- Nu, viņa ierunājās, neielaizdamās uz manu jautājumu,
- jūs tad laikam esat tas Hitlera kungs! Viņa sniedza man roku.
Es to paspiedu, apsēdos vietā un relatīvi strupi jautāju: Un kas esat jūs?
- Vera Krēmeiere, viņa atbildēja. Baigi kūl. Vai drīkstu uzreiz kaut ko pajautāt? Vai šitais ir mesed ekting?3
- Kā, lūdzu?
- Nu tas, ko dara arī de Niro. Un Pačlno. Mesed ekting. Kad viņš ir galīgi iekšā tai savā lomā.
- Redziet, Krēmeiera jaunkundz, es stingri sacīju un piecēlos, īsti nesaprotu, par ko jūs runājat, tomēr izšķiroši svarīgi ir tas, lai jūs saprastu, par ko runāju es, un tāpēc…
- Pareizi, Krēmeiera jaunkundze noteica un ar diviem pirkstiem izņēma no mutes košļājamo gumiju. Mums te vispār ir papīrgrozs? To šie parasti aizmirst. Viņa paskatījās apkārt, neatrada papīrgrozu, noteica: Vienu momentu, piecēlās, iestūma gumiju atpakaļ mutē un nozuda. Es stāvēju telpas vidū, juzdamies nedaudz lieks. Apsēdos atkal. Viņa drīz atgriezās ar tukšu papīrgrozu rokā. Nolika to, izņēma košļājamo gumiju no mutes un apmierināta iemeta to grozā.
- Tā, viņa sacīja, šitentā būs okei. Tad viņa pievērsās man. Tad kāds būs tas mans darbs, onkul?
Es nopūtos. Tātad viņa arī! Laikam jau bija jāsāk no paša sākuma.
- Vispirmām kārtām, es teicu, uzruna ir nevis “onkul”, bet gan “fīrer”. “Mans fīrer” ja vēlaties. Savukārt es vēlos, lai, ienākdama šeit, jūs sveicināt, kā pieklājas!
- Kā pieklājas?
- Ar vācu sveicienu, saprotams! Ar paceltu labo roku.
Viņas sejā ieblāzmojās apjēgsme, un viņa vienā lēcienā pietrūkās kājās. Es zināju, zināju! Taisni tas ir tas! Mesed ekting! Vai lai sveicinu tagad tūlīt?
Es piekrītoši pamāju ar galvu. Viņa izsteidzās laukā pa durvīm, aizvēra tās, pieklauvēja, un, kad es atsaucos: Iekšā! viņa ienāca, uzrāva labo roku stateniski gaisā un iekliedzās: LABRĪT, MANS FĪRER! Un piebilda: Tas jau ir šitā jākliedz, vai ne? Redzēju vienā filmā. Te viņa sabijusies aprāvās un tad ieaurojās: VAI ŠITAIS VISS IR JĀKLIEDZ KLIEGŠUS? VAI TIE PIE TĀ HITLERA VISI VIENMĒR KLIEDZA? Vērīgi paraudzījusies manī, viņa bažīgā, bet normālā tonī sacīja: Tad šitais atkal bija neriktīgi, jā? Man ļoti žēl! Vai tagad jūs ņemsiet darbā citu?
- Nē, es mierināju, ir jau labi. Ne no viena tautieša es negaidu ideālu veikumu. Gaidu vienīgi, lai katrs savā vietā strādā pēc labākās sirdsapziņas. Un, cik redzu, jums tas izdosies. Tikai, lūdzu, esiet tik laipna un nekliedziet vairs!
- Tieši tā, mans fīrer! viņa atsaucās un piebilda: Super, ne?
- Ļoti jauki, es uzslavēju. Bet roka jāpieliec drusku slīpāk uz priekšu. Jūs galu galā nepiesakāties atbildēt lauku skolā!
- Tieši tā, mans fīrer. Un ko mēs darīsim tālāk?
