- Pašlaik Bormans diemžēl nav atrodams, es atzinos un, lai nelaupītu karaspēkam drosmi, piebildu: Nešaubos, ka jūs cenšaties, cik spējat.
- Nu tad es turpināšu, ja jums nekas nav pretī, viņa sacīja.
- Kad jūs esat dzimis?
- 1889. gada 20. aprīlī.
- “Hitlers89” arī ir prom, “Hitlers 204”… nē, ar jūsu vārdu mēs tālāk netiksim.
- Nekaunība! es noteicu.
- Bet ja jūs izvēlētos citu vārdu? Manējais jau arī nav Vulcanial7.
- Bet tas taču ir neiedomājami! Es taču neesmu kaut kāds ampelmanis!
- Tā nu internetā ir. Kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ. Jūs tak varat paņemt kaut ko simbolisku!
- Pseidonīmu?
- Jā, tādā garā.
- Tad… ņemiet Vilku8 , es negribīgi piekāpos.
- Tikai “Vilku”? Tas noteikti jau ir. Tas ir pārāk vienkārši.
- Tad, Dieva dēļ, ņemiet Vilka… midzeni!
Viņa drukāja.
- Jau prom. Varat dabūt “Vilkamidzenis6”.
- Es neesmu nekāds “Vilkamidzenis6”!
- Pagaidiet, kas te vēl ir… kā sauca to tur… Oberzalcbahs?
- Bergs! Oberzalcbergsl
Viņa drukāja. Un tad teica: Ak vai. “Oberzalcbergs6” jau jūs arī negribēsiet, vai ne? Un, nenogaidījusi atbildi, turpināja:
- Pamēģināšu ar reihskanceleju. Tas tak jums derētu. Un… varat dabūt “Reihskancelejal”.
- Nē, ne reihskanceleju, es iebildu. Pamēģiniet “Jauno reihskanceleju”. Tā man vismaz patika.
Viņa klabināja atkal. Trāpīts. Šito var. Tad viņa paskatījās uz mani.
Šajā īsajā mirklī es varbūt izskatījos nedaudz mazdūšīgs, jo viņa turēja par vajadzīgu mierinošā, gandrīz vai mātišķā tonī sacīt: Nu nebēdājiet tak! Savus e-pastus jūs saņemsiet Jaunajā reihskancelejā. Izklausās ļoti labi! Viņa apklusa, nogrozīja galvu un piebilda: Ja drīkstu īsi pateikt jums tiešām sanāk fantastiski! Neticami pārliecinoši! Man pilnīgi jāuzmanās, lai nenodomātu, ka jūs tiešām reiz esat tur dzīvojis…
Mirkli mēs abi klusējām, kamēr viņa iedrukāja datorā vēl kaut ko.
- Kas vispār to visu uzrauga? es ievaicājos. Reiha Propagandas ministrijas taču vairs nav.
- Neviens, viņa atbildēja. Tad piesardzīgi ieminējās: Bet to tak jūs zināt, vai ne? Tas pieder pie lietas, jā? Ka man jums viss jāpaskaidro, it kā nupat vakar kāds būtu jūs atkausējis?
- Neesmu jums atskaiti parādā, atteicu mazliet skarbāk, nekā biju gribējis. Atbildiet uz manu jautājumu!
- Nē, viņa ar nopūtu sacīja, tas viss notiek bez kādas regulēšanas, mans fīrer. Mēs jau neesam Ķīnā. Tur gan ir cenzūra!
- Prieks dzirdēt, es noteicu.
XIII
Laime, ka nebiju piedzīvojis to, kā uzvarētājas valstis pēc kara dalīja Reihu. Ja es būtu bijis klāt, šis skats būtu saplosījis man sirdi. Tomēr jāsaka arī: ņemot vērā stāvokli, kādā toreiz atradās valsts, nekas liels vairs tikpat nebija glābjams. Piespļauti kāposti, tā sacīt. Turklāt, cik sapratu pēc dokumentiem un preses materiāliem, kas, jāpiezīmē, neapšaubāmi bija propagandas ietekmēti, kāpostu tolaik ir bijis gaužām maz. 1946. gada ziema vispār esot bijusi grūta. Paraugoties rūpīgāk, nesaskatu tur neko sliktu: saskaņā ar seno spartiešu audzināšanas ideālu, nepielūdzams bargums rada visstiprākos bērnus un tautas, un bada ziema, kas neizdzēšami iespiedusies nācijas atmiņā, vēl jo ilgāk gādās par to, lai šī nācija turpmāk labi padomā, iekams zaudē vēl vienā pasaules karā.
Ja varu ticēt demokrātiskajiem vēstures rakstītājiem, tad pēc manas izstāšanās no aktīvās politikas 1945. gada aprīļa beigās cīņas ir turpinājušās vēl tikai vienu nožēlojamu nedēļu. Tas nav apstrīdams. “Vilkači”1 izbeidza pretošanos pēc Dēnica pavēles, un bunkuru kompleksi, ko par dārgu naudu bija ierīkojis Bormans, vispār netika lāgā izmantoti. Nu labi, vienmēr bija vajadzējis rēķināties ar to, ka krievs gāzis pār Berlīni savas tautas masas, lai cik cilvēku dzīvību tas arī maksātu. Tomēr jāatzīst, ka es ar zināmām priecīgām gaidām sāku pētīt dokumentus, lai redzētu, kādi zili brīnumi sagaidījuši vīzdegunīgos amerikāņus, un nu ar dziļu vilšanos biju spiests konstatēt: neviena vienīga brīnuma nav bijis.
