- Man vienmēr ir piemitusi zināma nepatika pret birokrātiju, es atbildēju, tāpēc likumus es labprātāk izstrādāju pats.
- Hūū, Zenzenbrinks novaidējās. Tāda gadījuma man vēl nav bijis. Nujā, paskatīsimies, ko tur varēs darīt. Tomēr mums visādā ziņā ir vajadzīgs jūsu īstais vārds.
- Hitlers, es teicu, Ādolfs.
- Paklausieties, es tiešām saprotu jūsu situāciju. Neesat jau pirmais, kurš grib paturēt īsto vārdu pie sevis, lai ārpus skatuves būtu miers. Turklāt jūsu tēma ir tik delikāta, ka jums kā māksliniekam jābūt visnotaļ piesardzīgam, bet vai iestādes raudzīsies uz to šādi?
- Detaļas mani neinteresē…
- Sirsnīgi ticu. Zenzenbrinks iesmējās manuprāt, pārlieku aizbildnieciski. Jūs esat īsts mākslinieks. Tomēr tā tiešām būtu vienkāršāk. Redziet, nodokļu ziņā tā jau nav problēma. Finanšu pārvalde ir vienīgā pārvalde, kurai tas ir pilnīgi vienalga, vajadzības gadījumā tā apliek ar nodokļiem arī nelegāļus, un tur jūs varētu kaut kā vienoties par samaksu skaidrā naudā. Attiecībā uz samaksu mēs, protams, varētu jums palīdzēt ar aprēķiniem un atskaitēm, ja vien jums nav iebildumu, un tad sākumā nebūtu tik svarīgi arī bankas rekvizīti. Bet iedzīvotāju reģistrācijas iestādes vai sociālā apdrošināšana tur nu es tiešām nezinu, vai to izdosies nokārtot.
Jutu, ka tagad šim vīram nepieciešams morāls atbalsts. No karaspēka nedrīkst prasīt neiespējamo. Galu galā ne jau katru dienu gadās, ka Reiha kanclers, kurš sen uzskatīts par mirušu, mundri soļo pa dzimtenes ārēm.
- Tas jums noteikti nākas grūti, es iecietīgi sacīju.
- Kas?
- Nu, ne jau bieži jūs sastopat tādus kā es.
Zenzenbrinks atturīgi iesmējās.
- Kā nu ne. Beigu beigās tas ir mūsu darbs.
Viņa aukstasinība bija tik pārsteidzoša, ka jutos spiests pajautāt: Tad ir vairāki tādi kā es?
- Jūs jau pats vislabāk zināsiet, ka jūsu branžā ļaužu pietiek… Zenzenbrinks atbildēja.
- Un jūs tos visus rādāt televīzijā?
- Tad nu gan mums būtu darba līdz kaklam! Nē, līgumus mēs slēdzam tikai ar tiem, kuriem ticam.
- Ļoti labi, es viņu atbalstīju, par lietu ir jāclnās teju ar fanātisku ticību. Tad pie jums ir arī Antonesku1 ? Vai duče?
- Kas?
- Nu jūs taču zināt: Musolīni.
- Nē! Zenzenbrinks noteica tik apņēmīgi, ka pat caur klausuli redzēju, kā viņš papurina galvu. Ko lai mēs iesāktu ar kaut kādu Antonīni? To tak neviens nepazīst.
- Tad varbūt Čērčils? Eizenhauers? Čemberlens2 ?
- Ā, nu es saprotu, uz ko jūs tēmējat! Zenzenbrinks izsaucās.
- Nē, kas tad tur būtu asprātīgs? To nav iespējams pārdot, nē, nē, toties jūs visu darāt pilnīgi pareizi. Mēs paliksim pie viena tēla, mēs paliksim pie sava Hitlera!
- Ļoti labi, es uzslavēju un tūdaļ pavaicāju: Bet ja nu rīt ierodas Staļins?
- Aizmirstiet Staļinu, viņš apliecināja man uzticību, mēs jau neesam nekāds History Channel.
Lūk, tas bija tas Zenzenbrinks, kuru es vēlējos dzirdēt! Fanātiskais, fīrera atmodinātais Zenzenbrinks. Un tieši šajā vietā īpaši vēlos pasvītrot, cik svarīga ir šī fanātiskā griba.
Pilnīgā skaidrībā to ir parādījusi tieši pēdējā pasaules kara norise, kura ne vienmēr palika bez problēmām. Protams, daži šajā vietā teiks: jā, vai tad vainīgs bija fanātiskas gribas trūkums, ja pēc pirmā arī nākamais pasaules karš beidzās nelabvēlīgi? Vai varbūt pie vainas bija arī kāds cits iemesls, varbūt nepietika cilvēku materiāla? Tas viss ir iedomājami un varbūt pat pareizi, tomēr vienlaikus tas ir arī simptoms, kas liecina par kādu senu vācu slimību: par centieniem allaž meklēt kļūdu maznozīmīgās detaļās, pilnībā ignorējot lielās un skaidrās kopsakarības.
