Gadu desmitos visi šie politiskie nejēgas bija ļāvuši pasaules labākajai armijai panīkt un izlaisties tik tālu, ka gribējās pielikt viņus pie sienas visus kā vienu. Saprotams, es pats esmu nebeidzami sludinājis, ka Austrumus nekad nedrīkst iznīcināt galīgi, ka vienmēr ir jāsaglabājas zināmam konfliktam un ka veselīgai tautai ik pēc divdesmit pieciem gadiem ir vajadzīgs karš, lai atjauninātu asinis. Taču tas, kas risinājās šajā Afganistānā, jau nebija nekāds ilgstošs konflikts, kurš norūda karaspēku, nē, tā bija gatavā anekdote. Priekšzīmīgi niecīgo zaudējumu pamatā bija nevis kā nodomāju sākumā milzīgs tehnisks pārākums, bet gan tas, ka uz turieni vispār bija nosūtīta tikai saujiņa vīru. Pirmajā acu uzmetienā kļuva skaidrs, ka militārā ziņā tas viss ir absolūti apšaubāmi un nosūtāmā karaspēka skaitliskais daudzums tiek samērots nevis ar sasniedzamo mērķi, bet gan visskaistākajā parlamentārajā stilā ar to, lai nesāktu kurnēt ne iedzīvotāji, ne “sabiedrotie”. Kā jau bija gaidāms, sasniegts netika ne viens, ne otrs. Vienīgais rezultāts bija tas, ka gandrīz pilnībā tika izskausta varoņa nāve karavīra dzīves viscildenākais noslēgums. Sēru dievkalpojumi notika tur, kur patiesībā iederētos prieka svētki, un tagad vācu tauta uzskatīja par pilnīgi normālu to, ka zaldāti atgriežas no frontes un piedevām vēl bez nevienas skrambas!
Patiesi priecēja tikai viens: vācu žīds arī vēl pēc sešdesmit gadiem bija stabili sadeldēts. Nupat bija saskaitīti kādi 100 000, tieši piektdaļa no 1933. gada izplatības skaita un nožēla par to bija mērena, kas šķita loģiski, tomēr nebija obligāti bijis gaidāms.
Redzot, kāda kņada tiek celta, piemēram, par vācu meža iznīkšanu, arī šeit par iespējamu varētu uzskatīt sava veida semitisku “jaunaudžu” iekopšanu. Tomēr, cik zināju, pilnībā bija izpalikusi reemigrācija vai sentimentalitātes diktētā veco apstākļu atjaunošana, kāda izpaudās galvenokārt arhitektūrā (Drēzdenes Dievmātes baznīca, Zempera opera utt.).
Zināmu atslogojumu šeit, bez šaubām, bija devusi Izraēlas valsts nodibināšana, un šī valsts visnotaļ saprātīgi bija dislocēta starp arābu tautām, lai visi iesaistītie vēl gadu desmitiem un simtiem būtu nemitīgi nodarbināti cits ar citu. Žīdu skaita samazināšanās sekas neapšaubāmi negribētas piedevām bija arī tā saucamais ekonomikas brīnums. Demokrātiskie vēstures rakstītāji to, protams, piedēvēja resnajam Erhardam un viņa angloamerikāņu rokaspuišiem, taču katrs normāls cilvēks redzēja, ka šī labklājība iet rokrokā ar žīdu parazītu nozušanu. Ja kāds vēl arvien negribēja tam ticēt, tādam vajadzēja tikai paskatīties uz valsts austrumu daļu, kur idiotisma kalngali gadu desmitiem speciāli bija importēts boļševiks un viņa žīdiskās teorijas.
Tad jau tikpat labi varēja ļaut saimniekot deģenerējušos mērkaķu ordai, tie būtu tikuši galā sekmīgāk. Tā dēvētā atkalapvienošanās tur neko nebija uzlabojusi, tikai radās iespaids, ka vieni mērkaķi nomainīti pret citiem. Valstī bija miljonu bezdarbnieku armija, un iedzīvotāju vidū kvēloja mēms niknums un neapmierinātība ar apstākļiem, kas man atgādināja 1930. gadu, tikai toreiz vēl nebija izdomāts šis trāpīgais apzīmējums “politiskais apnikums”, kurš pauda, ka tādai tautai kā vācieši nevar bezgalīgi pūst miglu acīs.
Izsakoties citādi: visumā stāvoklis bija man labvēlīgs. Tik labvēlīgs, ka tūdaļ nolēmu sīkāk pārbaudīt situāciju ārzemēs. Diemžēl no tā mani atturēja steidzama ziņa. Kāds, nenosaucot savu vārdu, vērsās pie manis ar militāras dabas problēmu, un, tā kā patlaban man nebija jāvada valsts, es nevilcinoties nolēmu atbalstīt šo tautieti. Tāpēc nākamās trīsarpus stundas veltīju atmīnēšanas vingrinājumam ar nosaukumu Minesweeper.