- Vispirms, es teicu, parādiet man, kā jārīkojas ar šo televīzijas aparātu. Pēc tam novāciet otro aparātu no sava rakstāmgalda, šeit jums taču nemaksā par televīzijas skatīšanos. Un pēc tam mums vajadzēs sameklēt jums pieklājīgu rakstāmmašīnu. Kura katra nederēs, mums vajag šriftu Antiqua, četri milimetri, un, lai ko jūs man drukātu, tas ir jādrukā ar viena centimetra atstarpi starp rindiņām. Citādi es to varēšu izlasīt tikai ar brillēm.
- Ar mašīnu rakstīt es nemāku, viņa sacīja, māku tikai uz kompja. Un, ja jūs to man atņemsiet, es nevarēšu rakstīt vispār. Bet, pirmkārt, datorā mēs varam dabūt jebkuru šrifta lielumu, kādu vien jums vajag. Un, otrkārt, es varu pieslēgt arī jūsējo datoru.
Un tad viņa iepazīstināja mani ar vienu no apbrīnojamākiem sasniegumiem cilvēces vēsturē: ar datoru.
XII
Allaž atkal pārsteidz tas, ka ārieša radošais gars nav apspiežams.
Arī es, lai gan jau sen esmu atzinis šo principu, aizvien no jauna jūtos pārsteigts, kad tas gandrīz simtprocentīgi īstenojas arī visnelabvēlīgākos apstākļos.
Protams, ar priekšnoteikumu, ka klimats ir piemērots.
Vismuļķīgākās diskusijas, kādas man jebkad nācies vadīt, ir bijušas par ģermāņiem sirmā senatnē un mežā, un es nekad neesmu noliedzis: kad ir auksti, ģermānis nedara neko. Varbūt vienīgi kurina. Tas pats ir redzams pie norvēģa, pie zviedra. Tāpēc es nebrīnījos, uzzinot, kādus panākumus zviedrs tagad gūst ar savām mēbelēm. Zviedrs savā nožēlojamā valstī tik un tā nemitīgi meklē malku, tāpēc nav nekāds brīnums, ja pa vidam uzgādās kāds krēsls vai galds. Vai arī tā dēvētā sociālā sistēma, kura bez maksas piegādā apkures siltumu blokmājām, kur dzīvo miljoniem parazītu, un tas noved tikai pie turpmākas izlutināšanās un laiskuma. Nē, zviedrā, tāpat kā šveicietī, parādās vissliktākās ģermāņa īpašības, tomēr tas allaž jāliek vērā iemesls ir pavisam vienkāršs: klimats. Turpretī, līdzko ģermānis nonāk dienvidos, viņā nenovēršami pamostas radošais gars un griba, un tad viņš uzbūvē Akropoli Atēnās, Alhambru Spānijā, piramīdas Ēģiptē, un tas viss taču ir zināms, bet tik pašsaprotams, ka tieši tāpēc tiek izlaists no acīm un dažs labs aiz kokiem neredz ārieti. Un uz Ameriku, dabiski, attiecas tieši tas pats: bez vācu ieceļotājiem amerikānis nebūtu nekas. Neskaitāmas reizes esmu nožēlojis, ka toreiz visiem tiem daudzajiem vāciešiem nevarēja piedāvāt pašiem savu zemes stūrīti un 20. gadsimta sākumā mēs zaudējām simtiem tūkstošu izceļotāju, kuri devās uz Ameriku. Gribētos piezīmēt, ka tas šķiet visai savādi, jo tikai retais tur kļuva par zemnieku patiesībā viņi tikpat labi būtu varējuši palikt šeit. Bet vairākums droši vien domāja, ka tur būs lielāka valsts un pēc kāda laika viņiem tiks piešķirta zemnieku sēta, bet tikmēr, saprotams, vajadzēs pelnīt maizi citos darbos. Tāpēc ļaudis meklēja iztikas iespējas, pievērsās sīkiem amatniecības darbiem, teiksim, kļuva par kurpniekiem vai galdniekiem vai drusku noņēmās ar atomfiziku, kas nu gadījās pa rokai. Un šis Duglass Engelbarts jau viņa tēvs bija izceļojis uz Vašingtonu, kas atrodas tālāk uz dienvidiem, nekā parasti tiek uzskatīts, bet jaunais Engelbarts aizbrauc līdz pašai Kalifornijai, kas ir vēl tālāk dienvidos, siltumā uzbango viņa vācu asinis, un viņš ņem un izgudro šo datorpeles aparātu.