Tāpēc, pats par sevi saprotams, nevar apstrīdēt, ka pēdējā pasaules karā vācu armija zināmā mērā atpalika skaitliskā ziņā. Tomēr šis mazākums nekādā ziņā nebija izšķirošs, gluži otrādi, vācu tauta būtu tikusi galā arī ar daudz lielāku pretinieka pārspēku. Četrdesmito gadu sākumā es vairākkārt nožēloju, ka trūkst lielāka pretinieka skaita, pat mazliet kaunējos par to.3 Ja padomā, kāds skaitliskais mazākums bija Fridriham Lielajam! Uz katru prūšu grenadieri divpadsmit pretinieku! Un Krievijā katram vācu zaldātam bija tikai kādi trīs vai četri.
Nu labi, pēc Staļingradas pretinieka pārspēks nepārprotami labāk atbilda vērmahta godam. Piemēram, tajā dienā, kad Sabiedrotie izcēlās Normandijā, pretinieks uzbruka ar 2600 bumbvedējiem un 650 iznīcinātājiem, Luftwaffe pretojās ar ja nekļūdos diviem iznicinātājiem', un šādu spēku samēru visnotaļ var uzskatīt par cienīgu. Un stāvoklis tomēr nebija bezcerīgs! Šādās situācijās es no visas sirds piekrītu reihsministra Dr. Gebelsa vārdiem, kad viņš teica: ja neizdevīgu stāvokli nav iespējams novērst, tad tādai tautai kā vācieši tas ir jāizlīdzina citā veidā ar labākiem ieročiem, gudrākiem ģenerāļiem vai, kā šajā gadījumā, ar augstāku morāli. Vienkāršam iznīcinātāja pilotam sākumā, protams, varēja likties grūti ar katru ložmetēja kārtu notriekt no debesīm trīs bumbvedējus, taču ar pārāku morāli, ar nelokāmu fanātisku garu nekas nav neiespējams!
Šodien tas ir tiesa tāpat kā toreiz. Nupat pirms dažām dienām redzēju piemēru, kuru pat es nebūtu uzskatījis par iespējamu. Taču tā ir pilnīga patiesība. Runa ir par kādu viru, acīmredzot manas viesnīcas darbinieku, kuru vairākas reizes esmu redzējis piekopjam kādu interesantu jaunu nodarbošanos. Nav gan droši zināms, vai nodarbošanās ir jauna, vienīgi atceros to citādu veicamu ar slotu vai grābekli. Turpretī šis virs rīkojās ar pilnīgi jauna veida pārnēsājamu lapu pūšamo aparātu. Fascinējoša ierīce ar ārkārtīgu pūšamjaudu, droši vien kļuvusi nepieciešama tāpēc, ka evolūcija starplaikā radījusi koku lapu veidu ar lielāku pretestības spēku.
Cita starpā, balstoties uz šo piemēru, var teicami izsecināt, ka rasu cīņa nebūt nav beigusies, bet gan un pat pastiprināti turpinās dabā, to nenoliedz pat šolaiku pilsoniski liberālā prese. Allaž atkal taču ir lasāms par amerikāņu melnajām vāverēm, kas iznīdē vācietim tik mīļās gaišbrūnās vāveres, par afrikāņu skudru ciltīm, kas ieceļo caur Spāniju, par indoģermāņu spriganēm, kas še ieviešas. Šī pēdējā norise ir priekšzīmīga, jo āriskie augi, pats par sevi saprotams, ar pilnām tiesībām pieprasa sev pienākošos apmešanās teritoriju. Šīs jaunās, cīņasspējīgās lapas es vēl neesmu redzējis, jo tās, kas mētājās viesnīcas autostāvvietā, man šķita pilnīgi normālas, taču pūšamierīci, protams, tikpat labi var izmantot arī pret parastām lapām. Ar “Karalisko tīģeri” jau arī var cīnīties ne tikai pret T-34, bet nepieciešamības gadījumā arī pret kādu vecmodīgu BT-7.5
Pirmo reizi vērodams šo vīru, biju ārkārtīgi sašutis. No rīta varēja būt ap deviņiem mani uzmodināja tik ellišķīgs troksnis, it kā spilvens būtu nolikts blakus Staļina ērģelēm6 . Liesmodams niknumā, piecēlos, aizsteidzos pie loga, palūkojos ārā un ieraudzīju vīru, kurš tur rīkojās ar pūšamierīci. Tūdaļ saniknojos vēl vairāk, jo skats uz apkārtējiem kokiem vēstīja, ka runa ir par sevišķi vējainu dienu. Kļuva nepārprotami skaidrs, ka ir pilnīgi bezjēdzīgi šajā dienā mēģināt mērķtiecīgi aizpūst lapas no vienas vietas uz kādu citu. Jau grasījos mesties ārā un sašutis pieprasīt no viņa paskaidrojumus, taču tad apdomājos. Jo man nebija taisnība.