Jāatzīst, ka šī tā dēvētā “atkalapvienošanās” bija viena no šīs republikas nedaudzajām pirmšķirīgajām propagandas melu kampaņām: jo, lai tā būtu īsta atkalapvienošanās, pietrūka dažu ne gluži mazsvarīgu sastāvdaļu, piemēram, poļiem uzdāvinātās Silēzijas, kā arī Elzasas-Lotringas un Austrijas. Par to, cik nožēlojami savās lomās darbojās šie valdības aktieri, liecina jau tas vien, ka viņi bija iespējuši izkaulēt no tobrīd savārgušā krieva pāris pilnīgi nolaistu kvadrātkilometru, bet ne atņemt mūžsenajam ienaidniekam francūzim plaukstošu reģionu, kas tiešām būtu devis valstij lielu labumu.
Taču, jo lielāki meli, jo drīzāk tiem notic pateicībā par varonīgo “apvienošanās” veikumu šis kanclera lomas tēlotājs drīkstēja “pārvaldīt” valsti veselus sešpadsmit gadus, par četriem gadiem ilgāk nekā es pats. Neiedomājami. Un šis vīrs taču izskatījās uz mata kā Gērings, kurš nupat ieņēmis simt kilogramus barbitāla.6 Jau šis paskats vien bija lēmējošs. Piecpadsmit gadu es biju strādājis pie spēkpilnas partijas tēla, bet tagad lasīju, ka tikpat labi šo valsti var pārvaldīt adītā jakā. Labi, ka to vairs nepieredzēja Gebelss. Šis nabaga vīrs būtu rotējis savā kapā līdz baltkvēlei, līdz caur dzimto vācu velēnu sāktu kūpēt dūmi.
Tikmēr mūžsenais ienaidnieks francūzis bija kļuvis par mūsu tuvāko draugu. Pie katras izdevības vadošie ampelmaņi krita viens otram ap kaklu un zvērēja, ka savu mūžu vairs necīnīsies viens ar otru kā īsti vīri. Šī ciešā apņemšanās tika cementēta Eiropas apvienībā, līdzīgā bandai, ko dažreiz izveido skolaspuikas. Turpmāko laiku šī banda pavadīja, strīdēdamās par to, kurš tagad drīkst būt par barvedi un cik daudz konfekšu katram jāatnes līdzi. Tikmēr kontinenta austrumu daļa centās ķēmoties pakaļ rietumu daļas muļķībai, kaut arī ar vienu atšķirību: austrumos strīdi izpalika pilnīgi, jo vienīgais uzdevums bija cītīgi un pieglaimīgi kalpot boļševistiskajai varai. Lasot kaut ko tamlīdzīgu, man kļuva tik gauži nelāgi, ka vairākas reizes apdomāju, vai neizvemties. Tomēr doma beigu beigās nelikās pievilcīga.
Par cēloni tam, ka Rietumi vispār varēja pārsvarā nodarboties ar bērnišķīgiem ķīviņiem, kalpoja apstāklis, ka par svarīgākajām lietām rūpējās Amerikas žīdu finansistu kopiena, kura tur valdīja nepārtraukti. No vācu palieku masas tā bija izraudzījusies mīkstčaulīgo šturmbannfīreru Vernheru fon Braunu7 un nodrošinājusi sev viņa pakalpojumus. Šo oportūnistu es vienmēr biju turējis aizdomās, un, kā jau varēja gaidīt, viņš, ne mirkli nevilcinādamies, notirgoja mūsu jaunā ieroča V2 ražošanā iegūtās zināšanas tam, kurš solīja visvairāk. Viņa raķetes nodrošināja amerikāņu pasaules iznīcināšanas ieroču transportu un līdz ar to arī pasaules kundzību, kas gaužām savādā kārtā pēc nepilniem divdesmit pieciem gadiem noveda pie tā, ka Austrumos bankrotēja boļševiku-žīdu modelis. Un es neslēpšu, ka sākumā tas mani ļoti samulsināja.
Kāds blēdīgs triks aiz tā slēpās?
Kopš kura laika žīds izputina žīdu?
Šai mīklai pagaidām bija jāpaliek neatminētai. Skaidrs bija viens: pēc boļševistisko valdīšanas sistēmu likvidēšanas vācu marionešu režīmam bija izsniegts miera līgums un neatkarība. Par īstu neatkarību bez raķešu ieročiem, protams, nevarēja būt ne runas. Taču visu krāsu valdības centās nevis solīdi apbruņoties, bet gan vēl dziļāk iepiņķēties Eiropas ķīviņos, kas ārkārtīgi vienkāršoja ārpolitiku: pamatā visu, kas jādara, norādīja desmitiem direktīvu, un šo amatu tikpat labi varētu uzticēt piecgadīgam bērnam.