Nudien: fantastiski.
Jāteic, šo datorbūšanu es nekad neesmu lāgā izpratis. Pavirši zināju, ka Cūze1 ir tur kaut ko saskrūvējis kopā, un man liekas, kaut kāda ministrija to pat veicināja, bet kopumā tā vairāk bija briļļainu profesoru padarīšana. Frontei tas būtu pārāk nepiemēroti, un es negribētu redzēt, kā šis Cūze ar savām skapjveidīgajām elektronu smadzenēm rokās brien pa Pripetes purviem. Vai arī gaisa desanta uzbrukumā Krētai tur viņš būtu nācis lejā kā akmens, viņam būtu jādod līdzi atsevišķs kravas planieris, un priekš kam tas viss? Būtībā tie bija tikai tādi uzlaboti galvas rēķini. Šahtam2 var pārmest visu ko, tomēr to, ko paveica šis Cūzes aparāts, Šahts būtu sarēķinājis septiņdesmit divu stundu laikā ienaidnieka apšaudē un pusmiegā, pa starpām vēl uzsmērēdams sev kādu armijas sviestmaizi. Tāpēc arī es sākumā pretojos, kad Krēmeiera jaunkundze piestūma mani pie šā ekrāna.
- Man šīs ietaises nav jāpārzina, es teicu. Sekretāre šeit esat jūs!
- Tāpēc tagad sēdieties tik klāt, mans fīrer, Krēmeiera jaunkundze attrauca, citādi pēcāk man visu laiku būs jāskrien jums palīgā un es nemaz netikšu pie sava īstā darba.
Tāds tonis man būtībā nepatika, tomēr strupā maniere lika skaidri atcerēties, kā Ādolfs Millers3 man savulaik bija mācījis auto vadīšanu. Tas notika īsi pēc tam, kad vienam manam šoferim brauciena laikā nokrita ritenis, un tad Millers, jāteic, runāja ar mani visai bargi, kaut arī viņa galvenais dzinulis droši vien bija nevis nacionālā lieta, bet gan bailes, ka es lauzīšu kaklu un viņš zaudēs Vцlkischer Beobachter drukāšanas pasūtījumu, Millers jau nebija nekāds auto vadīšanas skolotājs, viņš vispirmām kārtām un vienmēr bija veikalnieks. Kaut gan iespējams, ka man nav taisnība: nesen uzzināju, ka īsi pirms kara beigām viņš nošāvies, un ar pašnāvību galu galā nevar nopelnīt neko. Lai tur vai kā, viņš paņēma mani līdzi savā automobilī, lai es redzētu, kā pareizi jāstūrē vai manā gadījumā kam jāpievērš uzmanība, vērojot šoferi. Tā bija ārkārtīgi vērtīga mācībstunda, no šā Millera es iemācījos vairāk nekā no daža profesora nez cik gados. Un šeit es vispār vēlētos uzsvērt, ka ļoti labprāt uzklausu ieteikumus no citiem, ja vien runa nav par vecmodīgajiem kretīniem no ģenerālštāba. Nav šaubu, ka daži ļaudis prot vadīt automobili labāk nekā es, tomēr vai iztaisnot kādu frontes līniju un cik ilgi pretoties, atrodoties ielenkuma katlā, to vēl arvien izlemju es un nevis kaut kāds Paulusa kungs, kuram no bailēm ir aukstas kājas.