IX
Jaunai kustībai nav nekā bīstamāka par straujiem panākumiem.
Ir sperti pirmie soļi, te iemantoti daži piekritēji, tur teikta kāda runa, varbūt jau pieņemts lēmums par Austrijas vai Sudetijas aneksiju, un pārlieku viegli rodas mānīgais priekšstats par atrašanos starpposmā, no kura būtiski vienkāršāk ir sasniedzama galīgā uzvara. Un patiesi visai īsā laikā es biju guvis dažus pārsteidzošus panākumus, kuri apstiprināja likteņa izvēli. Kā gan būtu vajadzējis karot un cīkstēties 1919., 1920. gadā, kāda mediju vētra līdz ar pilsonisko partiju slienām tolaik būtu triekusies man sejā, kā es būtu nopūlējies, kārtu pa kārtai saplosot žīda melu tīklu, juzdams, kā mani tūdaļ atkal savažo šā parazīta dziedzeru lipīgie pavedieni, kamēr pretinieks simtkārtīgā, tūkstoškārtīgā pārspēkā spļauj aizvien jaunu, aizvien pretīgāku indi, bet šeit, šajā jaunajā laikā, es jau pēc pāris dienām biju guvis pieeju televīzijai, ko politiskais pretinieks turklāt pilnīgi atstāja novārtā. Bezmaz pārāk skaisti, lai būtu patiesība: pēdējos sešdesmit gados jautājumā par komunikāciju ar iedzīvotājiem pretinieks nebija mācījies itin neko.
Cik filmu es būtu uzņēmis viņa vietā! Mīlas romānus tālās zemēs, uz lieliem Kraft durch Freude kuģiem, kas vago Dienvidjūru ūdeņus vai slīd gar varenajiem Norvēģijas fjordiem, stāstus par jauniņiem vērmahta kareivjiem, kuri kā pirmatklājēji drosmīgi sasniedz varenu klinšu masīvu virsotnes, lai kādas klintssienas pakājē mirtu savas lielās mīlestības Vācu meiteņu savienības grupas vadītājas rokās, pēc kam viņa, satricināta, bet ieguvusi rūdījumu, veltī savu dzīvi nacionālsociālistiskajai sieviešu politikai.
Zem sirds viņa jau nēsā sava mirušā mīļotā drosmīgo atvasi, un šeit var pievērt acis pat uz tādu kā bezlaulību, jo tur, kur balsi paceļ tīrās asinis, ir jāapklust arī Himleram. Lai vai kā, jaunā karavīra vārdi neiziet viņai no prāta, kamēr viņa mijkrēslī soļo pa ieleju, viņai pakaļ bijīgi noskatās dažas piena govis, un debesīs lēnām iegaismojas spēkpilns kāškrusta karogs. Tās tik būtu filmas, es varu apzvērēt jau nākamajā dienā visos sieviešu apvienības birojos izbeigtos pieteikšanās anketas.
Vārdā viņai būtu Heda.
Jebkurā gadījumā šis medijs politiskā ziņā bija atstāts pilnīgā atmatā. Ja ieskatījās televīzijas aparātā, tad šķita, ka vienīgais, ko šī valdība darījusi tautas labā, ir kaut kāds bezdarbnieku pabalstu samazināšanas pasākums, par ko visi ir sašutuši. Par to allaž tika runāts aizvainojuma pilnā tonī, un man atlika vienīgi cerēt, ka šie aizvainotie nesastāda pārāk lielu sabiedrības daļu, jo, pat liekot lietā visas savas fantāzijas rezerves, nespēju iztēloties karoga pacelšanas ceremoniju Nirnbergā, Cepelīna laukumā, kur piedalītos simtiem tūkstošu šādu nožēlojamu personu.
Kā panākumu varēju iegrāmatot arī sarunas ar dāmu Bellīni. No sākta gala nebiju atstājis nekādas šaubas par to, ka man nepieciešama ne tikai nauda, bet arī partijas aparāts, partijas birojs. Sākumā Bellīni likās mazliet pārsteigta, taču tūdaļ apliecināja gatavību nodrošināt visu vajadzīgo atbalstu, biroju un mašīnrakstītāju. Ievērojama paušālsumma bija paredzēta apģērba iegādei un propagandas ceļojumiem, pētījumu materiāliem, lai gūtu pilnīgu pārskatu pār aktuālo situāciju, un dažām citām lietām. Izskatījās, ka finanšu līdzekļi nav problēma, drīzāk pietrūkst izpratnes par partijas vadītāja reprezentācijas vajadzībām. Tā, piemēram, tika piekrists pašūt vairākus “vēsturiskajam oriģinālam atbilstošus” uzvalkus pie smalka drēbnieka un sagādāt arī manu mīļoto platmali, ko tik labprāt biju nēsājis Oberzalcbergā1 un kalnos. Turpretī man tika liegts vaļējs mersedesa automobilis ar šoferi, jo tas, lūk, izskatīšoties visai nenopietni. Es piekritu, vilcinādamies tikai skata pēc tāpat jau biju panācis daudz vairāk, nekā būtu uzdrīkstējies cerēt. Tomēr šis un retrospektīvi tas redzams sevišķi skaidri neapšaubāmi bija visbīstamākais mirklis manā jaunajā karjerā, un dažs labs cits varbūt jau būtu pašapmierināti atlaidies spilvenos un tādējādi cietis sakāvi visā frontē, turpretī es, droši vien pateicoties arī savam briedumam, pastāvīgi pakļāvu katru notikumu visnežēlīgākajai, saltākajai analīzei.