Vienīgā valdošā ideoloģija bija pilnīgi nebremzēta šīs bērnu apvienības ekspansija, kas noveda pie tā, ka tajā iesaistījās gandrīz visi, pat Eiropas nomaļu reģionu vismazāk attīstītie apdzīvotāji. Bet, ja visi ir vienā apvienībā, dalība tajā vairs nav nekas īpašs. Ja kāds tad grib gūt labumu no apvienošanās, viņam apvienības ietvaros jādibina jauna apvienība. Kā jau varēja gaidīt, šādas noslieces parādījās arī šeit, stiprākie jau apsvēra iespēju apvienoties atsevišķā klubā vai izmest ārā vājākos, un sākotnējo apvienību tas, protams, pilnībā noveda ad absurdum.
Jebkurā gadījumā patiesi satricinoša izskatījās Vācijas tagadne. Valsts priekšgalā atradās drukna sieva, kurai piemita sēru vītola paļāvīgā aura un kura diskreditēja sevi jau ar to vien, ka trīsdesmit sešus gadus bija piedalījusies austrumu boļševistiskajās šaušalās un apkārtējie šajā laikā nebija ievērojuši nekādas pazīmes, kas liecinātu, ka viņa kaut kādā ziņā jutusies slikti. Viņa bija sametusies uz vienu roku ar bavāriešu alus dzērējiem, kuri, kā man likās, bija nožēlojama nacionālsociālisma kopija, kas slikti pārdomātus, šķietami sociālus pasākumus papildināja nevis ar nacionālu noskaņojumu, bet gan ar veco paklausību Vatikānam, kāda bija piemitusi aizgājušo laiku konservatīvajiem elementiem. Citi programmas robi tika aizpildīti ar kalnu strēlniekiem un pūtēju kapelām, un tas viss bija tik trūcīgi, ka gribējās vienkārši pārlaist vienu ložmetēja kārtu šo melīgo salašņu rindām.
Taču, tā kā ar to lāgā nepietika pilnvērtīgai valdības darbībai, Austrumu sieva izvēlējās vēl vienu grupējumu, kas sastāvēja no apjukušiem, orientāciju zaudējušiem jaunekļiem un par savu talismanu izmantoja visādā ziņā nelietojamu ārlietu ministru. Visiem šīs jaunekļu partijas biedriem bija raksturīgs tas, ka pie katras kustības viņiem no visām porām strāvoja nedrošība un pieredzes trūkums. Neviens cilvēks pasaulē neuzticētu tik gļēvām figūrām pat spraudīšu kārbu, ja vien saskatītu kaut vai alternatīvas atblāzmu. Taču atblāzmas nebija.
Raugoties uz sociāldemokrātiju, man acīs saskrēja asaras, kad iedomājos par Otto Velsu8 vai Paulu Lēbi9 . Protams, tie bija ļaudis bez tēvijas, nelieši, nenoliedzami, taču nelieši ar zināmu vērienu. Šodien vācu sociāldemokrātiju vadīja uzmācīgs želejas pudiņš un tikumīga nobarota perētāja.10 Tas, kurš meklēja savas cerības tālāk pa kreisi, bija pilnīgi nodots. Tur nebija neviena paša, kurš zinātu, kā alus kauss sašķaidāms pret politiskā pretinieka pauri, turklāt šīs cūkkūts vadītājs vairāk uztraucās par sava sporta auto laķējumu, nevis par savu piekritēju vajadzībām.
Vienīgais gaismas stars visā šajā demokrātiskajā nejēdzībā bija kāda savāda partija, kas dēvējās par “zaļajiem”. Protams, arī tajā bija pilnīgi naivi pacifistiski plānprātiņi, tomēr pat mūsu partijai 1934. gadā bija kļuvis nepieciešams norobežoties no savas SA nelāgs, bet nepieciešams pasākums, kurā lija Rēma asinis." Nē, puslīdz iepriecinošs šajos “zaļajos” man likās tas, ka tiem piederēja kāds postulāts, par kura eksistenci NSDAP savulaik nevarēja zināt, bet kuru, manuprāt, bija vērts ņemt vērā. Pēckara varenās industrializācijas un motorizācijas rezultātā bija nodarīts ievērojams kaitējums gaisam, augsnei un cilvēkiem. Un šie “zaļie” tagad bija apņēmušies sargāt vācu dabu un vidi, arī, piemēram, man tik mīļo Bavārijas kalnu pasauli, kurā acīmredzot bija stipri cietis vācu mežs. Toties viņi muļķīgā kārtā iestājās pret atomenerģiju, kas spējīga uz pasakainiem veikumiem, un divkārt žēl bija par to, ka dažu Japānā notikušu starpgadījumu dēļ gandrīz vai visas partijas bija nolēmušas atteikties no atomenerģijas reizē zaudējot pieeju materiālam, kas svarīgs ieroču ražošanā. Taču militārā ziņā šai republikai tik un tā bija jāpaliek pilnīgā novārtā.