Atgriezos pie ziņu haosa un tad pārslēdzu tālāk. Nākamais kanāls rādīja kungus pie biljarda spēles, kas tagad tika uzskatīta par sportu. Nu jau biju ievērojis, ka to var noteikt pēc kanāla nosaukuma, kas ielīmēts attēlā ekrāna augšējā stūrī. Arī nākamais kanāls rādīja sportu, taču tur kinokamera sekoja cilvēkiem, kuri spēlēja kārtis. Ja tagadējais sports bija šāds, tad patiesi uzmācās bailes par valsts aizsardzības spējām. Mirkli ieprātojos, vai no trulās norises, kas redzama uz ekrāna, Lēnija Rīfenštāla6 būtu spējusi uzburt kaut ko vairāk, tomēr pat vislielāko vēsturisko ģēniju mākslai ir robežas.
Bet varbūt bija mainījies arī filmu uzņemšanas veids. Savos meklējumos es vismaz ievēroju dažus kanālus, pa kuriem pārraidīja kaut ko tādu, kas virspusēji atgādināja mana laika animācijas filmas. Es, piemēram, joprojām lieliski atcerējos Mikimausa jautros piedzīvojumus. Taču tas, ko rādīja šeit, derēja vairs tikai tam, lai vienā rāvienā laupītu acu gaismu. Nerimtīgu, juceklīgu runāšanas skrandu plūsmu vēl nerimtīgāk pārtrauca iemontēti grandiozi sprādzieni.
Nākamie kanāli bija aizvien dīvaināki. Dažos rādīja vienīgi sprādzienus bez animācijas filmas, un uz īsu bridi man pat radās aizdomas, ka tas varētu būt kaut kas līdzīgs mūzikai, iekams secināju, ka tā mērķis pamatā ir pārdot kaut kādu pilnīgi nejēdzīgu ražojumu ar nosaukumu “Zvana melodija”. Netiku gudrs, kālab būtu nepieciešama kaut kāda noteikta zvana melodija. Vai tiešām visi šie ļaudis strādāja par filmu ieskaņotājiem?
Tomēr tirgošanās ar televīzijas aparāta starpniecību acīmredzot nebija nekas neparasts. Nākamajos divos trijos kanālos nepārtraukti rādīja ceļojošus andelmaņus, kādu netrūkst nevienā gadatirgū, un tie šeit piedāvāja savu preci. Ar atbilstošu vieglprātību arī šajā kanālā runātāju aizsedza rakstīts teksts katrā aparāta stūri. Paši pārdevēji nemitīgi pārkāpa jebkādas nopietnības robežas, it nemaz nebija papūlējušies izskatīties uzticami un pat solīdā vecumā bija izrotājušies ar atbaidošiem auskariem kā beidzamie čigāni. Lomu sadalījums neapšaubāmi atbilda visprastākās muļķu ķeršanas tradīcijām: klāt allaž bija kāds, kurš gatavs izmelot vilku no meža. Savukārt otram bija jāstāv blakus un jābrlnās ar vaļā muti, ik pa brīdim izsaucoties “tiešām?” “nevar būt!” vai “neticami!”. Kopumā tas bija absolūts farss un kumēdiņi, un man nemitīgi niezēja rokas notēmēt ar 8,8 cm zenītlielgabalu un vilkt virsū šiem blēdīgajiem salašņām tā, ka meli pašķīst pa gaisu kopā ar zarnām.
Beigu beigās manas dusmas sakņojās arī tajā apstākli, ka, redzot visu šo ārprāta sakopojumu, es arvien vairāk baidījos zaudēt prātu. Mani mēģinājumi atgriezties pie pārraides par resno sievu jau gandrīz līdzinājās bēgšanai. Taču pa ceļam aizķēros kanālā, kur savus briesmudarbus bija piekopis kaktu advokāts Bufalo Bils. Tagad tur rādīja kādu tiesas drāmu, un galvenās lomas tēlotāju es sākumā noturēju par kancleri no ziņām, taču drīz izrādījās, ka tā ir tikai kāda tiesas matrona, pēc skata visnotaļ līdzīga minētajai kanclerei. Patlaban, cik noprotams, tika izskatīta lieta par meiteni, vārdā Senndija, apsūdzētu par dažādiem pārkāpumiem savā izglītības iestādē.
Taču sešpadsmitgadīgās jaunkundzes nodarījumu pamatā bija vienīgi viņas simpātijas pret zēnu, vārdā Enndijs, kurš tajā pašā laikā uzturēja attiecības ar trim citām dāmām no šis izglītības iestādes, un viena no tām acīmredzot bija aktrise vai gribēja par tādu kļūt. Neizprotamu iemeslu dēļ viņa bija pametusi šo karjeras ceļu par labu darbībai kriminālā vidē un tagad bija totalizatora līdzīpašniece. Tādā garā turpinājās šis muļķību uzskaitījums, kas brēca pret debesim, kamēr tiesas matrona pilnīgi nopietnu seju dedzīgi māja ar galvu, it kā šie caur un cauri absurdie stāsti būtu pats normālākais pasaulē un gadītos katru mīļu dienu. To es gluži vienkārši nespēju aptvert.
