Kad par to iedomājas!
Nujā. Nākamreiz.
Lai vai kā, uz dažādu reminiscenču pamata es piekritu sekot Krēmeiera jaunkundzes paskaidrojumiem, un jāteic tas atmaksājās. Galvenokārt mani bija atbaidījusi šī rakstāmmašīna. Nekad neesmu vēlējies kļūt par grāmatvedi vai kantoristu un arī savas līdzšinējās grāmatas vienmēr esmu diktējis. Tā tik vēl trūka, lai es savā nodabā klabinātu taustiņus kā plānprātīgs vietējās lapeles skribents taču tad parādījās šis vācu radošā gara brīnumdarbs, tad parādījās šis datorpeles aparāts.
Kaut kas ģeniālāks ir izgudrots reti.
Ar to braukā apkārt pa galdu, un tieši tāpat, kā tiek braukāts ar to, pa ekrānu braukā maza rociņa. Un, ja grib pieskarties kādai vietai uz ekrāna, vajag uzspiest uz šis peles ierīces, un uzzīmēta rociņa pieskaras vajadzīgajai ekrāna vietai. Tas ir neaprakstāmi viegli, es tiešām jutos fascinēts. Taču tā paliktu tikai jautra spēlēšanās, ja kalpotu vienīgi kādu biroja darbību vienkāršošanai. Tomēr izrādījās, ka datoraparāts ir pārsteidzoši jaukta rakstura ierīce.
Ar to varēja rakstīt un pa sakaru tīklu varēja arī sazināties ar visām personām un institūcijām, kuras bija devušas tādu piekrišanu no savas puses. Piedevām atšķirībā no telefona aparāta daudziem dalībniekiem pat nevajadzēja pašiem sēdēt pie sava datora, pietika vienkārši atstāt ziņas, izmantojamas arī viņu prombūtnes laikā, un šādi rīkojās visdažādākie tirgotāji. Tomēr jo sevišķi mani iepriecināja tas, ka datorā bija pieejamas avīzes, žurnāli un vispār jebkādas zināšanu formas. Tā bija kā milzīga bibliotēka ar neierobežotu darbalaiku. Kā man tādas bija trūcis! Cik bieži pēc smagas, militāru lēmumu pilnas dienas man pulksten divos naktī vēl bija gribējies mazliet palasīt! Protams, lāga Bormans darīja visu, kas viņa spēkos, bet cik daudz grāmatu var sagādāt viens vienīgs vienkāršs reihsleiters? Turklāt “Vilka midzeni”4 jau nebija neierobežoti daudz vietas. Turpretī šī brīnišķīgā, par “internecu” dēvētā tehnoloģija piedāvāja absolūti visu katrā diennakts laikā. Vajadzēja tikai sameklēt vajadzīgo aparātā ar nosaukumu Google un atrastajam rezultātam pieskarties ar brīnišķo datorpeli. Pēc īsa laika es secināju, ka allaž nonāku pie vienas un tās pašas adreses pie senģermāņu vēsturē sakņota uzziņu krājuma ar nosaukumu Wikipedia, un nebija grūti saskatīt, ka šis apzīmējums veidots no vārda “enciklopēdija” un no senģermāniskajām, zinātkārajām vikingu asinīm.5
Tas bija projekts, kuru uzlūkojot man acis teju vai sariesās asaras.
Šeit patiesi neviens nedomāja par sevi. īstenā pašatdevībā un pašaizliedzībā neskaitāmi cilvēki vācu nācijas labā apkopoja dažādas zināšanas, neprasot par to ne feniņa. Tā bija sava veida Ziemas palīdzība6 zināšanu jomā un liecināja, ka arī nacionālsociālistiskās partijas prombūtnē vācu tauta instinktīvi atbalsta sevi pati. Dabiski, prasības šeit bija mazliet jāpazemina, ņemot vērā šādu nesavtīgu tautiešu lietpratības līmeni.