XIV
Protams, šajā vietā es dzirdu skaļi iegaudojamies šaubu mākto Reiha tautiešu kori: kā nacionālsociālistiskās kustības vadonis var piedalīties pārraidē, ko vada cilvēks, kura vārds ir Ali Jokmets? Un es spēju saprast šo jautājumu, ja tas, teiksim, tiek uzdots māksliniecisku apsvērumu dēļ, jo dižu mākslu, dabiski, nedrīkst izkropļot ar politiku. Arī Mona Liza taču netiek papildināta ar kāškrustu. Turpretī tas, ko melš kaut kāds konferansjē un šis Jokmets jau nebija nekas cits -, nemūžam nevar tikt pieskaitīts pie augstās kultūras veidiem, drīzāk gluži otrādi. Taču, ja šaubas rodas no bažām, ka nacionālajai lietai varētu kaitēt publiska uzstāšanās šādā, iespējams, mazvērtīgā kopsakarā, tad atbildēšu, ka ir lietas, ko vairums cilvēku ar savu prātu nespēj apjēgt, nedz arī var par tām spriest. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad ir jāuzticas vadoņa ģēnijam.
Tomēr šajā vietā man jāatzlstas, ka tobrīd atrados tāda kā pārpratuma varā. Tobrīd es personiski vēl vadījos pēc tā, ka kopīgi ar dāmu Bellīni strādāšu pie savas programmas īstenošanas Vācijas labā. Taču dāma Bellīni nemitīgi runāja tikai un vienīgi par manu šķietamo skatuves programmu. Bet tieši tāpēc šeit lieku reizi ir ieraugāms, ka tīrais, iedzimtais talants un vadoņa instinkts ir nesalīdzināmi pārāks par mācoties iegūtām zināšanām. Kamēr sūri grūti kalkulējošā zinātnieka un dedzīgā censoņa politiķa uzmanību viegli var novērst virspusēji apstākļi, patiesi aicinātais savas sirds dziļumos jūt likteņa saucienu, pat ja vārds “Alī Jokmets” šķietami ir tam pilnīgi pretējs. Domāju pat, ka šeit atkal iejaucās
providence tāpat kā toreiz, 1941. gadā, kad agras un ārkārtīgi bargas ziemas iestāšanās nobremzēja ofensīvu Krievijā, iekams bijām pavirzījušies pārāk tālu uz priekšu, un tādējādi dāvāja mums uzvaru.
Vai: būtu dāvājusi, ja mani nespējīgie ģenerāļi nebūtu…
Bet par to es vairs neuztraucos.
Nākamreiz es rīkošos pavisam citādi, ar tādu ģenerālštābu, kas būs uzticams līdz pēdējam, izaudzis no manas SS rindām, un tad viss pasākums būs tīrais nieks.
Taču Jokmeta gadījumā liktenis ķērās pie pārpratuma, lai pamudinātu mani ātrāk pieņemt lēmumu. Jo un lai matu skaldītāji to liek aiz auss jo uz viņa pārraidi es būtu devies arī tad, ja būtu zinājis, par kāda veida produktu ir runa, tikai pēc ilgāka pārdomu laika, kurš varbūt būtu laupījis man šo iespēju pavisam. Jau pirmsākumos tiku paskaidrojis Gebelsam, ka nepieciešamības gadījumā esmu gatavs būt arī par ampelmani, ja vien tādējādi piesaistu cilvēku uzmanību. Jo nav iespējams pārvilināt savā pusē tādu, kurš neklausās. Un klausītāju simtus un tūkstošus man tagad sagādāja šis Jokmets.
Aplūkots pareizajā gaismā, Jokmets bija viens no tiem “māksliniekiem”, kādus spēj radīt vienīgi pilsoniska demokrātija. Uz ģenētiska sajaukuma pamata šeit apvienojās svešzemnieciska, pat aziātiska āriene un nevainojama vācu valoda, kaut arī to iekrāsoja grūti izturams dialekts. Likās, tieši šis sajaukums ļauj Jokmetam pildīt savu funkciju. Tā aptuveni bija tāda pati kā tiem baltajiem aktieriem, kuri ASV nosmiņķējās melni, lai tiktu pie padumju nēģeru lomām. Šī paralēle durtin dūrās acīs, tikai šajā gadījumā joki tika plēsti nevis par nēģeriem, bet gan par ārzemniekiem. Pēc šiem jokiem acīmredzot bija tik liels pieprasījums, ka vienlaikus darbojās vairāki šādi rasu komedianti. Aptverams tas nebija. Manā skatījumā joks par rasēm vai ārzemniekiem slēpj sevi pretrunu. Ilustrācijai izmantošu joku, ko man 1922. gadā pastāstīja kāds frontes biedrs.