Tā, piemēram, manu sekotāju skaits bija tik mazs kā vēl nekad. Un, Dievs mans liecinieks, es varu norādīt uz niecīgu piekritēju skaitu arī pagātnē, jo lieliski atceros, kā 1919. gadā, pirmo reizi ierodoties tolaik vēl Vācu strādnieku partijas sanāksmē, ieraudzīju tur tikai kādus septiņus cilvēkus. Taču šodien es varēju rēķināties vienīgi pats ar sevi, zināmās robežās varbūt vēl arī ar dāmu Bellīni vai ar kioska īpašnieku, tomēr bija jāšaubās, vai abi ir sasnieguši tādu briedumu, lai saņemtu partijas biedra karti, nemaz nerunājot par viņu gatavību maksāt biedra naudu vai savu reizi ar krēsla kāju rokā nodibināt kārtību sapulces zālē. It sevišķi kioska īpašnieks man pamatā likās pat liberāls vai kreisi orientēts, kaut arī ar godīgu vācu sirdi krūtīs. Pagaidām es turpināju disciplinēti ievērot savu dzelžaino dienas režīmu. Cēlos ap vienpadsmitiem priekšpusdienā, liku, lai viesnīcas personāls atnes man vienu vai divus kūkas gabalus, un nepagurstoši strādāju līdz vēlai naktij.
Tas ir es būtu cēlies vienpadsmitos priekšpusdienā. Taču jau pirmajā rīta svīdumā ap pulksten deviņiem iezvanījās telefons un pie aparāta bija kāda dāma ar neizrunājamu slāviskas izcelsmes uzvārdu. Jodls2 nemūžam nebūtu pārslēdzis šādu zvanu uz manu kabinetu, taču Jodls acīmredzot diemžēl bija kļuvis par vācu vēstures daļu. Vēl atrazdamies miega varā, sataustīju aparāta klausuli.
- Hrmf?
- Labdien, šeit Krvtščika, nežēlīgā priekā iegavilējās kāda balss. No Flashlight!
Šajos tā dēvētajos “cīruļos” mani visvairāk kaitina šis drausmīgais labais noskaņojums it kā viņi jau trīs stundas būtu nomodā
un paguvuši iekarot Franciju. Turklāt vairums no viņiem, lai gan tik pretīgi agri cēlušies, nekādā ziņā nav paveikuši neko dižu. Tieši Berlīnē es nereti esmu sastapis cilvēkus, kuri nebūt neslēpa, ka tik briesmīgā agrumā ceļas vienīgi tādēļ, lai agrāk varētu atstāt biroju. Vairākiem no šiem astoņstundu loģikas piekritējiem savulaik esmu ieteicis, lai sāk strādāt jau ap desmitiem vakarā, tad sešos rītā varēs iet mājās un tur varbūt nonāks vēl pirms tam, kad jāceļas augšā. Daži pat uzlūkoja to kā nopietni domātu priekšlikumu. Savukārt es visādā ziņā uzskatu, ka agrā rītā ir jāstrādā vienīgi beķeriem.
Un, bez šaubām, arī gestapo, tas ir pašsaprotami. Lai varētu izraut no pēļiem boļševiku salašņas, protams, ja vien nav runa par boļševikiem beķeriem. Tie, protams, tajā laikā jau ir nomodā, un arī slepenpolicistiem tad ir jāceļas augšā vēl agrāk, un tā tālāk, un tā joprojām.
- Ko jūs vēlaties? es jautāju.
- Zvanu jums no līgumu nodaļas, balss priecājās. Patlaban gatavoju dokumentus, un te man būtu vēl daži jautājumi. Nezinu, vai to vajadzētu pa telefonu… Vai varbūt labāk atnāksiet pats?
- Kas tie par jautājumiem?
- Nujā, vispārēji jautājumi. Sociālā apdrošināšanas, bankas rekvizīti un tamlīdzīgi. Piemēram, vispirmām kārtām uz kāda vārda man jāaizpilda dokumenti.
- Uz kāda vārda?
- Nujā, es taču nemaz nezinu, kā jūs sauc.
- Hitlers, es nokunkstēju, Ādolfs.
- Jā, viņa atkal iesmējās savā šaušalīgajā rīta sajūsmā, nē, es domāju jūsu īsto vārdu!
- Hitlers! Ādolfs! es teicu, nu jau mazliet pikti.
īsu brīdi valdīja klusums.