Kurš gan no brīva prāta skatītos kaut ko šādu? Zināms, varbūt zemcilvēki, kuri tik tikko apguvuši lasīšanu un rakstīšanu, bet citi? Jau teju vai notrulinājies, pārslēdzos atpakaļ uz resno sievu. Viņas dēkaino dzīvi kopš mana pēdējā apmeklējuma acīmredzot bija pārtraucis reklāmas raidījums, kura beigas vēl paguvu noskatīties. Lai vai kā, diktors nelaida garām izdevību izklāstīt man vēlreiz, ka nožēlojamais sievišķis ir zaudējis jebkuru kontroli pār savu plānprātīgo bandubērnu un pēdējā pusstundā nav ticis tālāk par to, ka ar nemitīgi smēķējošu kaimiņieni gari un plaši apspriedis mazās idiotes patriekšanu no mājām. Beigu beigās kā es skaļi paziņoju aparātam visam šim pagrimušajam baram īstā vieta ir darba nometnē, bet dzīvoklis ir jāizremontē vai, vēl labāk, jānojauc kopā ar visu māju, un tā vietā jāiekārto kāds parādes laukums, lai atmiņas par šo baiso tikumisko pagrimumu reizi par visām reizēm tiek izdzēstas no tautas veselīgajiem priekšstatiem. Sanervozējies iemetu kontroles kastīti papīrgrozā.
Cik gan pārcilvēcisku uzdevumu es šeit biju uzņēmies!
Lai kaut cik savaldītu dusmas, nolēmu uz brīdi iziet ārā. Protams, ne uz ilgu laiku, jo negribēju pārāk stipri attālināties no telefona aparāta, tomēr vajadzēja vismaz žigli aiziet uz zibenstīrītavu pēc formastērpa. Nopūzdamies iegāju tīrītavā, ļāvu, lai mani sveicina kā “Štromberga kungu”, saņēmu pārsteidzoši nevainojami iztīrīto mundieri un raiti devos atceļā. Nevarēju vien sagaidīt, kad atkal varēšu stāties pretim pasaulei savās ierastajās drānās. Taču, protams, tiklīdz atgriezies, saņēmu ziņu no reģistratūras izpalīdzes, ka esmu prasīts telefoniski.
- Ahā, es noteicu, kā tad. Taisni tagad. Un kas prasīja?
- Nav ne jausmas, izpalīdze attrauca, aizrautīgi skatīdamās savā televīzijas ekrānā.
- Bet vai tad jūs nepierakstījāt? es nepacietīgi uzsaucu.
- Teica, ka piezvanīšot vēlreiz, viņa mēģināja aizbildināt savu aplamo izturēšanos. Vai tas bija tik svarīgi?
- Runa ir par Vāciju! es sašutis noskaldīju.
- Stulbi, viņa noburkšķēja un atkal pievērsās sava aparāta ekrānam.
VIII
Bija apbrīnojami, cik ļoti mans ierastais apģērbs atvieglināja ļaudīm atpazīšanu. Jau tad, kad sēdos taksometrā, šoferis sveicināja mani jokodamies, tomēr visā pilnībā kā pazīstamu cilvēku.
- Laba diena! Atkal esam klāt?
- Tik tiešām. Laipni pamāju ar galvu un nosaucu adresi.
- Viss klārs!
Atlaidos sēdeklī. Netiku pasūtījis īpašu taksometru, taču, ja šis bija vidusmēra modelis, tad, jāteic, sēdēšana tajā bija teicama.
- Kas tā ir par automašīnu? es kā starp citu iejautājos.
- Mersēdess!
Mani pārņēma nostalģijas vilnis, piepeša brīnumaina patvēruma izjūta. Atmiņā atausa Nirnberga, spožie Reiha partijas kongresi, brauciens caur burvīgo vecpilsētu, vēlās vasaras vai pat agrā rudens vējš, kas līdzīgi vilkam meta lokus ap manas cepures nagu.
- Arī man reiz tāds bija, es aizsapņojies teicu, kabriolets.
- Un? šoferis jautāja. Ripo labi?
- Man nav vadītāja apliecības, es vieglā tonī atbildēju, taču Kempka1 nekad nav sūdzējies.
- Vadonis un nedrīkst vadīt? Šoferis skaļi iesmējās. Labs joks!
- Bet vecs.
Sarunā iestājās īsa pauze. Pēc tam šoferis ierunājās atkal.