un tiešām pēc Gugvei nāves Dalani vairs bērni nedzima.
Leduslaikmets atnāca un aizgāja, cilvēku visā zemē kļuva arvien vairāk, radās jaunas ciltis, kas izvēlējās citus elkus: kraukļus, sliņķus, lielus kaķus un bifeļus, zvērus, kas kļuva par cilšu simboliem un dieviem.
Jaunajā zemē mamuti bija lielāki un gausāki, daudz stulbāki nekā mamuti Sibīrijas plašumos, bet pungh sēnes ar septiņiem lāsumiem te vispār neauga, un arī Nunjunnini ar cilti vairs nesarunājās.
Dalani un Kalanu mazbērnu laikā lielas un varenas cilts karotāji, dodamies no vergu medībām ziemeļos uz mājām dienvidos, atrada ieleju ar pirmiedzīvotājiem. Gandrīz visi vīrieši tika nogalināti, bet sievietes un daudzi bērni aizvesti nebrīvē.
Kāds bērns, cerēdams uz žēlastību, aizveda iekarotājus kalnos, kur tie atrada mamuta galvaskausu, sadriskātas atliekas no mamuta ādas, koka krūzi un izkaltētu viedās sievietes Atsulas galvu orākulu.
Daži no karotājiem gribēja svētos priekšmetus paņemt līdzi uz mājām, nozagt pirmiedzīvotāju svētās relikvijas, lai iegūtu to spēku, bet citi ieteica tā nedarīt, jo varot iekulties nelaimē un izraisīt savu dievu dusmas (karotāji bija no kraukļa cilts, un krauklis ir greizsirdīgs dievs).
Tāpēc viņi iemeta relikvijas dziļā aizā, bet dzīvi palikušie ielejas pirmiedzīvotāji pret savu gribu devās garā ceļojumā uz dienvidiem. Kraukļa ciltis, tāpat kā lapsas ciltis, kļuva arvien spēcīgākas, bet Nunjunnini drīz vien aizgāja nebūtībā.
TREŠA DAĻA Vētras mirklis
..
ČETRPADSMITĀ NODAĻA
Cilvēki ir tumsā, viņi nezina, ko darīt, Ak, nodziest arī mans lukturīt's. Pastiepju roku. Ceru, tu arī. Gribu tev tumsā blakus būt.
Gregs Brauns. "Tumsā ar tevi"
Piecos no rīta Mineapolisā, lidostas ilgtermiņa autostāvvietā, viņi pārkāpa citā automašīnā un devās uz stāvvietas augšējo līmeni zem pašām debesīm.
Noģērbis oranžo tērpu, roku dzelžus un kāju valgus, Ēna visu salika brūnpapīra maisā, kurā īsu brīdi bija glabātas viņa mantas, kārtīgi salocīja paku un iemeta atkritumu tvertnē. Bija jāgaida desmit minūtes, līdz lidostas durvīs parādījās būdīgs jaunietis un pienāca pie viņiem, ēzdams Burger King frī kartupeļu salmiņus. Ēna viņu uzreiz pazina tas pats, kas bija sēdējis mašīnas aizmugurē pēc Klints mājas pasākuma un dungojis tik dobji, ka auto sienas vibrēja. Jaunietis uz ziemu bija ataudzējis bārdu ar baltām šķipsnām, tāpēc tagad izskatījās vecāks.
Noslaucījis taukainās plaukstas džemperī, viņš sniedza Ēnam savu milzīgo roku.
- Dzirdēju par Visa Tēva nāvi, viņš sacīja. Viņi par to samaksās, dārgi samaksās!
- Vai Trešdiena bija jūsu tēvs? Ēna pajautāja.
- Viņš bija Visa Tēvs, jaunais vīrietis atbildēja, zemajai balsij vibrējot. Pasakiet viņiem, pasakiet visiem, ka vajadzības gadījumā mani ļaudis būs klāt.
Černobogs izbakstīja no zobiem tabakas plēksnīti un izspļāva to sasalušajā sniega šļurā.
- Un cik tad jūs būsiet? Desmit? Divdesmit?
Būdīgā jaunekļa bārda saspurojās.
- Vai tad desmit mūsējo nav simts viņu vīru vērti? Kurš spēs stāties kaujā pretī kaut vienam manam vīram? Turklāt pilsētu nomalēs esam kuplākā skaitā. Daži ir Ketskila kalnos. Citi Floridas izpriecu pilsētiņās. Asinām kara cirvjus. Līdzko saukšu, viņi visi būs klāt.