Satiekas divi veterāni.
“Kur tad jūs ievainoja?” viens jautā.
“Dardaneļos,” otrs atbild.
Pirmais saka: “Taisni tur jau esot dikti sāpīgi!”
Jautrs pārpratums, par kādu bez pūlēm spēj pastāstīt katrs zaldāts. Nomainot darbojošās personas, var mainīt uzjautrinošo un arī pamācošo iespaidu. To var kāpināt, ja, piemēram, jautātāja lomā ieliek kādu bēdīgi slavenu viszini, teiksim, Rūzveltu1 vai Betmanu-Holvēgu2 . Turpretī, ja pieņem, ka dumjais jautātājs ir nevis veterāns, bet gan mitrene, visa jautrība tūdaļ ir pagalam, jo katrs klausītājs domā: kā lai mitrene zina, kur atrodas Dardaneļi?
Muļķis, kurš dara muļķīgas lietas, nav smieklīgs. Labam jokam vajag pārsteigumu, lai savu pamācošo iedarbību tas varētu izvērst visā pilnībā. Un, dabiski, nekāds pārsteigums nav tas, ka turks ir vientiesis. Saprotams, ja turks šajā jokā spēlētu ģeniāla zinātnieka lomu, tad jautrība būtu nodrošināta jau absurda dēļ vien. Taču tamlīdzīgus jokus nestāstīja nedz Jokmeta kungs, nedz kāds no viņa kolēģiem. Viņu amatā bija iecienītas asprātības un anekdotes par mēreni līdz vāji izglītotiem ārzemniekiem, kuri nožēlojami lauzītā valodā murmulēja kaut ko grūti saprotamu. Te kā uz delnas parādījās šis “liberālās” sabiedrības parastais demokrātiskais melīgums: kamēr vispārēji tika uzskatīts par nosodāmu mest visus ārzemniekus pār vienu kārti un no vācu polithumoristiem neatlaidīgi tika prasīta rūpīga rasu nošķiršana, Jokmets un viņa apšaubāmie līdzdalībnieki katrā laikā drīkstēja pēc sirds patikas bāzt vienā maisā indiešus, arābus, turkus, poļus, grieķus un itāļus.
Man šī pieeja bija pa prātam, pat dubultā mērā. Jokmeta kunga plašā publika nodrošināja lielu uzmanību arī man, turklāt, vadoties pēc viņa joku satura, varēju mierīgi pieņemt, ka publika lielākoties sastāv no vācu tautiešiem. Diemžēl ne tāpēc, ka vācu skatītājiem piemistu sevišķa nacionālā apziņa, bet gan tāpēc, ka, gluži otrādi, turki ir vienkārša, lepna tauta, kura gan labprāt noraugās godīgā burleskā, kur piedalās visādi jefiņi, taču neciena pamācības un
muļķošanu no savu bijušo vai izceļojušo tautiešu puses. Turkam ir būtiski svarīgi katru bridi būt drošam par apkārtējo cieņu un godbijību ar muļķadesas lomu tas nav savienojams.
Tāpēc šo humora paveidu es uzskatīju par lieku un nožēlojamu. Tāds, kuram mājā ieviesušās žurkas, sauc palīgā kaitēkļu iznīdētāju, nevis klaunu. Taču, ja jau tas likās lietderīgi, tad tūdaļ pašā pirmajā uzstāšanās reizē vajadzēja parādīt, ka krietnam vācietim nav nepieciešama ārzemju rokaspuišu palīdzība, lai jokotu par mazvērtīgu rasu piederīgajiem.
Kad ierados pie studijas, man tuvojās jauna dāma. Sportiskās figūras dēļ viņu varēja noturēt par blicmēdeli3 , taču kopš pieredzes ar to tur Ezlēmu biju apņēmies būt mazliet piesardzīgāks. Jaunā dāma bija bagātīgi apgādājusies ar vadiem, pie mutes viņai bija tāds kā mazs mikrofons, un kopumā viņa izskatījās kā nākusi taisnā ceļā no lidojumu vadības centra.
- Sveiks, jaunā dāma sacīja un sniedza man roku, es esmu Dženija. Un tu droši vien esi tas… te viņa drusku sastomījās,
- Ādolfs?…
Mirkli prātoju, kā izturēties pret šo visai tiešo, pat prasto familiaritāti. Tomēr šķita, ka nevienu tā neizbrīna. Patiesībā šī bija mana pirmā sastapšanās ar televīzijas žargonu. Vēlāk izrādījās, ka šeit acīmredzot valda uzskats: dalība pārraidē vieno līdzīgi kopīgai cīņai ierakumos, un dalībnieks kļūst par daļu no frontinieku apvienības, kuras biedri zvēr cits citam uzticību, kā arī uzrunu “tu” līdz nāvei vai vismaz līdz pārraides beigām. Šāda pieeja man sākumā likās nepiemērota, tomēr kā mīkstinošu apstākli vajadzēja ņemt vērā, ka šis Dženijas paaudze taču vēl nebija varējusi iekrāt īstu frontes pieredzi. Nodomāju mainīt šo stāvokli, bet pagaidām nolēmu atbildēt ar tādu pašu familiaritāti un mierinoši uzrunāju jauno būtni:
- Vari saukt mani par onkuli Volfu.