Minēšu tikai vienu piemēru: jutos uzjautrināts, uzzinot, ka mans vicekanclers fon Pāpens7 1932. gadā esot apgalvojis, ka divus mēnešus pēc nākšanas pie varas es tikšot piespiests pie sienas tā, ka kviekšot. Taču šajā internecā varēja izlasīt arī, ka fon Pāpens grasījies to sasniegt nevis divu, bet gan triju mēnešu vai arī sešu nedēļu laikā. Bieži vien viņš turklāt bija apņēmies nevis piespiest mani pie sienas, bet gan iespiest stūrī. Vai arī iedzīt strupceļā. Kāds variants vēstīja, ka es tikšot nevis spiests, bet gan žņaugts, un mērķis gluži iedomājamā kārtā bija gārgšana, nevis kviekšana. Galu galā apjukušajam lasītājam pašam vajadzēja sarīmēt patiesību apmēram tādā garā, ka fon Pāpens laikposmā no sešām līdz divpadsmit nedēļām grasās kaut kādā veidā izdarīt uz mani spiedienu, līdz es izdotu jebkāda veida augstu skaņu. Un pat tik aptuvens secinājums pārsteidzoši līdzinājās šā pašieceltā stratēģa toreizējiem nodomiem.
- Adrese jums jau ir? jautāja Krēmeiera jaunkundze.
- Es dzīvoju viesnīcā, es atbildēju.
- E-pasta adrese. Elektroniskajam pastam.
- To jūs pārsūtiet uz viesnīcu!
- Nē jau, viņa sacīja un kaut ko iedrukāja savā datorā. Ar kādu vārdu lai es jūs reģistrēju?
Saraucu pieri un stingri paraudzījos uz viņu.
- Ar kādu vārdu, mans fīrer?
- Ar manu, es attraucu, pats par sevi saprotams!
- Tas droši vien būs grūti, viņa noteica un kaut ko iedrukāja.
- Kas tur var būt grūts? es vaicāju. Uz kāda vārda tad jūs saņemat savu pastu?
- Vulcanial7 et džīmeil kom. Nu reku: jūsu vārds ir aizliegts.
- Kā, lūdzu?
- Varu pamēģināt vēl dažos citos serveros, bet tas neko daudz nemainīs. Un, ja vārds tur nebūs aizliegts, to jau būs pievācis kāds ķertais.
- Ko nozīmē “pievācis”? es aizkaitināts noprasīju. Saprotams, ka vairākus cilvēkus sauc par Ādolfiem Hitleriem. Tāpat kā ir vairāki Hansi Milleri. Pasts taču neuzstāj, ka par Hansu Milleru drīkst saukties tikai viens. Vārdu taču nevar rezervēt!
Vispirms viņa palūkojās uz mani drusku ērcīgi, bet pēc tam tā, kā es senāk nereti biju lūkojies uz sirmo Valsts prezidentu Hindenburgu.
- Katra adrese ir vienreizēja, viņa sacīja stingri, taču tik lēni, it kā būtu jābaidās, ka citādi nespēšu sekot viņas paskaidrojumiem. Tad viņa turpināja klabināt taustiņus.
- Nu re, kur ir: “Ādolfs punkts Hitlers” jau ir prom, viņa pavēstīja. “Ādolfshitlers” arī un “Ādolfs zemsvītra Hitlers” tāpat.
- Kāpēc zemsvītra? Kāda zemsvītra? es centos izdibināt. Ja vispār kāda svītra tad augstākā svītra! bet Krēmeiera jaunkundze jau rakstīja atkal.
- Tas pats ir ar “ĀHitlers” un “Ā punkts Hitlers”, viņa drukādama ziņoja. Tikai “Hitlers” un tikai “Ādolfs” arī ir prom.
- Tad tie ir jādabū atpakaļ, es spītīgi sacīju.
- Tur neko nevar dabūt atpakaļ, viņa pikti attrauca.
- Bormans to būtu varējis! Citādi mēs nemūžam nebūtu dabūjuši visas tās mājas Oberzalcbergā. Vai jūs domājat, ka iepriekš tas bija pilnīgi neapdzīvots? Tur, protams, jau dzīvoja ļaudis, bet Bormanam bija savas metodes…
- Vai jūs vēlaties, lai par jūsu e-pasta adresi parūpējas tas Bormana kungs? Krēmeiera jaunkundze jautāja, izklausīdamās bažīga un arī nedaudz aizvainota.