Traģēdija.
Atkal apstiprinājās tas, ko biju rakstījis jau 1924. gadā, ikviena kara beigās tautas vērtīgākie elementi ir pašaizliedzīgi krituši frontē un pāri paliek tikai viduvējais līdz mazvērtīgais brāķis, kas sevi pārlieku žēlo vai neloģiskā kārtā pat jūtas pārāk glauns, lai no pagrīdes sarīkotu amerikānim kārtīgu asinspirti.
Un atzīstos arī: šajā savu prātojumu vietā es kaut ko piezīmēju. Ir tiešām interesanti, ka no zināma attāluma uz visu var paskatīties pilnīgi jaunā veidā. Pēc tam kad pats biju norādījis uz apstākli, ka vislabākie tautas elementi iet bojā agri, bija patiesi jābrīnās, kā biju varējis pieņemt, ka šajā karā būs citādi. Tāpēc es apzinīgi piezīmēju: “Nākamajā karā mazvērtīgos vispirms!” Te man iešāvās prātā, ka mazvērtīgo sākuma ofensīva var arī nedot vēlamos panākumus, un es pārlaboju piezīmi: “Viduvējos vispirms,” tad koriģēju vēlreiz: “Vislabākos vispirms, bet pēc tam savlaicīgi nomainīt pret viduvējiem un/vai mazvērtīgiem,” bet tad papildināju: “Piejaukt klāt arī diezgan labus līdz ļoti labus.” Galu galā nosvītroju visu, uzrakstīju: “Labos, viduvējos un mazvērtīgos sadalīt efektīvāk!” un atliku problēmas risināšanu uz vēlāku laiku. Pretēji aprobežotiem pieņēmumiem vadonim ne vienmēr uzreiz ir jāzina pareizā atbilde tā viņam ir jāzina tikai pareizajā brīdi, šajā gadījumā, teiksim, pirms nākamā kara sākuma.
Notikumu gaita pēc nespējīgā Dēnica nožēlojamās kapitulācijas pārsteidza visai nosacīti. Sabiedrotie bija sastrīdējušies par laupījumu tieši tā, kā biju to paredzējis, taču diemžēl beigu beigās nebija aizmirsuši to sadalīt. Krievs paturēja savu Polijas daļu un par to dāsni iedāvināja polim Silēziju, Austrija dažu sociāldemokrātu vadībā aizbēga neitralitātē. Pārējā Vācijā, inscenējot vēlēšanām līdzīgus pasākumus, tika nodibināti vairāk vai mazāk mēreni maskēti marionešu režīmi, ko vadīja tādas figūras kā bijušie pārmācības nama ieslodzītie Adenauers un Honekers2 , resnais ekonomikas zīlnieks Erhards3 vai kas arī necik nepārsteidza Kīzingers4 , viens no tiem simttūkstošiem remdeno, kas 1933. gadā vēl žigli bija iestājušies partijā. Gribētos teikt, ka jutu zināmu gandarījumu, izlasīdams, ka tādai kažoka pārmešanai uz otru pusi par šķērsli pēdējā sekundē ir kļuvusi tieši šī iestāšanās partijā.
Dabiski, uzvarējušās valstis bija īstenojušas savu veco plānu iepotēt tautai pilnīgi pārspīlētu federālismu, lai nodrošinātu ilgstošus strīdus nācijas iekšienē. Bija vairākas tā dēvētās federālās zemes, kuras, protams, nekavējoties sāka jaukties cita citas darīšanās un saplucināja skrandās visus lēmumus, ko pieņēma pilnīgi nespējīgais federācijas parlaments jeb bundestāgs. Visnejēdzīgāko un ilgstamāko iespaidu šis pasākums atstāja tieši uz manu mīļoto Bavāriju. Tur, kur reiz biju licis savas kustības pamatakmeni, tagad tika dedzīgi godināti visstulbākie plātīzeri, kuri, tukšodami un vicinādami alus kausus, centās paslēpt aiz tiem savu liekulīgo svētulību un allažīgo pērkamību un kuru visgodīgākā rīcība bija bordeļa apmeklējumi.5
Tikmēr valsts ziemeļos bija ieperinājusies sociāldemokrātija, kura paplašināja savu pārvaldes apgabalu, padarot to par milzīgu sociālromantisku klubu un tā labā izšķiežot tautas bagātību pēc sirds patikas. Visas pārējās šīs republikas figūras, pēc manām domām, pat nebija vērts pieminēt tie bija parastie parlamentārie politikāņi un tukšu salmu kūlēji, kuru vissliktākie pārstāvji, tāpat kā pēc Pirmā pasaules kara, tika celti kanclera amatā. Tas tad laikam būs bijis kāds sevišķs likteņa “joks”, ka no šiem gara mikrobiem tas izraudzījās taisni to vislempīgāko un ļumīgāko, lai tā saukto atkalapvienošanos iemestu viņam platajā klēpī.