Viņa mirkli sarauca pieri un tad teica: Labi, ēē… onkul… vai jūs, lūdzu, tagad nāktu man līdzi uz grimētavu?
- Protams, es apstiprināju es sekoju viņai pa televīzijas katakombām, kamēr viņa piespieda mikrofona stienīti sev pie mutes un sacīja: Elke, mēs tagad ejam pie tevis. Klusēdami mēs soļojām pa gaiteņiem.
- Vai kādreiz jau esat bijis televīzijā? viņa iejautājās. Ievēroju, ka tudraudzībai ir atmests ar roku. Bijību droši vien bija iedvesusi vadoņa aura.
- Daudzas reizes, es atbildēju, bet tas jau ir pasen.4
- Ā, tad varbūt es jau esmu jūs redzējusi?
- Nedomāju vis, es aplēsu. Tas tolaik bija tepat Berlīnē, Olimpiskajā stadionā…
- Jūs iesildījāt komiķu festivālu?
- Ko es iesildīju? es pārjautāju, taču viņa vairs neklausījās.
- Jūs man uzreiz iekritāt acīs, uzstājāties vienkārši superīgi! Tiešām prieks, ka arī pats tagad būsiet pie teikšanas. Bet šoreiz jūs darīsiet kaut ko citu, vai ne?
- Kaut ko… pavisam citu, es vilcinādamies apstiprināju. Un spēles jau arī beigušās kopš laba laika…
- Klāt esam, teica Dženijas jaunkundze un atvēra durvis, aiz kurām atradās grimēšanas galds, tagad atstāšu jūs pie Elkes. Elke, tas ir… ēē… onkulis Rolfs.
- Volfs, es izlaboju, onkulis Volfs.
Elke, kārtīga izskata sieviete ap gadiem četrdesmit, sarauca pieri, paskatījās uz mani un pēc tam uz zīmīti blakus saviem smiņķēšanas piederumiem. Volfa man te nav. Pēc saraksta man tagad ir Hitlers, viņa noteica. Tad sniedza man roku un sacīja: Es esmu Elke. Un tu esi…?
Acīmredzot atkal biju iekļuvis tudraudzības ierakumos, taču Elkes kundze man likās drusku par vecu, lai uzrunātu mani par “onkuli Volfu”.
- Hitlera kungs, es izšķīros.
- Nu labi, Hitlera kungs, Elkes kundze teica, tad sēdi nost. Vai ir kādas īpašas vēlmes? Vai man vienkārši strādāt, kā parasti?
- Uzticos jums visā pilnībā, atbildēju un apsēdos. Es jau nevaru parūpēties par visu.
- Tā ir pareizi, Elkes kundze apstiprināja un uzklāja man uzsvārci, lai pasargātu mundieri. Pēc tam aplūkoja manu seju.
- Jums ir lieliska āda, viņa uzslavēja un paņēma pūdernīcu.
- Daudzi jūsu vecumā vienkārši par maz dzer. Ja jūs redzētu citu aktieru sejas…
- Vislabprātāk es dzeru daudz ūdens bez gāzes, es apliecināju. Kaitēt tautas miesai tā ir bezatbildība.
Elkes kundze izgrūda sprauslājošu skaņu un iegremdēja mūs abus un mazo telpu varenā pūdera mākonī. Piedošanu, viņa teica, tūdaļ to nokārtošu. Un ar mazu sūkšanas ierīci ņēmās tīrīt gaisu un manas mundiera bikses. Kad viņa vāca nost putekļus no manas frizūras, atvērās durvis. Spogulī redzēju, ka ienāk Alī Jokmets. Viņš sāka klepot.
- Vai miglas pūtējs pieder pie programmas? viņš jautāja.
- Nē, es atbildēju.
- Tā bija mana kļūme, sacīja Elkes kundze, bet mēs visu nokārtosim.
Tas man patika. Nekādas melīgas izlocīšanās, nekādu aizbildinājumu, bet gan drosmīga kļūdu atzīšana un pašrocīga to novēršana allaž atkal priecēja tas, ka arī pagājušos gadu desmitos vācu rases pamati nav pilnībā noslīkuši demokrātijas purvā.
- Super, Jokmets noteica un sniedza man roku. Bellīni kundze man jau teica, ka tu bārstot asprātības vienā gabalā. Es esmu Alī.
No uzsvārča apakšas izčaukstināju nenopūderēto roku un paspiedu viņējo. No matiem man bira mazas lavīnas.
- Patīkami. Hitlers.